Tāds vēss vējš pūta. Diena vispār bija nevisai silta, iespējams, daži teiktu pat auksta. Sniegs jau arī nedaudz krita, vai kā nedaudz vēlāk šķita - lēnām sniga. Viņam patika, jo bija tā saldsērīgi skaisti, ja nu vienīgi varēja nebūt tā vēja, kura dēļ tā sala rokas.
Savādi bija tas, ka tiem diviem rokas nemaz nesala. Plikas, saķēdētas kopā bet tomēr siltas. Kāpēc pasaule ir tik negodīga, dažus saldē, bet tos divus - nē? Viņam jau arī gribētos, ka ziemā nesalst rokas. Stāsta, ka tas jau nemaz neesot tik grūti. Vajag vienu pāri savu roku, tad vēl vienu, kuras turēt, un kuras turētos pie tavām, tad vēl lielu vēlmi un kādu kripatu drosmes. Recepte gana vienkārša - ja proti pagatavot ko vairāk par makaroniem ar sieru, šim nevajadzētu būt par grūtu, vienkārši saliec visu kopā. Tad kura īsti ir trūkstošā sastāvdaļa? [.. vieta pārdomu brīdim ..]
Savas rokas itkā vietā. Pārējais uz izjūtām un cerībām balstīts. Tā bija viņa šodienas atziņa.
Dažreiz pareizā atbilde nāk, tikai ieskrienot ar galvu sienā.
Viņš iebāza rokas kabatā. Cimdi - tā nu jau vairāk nebija atbilde. Protams, mamma bija labi centusies tos adot, bet šodien tie vairāk nesildīja. Laikam jau nav vērts. Viņš izlēma, ka siltāk būs ar Narvesen kafiju. Ironija - apdedzinot mēli viņš aizmirsa, ka salst rokas.
Varbūt dažreiz pareizāk ir iet "parasto" ceļu?
My way of joking is to tell the truth. That's the funniest joke in the world.
Muhammad Ali
