Es nu jau esmu ticis tālu ar "The Mastery of Love" jeb A Toltec Wisdome Book (nezinu, gan cik īsti tālu, jo šajā grāmatā ar tādiem sīkumiem, kā lappušu skaitīšana neviens neaizraujas). Tā stāsta par mums, pasauli un kā vēl uz to skatīties. Es lasu jau otro dienu, un vakardien, lai arī spēcīgi, bet ne pilnīgi spēju ieslīgt detaļās. Šodien, ir citādi.
Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir.
1) Saprast, ka skaļi bļaujot "Ēzel!" tas nekādā veidā nerosina skumjo, zirgam līdzīgo dzīvnieku pienākt tuvāk.
2) Ar 10 reizi pārvarēt bailes un tomēr nolaisties pa cauruli no neprātīgi augstās bērnu laukuma konstrukcijas.
3) Pārbīlī atraujot seju no vitrīnas stikla, pēc tam kad tajā ielecis trakais naktspērtiķis, saprast, ka dzīvniekus, iespējams, var vērot arī no lielāka attāluma.
Viss, kam ir jāpietiek spēkam un pacietībai - ar savām bailēm, aizspriedumiem un citām pieaugušā nepilnībām nestāties ceļā tai neizmērojami lielajai enerģijai un priekam par to, ka šodien izdosies atklāt kaut ko jaunu.
Pēc šī, visai plašā ievada, kā esmu nonācis, pie, manuprāt, ļoti laba padoma, pats padoms ir visai īss:
"Izdzīvo mirkļus, ikkatru!"
Īpaši, ja esi ar bērniem. Viņi vēl ir šodienā, nevis nākotnē, vai pagātnē, kā parasti mēs. Varbūt tieši no viņiem ir jāmācās vienkāršība un mirkļa mīlestība.
Protams, nobeigumā man jāsaka arī, ka lasot šo grāmatu un ļaujot ieraudzīt tās saturu acu priekšā, nāk vēl domas, kuras ir vismaz bloga ieraksta vērtas, bet kā jau es rakstīju - šis nebūs grāmatas atskats.
