Kādus nu jau vismaz 3 gadus atpakaļ Gunita man teica frāzi (vai kādu, kas ir pavisam līdzīga), kas nav pametusi manu prātu kopš tā laika:
"Dzīve ir kā trepes, kurās vienkārši nevar pārlēkt pakāpieniem! "
/ Gunita Kuļikovska /
Es neatceros visu sarunu, taču atceros šo frāzi un domu, kura tai tika piešķirta. Toreiz Gunita man stāstīja par to, kā dzīve aizvien turpina nolikt priekšā pārbaudījumus, kuri ir līdzīgi viens otram, līdz esi iemācījies to, kas ir jāiemācās, lai dotos tālāk. Tajā laikā man ļoti patika klausīties Gunitā (droši vien, ka vēl tagad patiktu) un šo pieņēmu ļoti intuitīvi.
Viņš bija izgājis vakara pastaigā - izvēdināt galvu un ieelpot svaigu gaisu - pārmaiņas pēc. Domas jaucās viņa galvā un kājas nesa, galvai nesaprotot kur. līdz bija jau par vēlu. Tad tā apstājās un atteicās iet vēl vienu soli. Instinktīvi - vēlme saprast viņā dzīvoja jau instinkta līmenī.
Šodien atkal ir viena no tām dienām, kurās domāju, par to, kas ir tā mācība, kas man tiek likta priekšā, un kuru tik sparīgi cenšos neiemācīties, ka gandrīz ik dienu, man tiek atgādināts - Tu netiksi tālāk, pirms iemācīsies. Pirms sapratīsi.
Neizsakāms laika sprīdis bija pagājis pirms viņš pagriezās un devās mājās. Iespējams, šī nebūs pēdējā reize, bet šī nebūs arī reize, kurā spert nākamo soli uz priekšu.
"He that can have patience can have what he will"
/Benjamin Franklin/
