Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.
***
Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.
Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.
Iespaidi no diskusijas "Jauniešu bezdarbs - mērķis vai pašmērķis."
Reiz man likās, ka ir labi būt dāsnam.Tad man sāka mācīt ekonomiku. Tur teica - ka ir tāds piedāvājums un pieprasījums. Nepietiek ar to, ka ir cilvēki, kas grib dot - vajag arī kādu, kas grib ņemt. Tad kad šie abi satiekas ir tirgus. Veidojas cena un daudzums, par kuru cilvēki ir gatavi dot un ņemt.
Tālāk stāsts turpinājās - ja palielinās piedāvātais daudzums, tad samazinās cena. Man šķiet, ka šie ir procesi, ko nu jau māca 7. klasē.
Un tagad mēs tiekam pie šodienas, tikai stāsts ir tas pats -ir pieprasījums un piedāvājums, tikai kā tas dzīvē mēdz gadīties - ne viss notiek taisnās līnijās. Darba spēka tirgū arī. Iemesli kādēļ tās līnijas nav taisnes - varētu tikai sākt skaitīt. Pieprasījumam: Darba spēka pieprasījumu pie salīdzinoši zemām cenām varētu dēvēt Latvijas mēroga par neizmērojamu - ir tirgi, kuri ir brīvi eksportam, ka tikai būtu, kas ražo, tad jau būtu arī uzņēmēji utt. Sliktais šajā līnijā - ir algas līmenis par kuru neviens pat nedomā strādāt - to dēvē par iztikas minimumu, vai līdzīgi (esmu tikai drusku ekonomists). Piedāvājumam: Šī līnija man patīk daudz labāk, jo problēmas ar to ir mazākas (teorētiski). Re var redzēt, ka ir mirklis, kurā kāds būtu gatavs maksāt kaudzi naudas par to vien, ka tu viņam esi. Problēma, kas parādās - vai tu esi gana labs? (Vai tev pietiek zināšanu?) Ne velti šodien Vinķeles kundze teica, ka daļa problēmas atrisinājuma slēpjas izglītībā.
Tagad sekos mazs stāsts:
Sahārā, kāds ceļotājs satika tirgoni. Tirgonis viņam jautāja - vai tev ir kompass, karte un ūdens. Ceļotājs atbildēja, ka nav. Tirgotājs teica - es pārdošu tev karti par 100$ kompasu par 500$ un ūdeni par 1000$. Ceļotājs bija no Eiropas, izglītots vīrs, zināja, ka tuvākā pilsēta ir tikai pāris kilometru attālumā, ka polārzvaigzne ir ziemeļos un viņam bija metāla blašķe ar ūdeni. Tādēļ viņš atteicās. Tirgotājs uz atvadām novēlēja jauku ceļu un iedeva ceļotājam kārtīgi padzerties. Kad ceļinieks bija devies ceļā, izrādījās, ka pilsēta uz kuru viņam jādodas atrodas nevis uz Ziemeļiem, bet Ziemeļ-austrumiem, pāris kilometru attālumā taisnā līnijā, nevis pār kāpām un klintīm, un metāls mēdz sakarst saulē. Piedevām, viņš izgāja pa dienu. Pēc pāris dienām pārdevējs atrada ceļotāju tuksnesī. Nomaldījušos un izslāpušu. Ceļotājs teica, ka ir gatavs nopirkt visu divas reizes dārgāk, un par ūdeni atdos visu kas viņam būs palicis. Pārdevējs pārdeva. Tas, ko ceļotājs bija iemācījies:
zināšanas par iešanu nenozīmē, ka proti iet;
prasme iet nenozīmē, ka tiksi galā;
tas, kā tev vairāk nav ir vērtīgāks nekā tas, kas tev nekad nav bijis;
Šodienas diskusija man atgādināja šo stāstu, ko man reiz no TV kastes stāstīja Disneja multenes varoņi. Ir skaidrs, ka mums ir piedāvājums, kā nekad. Mazos melnos (paldies Lelde) baltos, un visus citus var atvest cik vajag, un viņi raks. Lai arī pratīs - neviens viņus par to pie ekskavatora stūres neliks. (tas par divām pirmajām mācībām)
Tas, gan ir mazākais, ko šodien vēlos pateikt. Diskusijā daudz runāja - nabaga jaunieši, viniem nedod darbu. Nabaga jaunieši algas ir par mazu. Kad es domāju par darba tirgu - man nepatīk apziņa mani nopērk, un tad nu paverdzina, kā nu darba devējam tīk. Kāpēc pērk? Iedod viņiem "padzerties". Iespējams, viņi nemaz nezina, ka esi viniem nepieciešams. (God Jesus, ja iepriekš bija ekonomika 1.01. tad nu ir mārketings). Pamēģini aiziet un kādam palīdzēt - tāpat, par neko. Izdari tā vēlreiz. Ja šie cilvēki domā par nākotni, pateiks paldies jau pirmajā reizē. Ja ne, tad mirklī, kad viņiem tevi vajadzēs, būsi jau dārgāks.
Es, protams, saprotu, ka mēs, kā nācija esam pieraduši dot. Man arī patīk labāk nekā ņemt. Man, protams, patīk ļaudis, kas saka, ka Latvijai (valstij) jādod viņiem darbs. Patiesībā - tas, ko viņi vēlas, dot savu darbu valstij. Valsts sektors (loģiski - maksājot mazāk, kā privātais) tiešam dod darbu, lai citiem (un pašiem sev) nodrošinātu atsevišķus servisus. Vai tad paskatoties uz to, no šī viedokļa nav loģiski saņemt nedaudz mazāk?
Lai nu kā. PSRS mūs laikam jau ir pieradinājuši dot savai valstij savu darbu. Žēl, ka tajā laikā tie, kas no tā visa saņēma bija tie, uz ko tagad visi ir nikni un sauc par Oligarhiem.
Baigi gari. Vakaram dziesma kurā dzied par to pašu. Ziniet, ja es pat nepieskaros pašam piedāvājumam, kurš kropļotu ekonomiku, laikam jāsaka tas, ko jau kādu laiku neesmu teicis:
Labākais veids, kā risināt problēmu ir to risinot.
Visi tie, kam pēc šodienas diskusijas, tiešām ir grūti atrast darbu - pamēģiniet kaut ko jaunu, iespējams iepatīkas.
