Kad biju bērns ticēju, ka ir lietas, kuras notiek tāpat vien. Man šķita, ka puķes zied, jo ir pavasaris, un pavasaris ir jo tikko bija ziema. Protas, ka ziemas galvenais priekšnosacījums bija sniegs, bet sniega ziema. Tātad viss notika tikai tādēļ, ka bija jānotiek.
Kā izrādījās vēlāk, šīs elementārās lietas notiek, jo tām ir mērķis. Puķes zied, lai spētu nodrošināt sugas eksistenci, gadalaiki ir atkarīgi no zemes rotācijas ap sauli, kas savukārt notiek dēļ gravitācijas. Katram procesam un darbībai ir kāds spēks, kas to veicina.
Jau augot lielākam, man šķita, ka arī pasākumi notiek tādēļ, ka tiem ir jānotiek. Ballītes ir pašsaprotamas, un autobusi nāk, jo tā jānotiek. Tie izrādījās vēl vieni dzīves maldi. Ballītes tiek organizētas, jo cilvēkiem tās patīk un autobusi nāk, jo kāds ir izplānojis to sarakstu, lai cilvēkiem būtu vieglāk nokļūt pie mērķa. It visam aizmugurē ir darbīgas rokas, kas to dara, spēks, kā iepriekš rakstīju.
Šī nedēļa ir noslēgusies ar jaunu domu, pie kuras atgriežos atkal un atkal: Ja neko nedarīsi, nekas nenotiks. Protams, tikai fantastikas filmās varoņi vieni spēj izglābt pasauli, mūsu pasaulē tā nenotiek. Droši vien tādēļ šis teikums strādā vēl vairāk, jo ja pareizi atceros šādi skan pirmais sakāmvārds, ko iemācījos angliski.
One is not a fighter, but one can make a difference.
Protams, ka skan demogoģiski, bet ir taču vēlēšanas. Kad tev pēdējo reizi izdevās apgāzt kalnu vienam pašam?
