Viņš un vēl viens. Tieši tik daudz cilvēku bija uz
perona. Bruņojies ar divām somām, kolas pudelīti un pilsētas portālu iedvesmai
viņš gaidīja. 13 minūtes bija viņam atvēlētā mūžība. Viņš stāvēja, gaidīja.
Gandrīz viens. Un šī viena atmiņa, par
to, kas bija parādījies ekrānā vēl dienas laikā nelika mieru.
Ja tu kaut ko pietiekoši ilgi nelieto, tad iespējams,
aizmirsti, kā to darīt, aizmirsti, kāpēc tev tas nepieciešams, un, kādēļ tev
tas tik ļoti patika.
Dienu skaits jau sen bija nojucis. Pārāk sen kopš
pēdējās reizes, kurā, kas vairāk par maza bērna vēlmi iegūt sev visu, bija
parādījies viņa vēlmju sarakstā. Diemžēl, pārāk ātri iegūtais apnika, palika
vecs vai nesniedza piepildījumu. Viņš gaidīja.Gandrīz viens.
Tikai elsas vēl atgādināja par garo ceļu no mājām. Viss,
kas bijis pirms tam bija atstāts. Iedomība vai nevīžība – kāda starpība? Tam
jau sen vairs neatlika laika, tāpat, kā domām par to.
Cimdus varot pazaudēt tikai tad, ja tie nav rokās.
Pagātne – tā esot vēsturniekiem, viņam piederot
rītdiena – mirklis, kurā viss ir iespējams. Tikai jāsagaida rīta saules stars.
Šodien esot nedaudz par vēlu. (Kam?)
Tā notiek ar visu. Tas patiesībā ir dabiski. Nekas uz
pasaules nav radīts, lai turpinātos mūžīgi. Visam ir beigas un katrām beigām ir
savs sākums. Iespējams, tieši tur slēpjas atbilde uz cilvēces (vai vismaz viņa)
jautājumiem. Katrs mirklis, kuru viņš pavadīja gaidot, pietuvināja un attālināja
viņu.
Viņam atvēlētais laiks, bija iztecējis.Vilciena taure
un asa bremžu skaņa izdzēsa ikvienu domu no prāta. Tagad, tas bija tukšs. Viņš
bija par 13 minūtēm tuvāk.
