Par maģiju

Viņš stāvēja un skatījās, kā saules stari uz viņa galda veidoja varavīksnes aplīti. Precīzu un pilnu varavīksnes aplīti, kura krāsu pārejas bija pilnīgas un  sekoja viena otrai tik satriecoši, ka viņš viņš domāja, ka tas ir maģiski.

Kādā pavisam pieklājīgā pasākumā, kura galvenā doma bija pastāstīt par to, kādi mēs latvieši esam malači un cik daudz naudas varam savākt, ja vien pieliekam tam drusku (protams, ka tā domāja tikai sanākušie viesi) darbu es dzirdēju frāzi, kura man jau toreiz likās patiesa, bet ejot laikam izrādījās ļoti daudznozīmīga.

"There is no magic"

/Edgars Rozentāls/

Kopš tā brīža man katru reizi dzirdot šo vārdu neviļus nākas aizdomāties par to, kāpēc šo vārdu lietojam ikdienā. Es pats, to atkārtoju nemitīgi. 

Skatoties uz mazo aplīti, viņš atsauca atmiņā reizi, kurā viņš skatījās uz gleznu, kas bija veidota no diezgan biezas krāsas, kas noteikti nebija klāta ar otu. Viņu fascinēja tas, kā ar šīs papildus dimensijas palīdzību bildei ir piešķirts vēl vairāk dzīvības un īstuma nekā viņš būtu gaidījis. Kad viņa vēlējās toreiz paskaidrot, jo acīm redzami zināja, kā to iespējams izdarīt, viņš teica "Nē! Tu izjauksi maģiju!"

Sev jau esmu pieņēmis kā patiesību, pat ja gadās mirkļi, kuros lūdzu kādam nebojāt maģiju. Pasaulē nav maģijas, ir tikai izvēle, kaut ko nesaprast, lai tas vēl joprojām paliek nedaudz brīnumaini un sagādā piedzīvojuma mirkli.

Lai arī viņš zināja, ka pasaulē nav maģijas, dažreiz viņam patika palikt neziņā. Tiesa, šoreiz neziņa nebija viņa sabiedrotā, jo viņš skaidri zināja, ka stikls var sadalīt gaismu spektrā un aplītis to tikai pierāda.

"Pasaulē nav maģijas, viss ir kombinācija no pieredzes jeb zināšanām, spējām un apstākļiem."

Priecāties, un novērtēt arī to, ko saprotam - tas ir kas maģisks. Mēs bieži aizmirstam to darīt, jo saprotamais sāk likties triviāls. Labi, ka arī lietu jaunatklāšanā ir palikusi daļa maģijas.

Par bezgalībām

 Viņš ievilka dūmu no nedaudz kūpošās cigaretes -  viņš zināja - tas lēnām beidzas. Viss lēnām beidzas. Bija palikuši vēl tikai daži mirkļi, kuros piepildīt plaušas ar nikotīna apreibinošo spēku, kas ļāva aizmirsties - aizmukt no realitātes, kura stāvēja tieši priekšā. 

Viss reiz beidzoties. pasaulē visam esot jābūt sākumam un beigām, dažreiz vienkārši tās ir tik tālu, ka mēs spējam par tām nedomāt, un ticēt, ka viss turpināsies mūžīgi. Dažkārt tikai paskatoties uz citu dzīvēm izdodas ieraudzīt tās nenoveršamības, kuras ir tepat blakus. 

if the inevitability of human oblivion worries you, I encourage you to ignore it. God knows that’s what everyone else does.

/The Fault in Our Stars/

Dažkārt šķiet, ka tieši tas ko meklējam ir iespējas sajusties tā, ka viss nekad nebeigsies. Katrs mazais mirklis, ko izdzīvojam no tā sākuma līdz beigām nedomājot par to, ar ko tas sācies un neskatoties uz to, kā tieši šim mirklim ir jābeidzas. Iespējams, to var nosaukt arī par mīlestību, tikai droši vien pret sevi. 

"You gave me a forever within the numbered days, and I'm grateful."

/The Fault in Our Stars/

Ir reizes, kurās pavisam netīši cilvēki mums parāda, ka varam būt labi ar sevi, ir labi, ja to parādam paši. 

Momentu pa momentam viņš pildīja plaušas ar nikotīnu un ļāva tam atkal izplūst ārā. Baudīja sekundes simtdaļas vai tūkstošdaļas. Bija.

Dažkārt - laikam jau visai bieži mums šķiet, ka mēs kontrolējam dzīvi. Mēs nosakām, kas no tās mūs ietekmē un kas nē. Gadās, ka mēs gribētu, lai to spētu, neapzinoties vai aizmirstot, ka to varam. 

"It's a metaphor, see: You put the killing thing right between your teeth, but you don't give it the power to do its killing."

/The Foult in Our Stars/

Manā galvā laikam tieši spēja izvēlēties nozīmē būt cilvēkam. Spēt izvēlēties, ko un kāpēc pieņemt  par svarīgu sev, zinot, ka viss uz šīs pasaules ir gaistošs, vai vismaz laicīgs.

"You don't get to choose if you get hurt in this world...but you do have some say in who hurts you. I like my choices."

/The Foult in Our Stars/

Mēs nenogurstoši izdarām šīs izvēles. Katru dienu dzenamies pēc mirkļiem, kuru beigas iespējams mūs atstās bezdibeņu malā. Mums atkal būs jāmācās piecelties, staigāt, būt un izvēlēties. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Dzīties pēc mazajām bezgalībām, lai pēc katras no tām nostātos uz kājām un darītu to atkal.

"It seemed like forever ago, like we've had this brief but still infinite forever. Some infinities are bigger than other infinities."

/The Foult in Our Stars/

Tas bija beidzies. Nu viņam atlika nolikt izsmēķi pelnu traukā un padarīt pasauli par savu bezgalību. Enjoy. Viņš teica sev un zināja - dažreiz paveicas un viņš var atgriezties, un dažreiz ne. Šoreiz viņš spēra soli lai ļautos kritienam.

Par garajiem rītiem

Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.

Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam  to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām. 

Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.

/Remember me/ 

Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam,  kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties. 

If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.

/Remember me/

Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.

Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule.