Kad kāds no maniem tēliem brūk, es atklāju sevi no jauna.
Gustavo
Bija rīts, kurš izskatījās nedaudz pelēks, bet solīja daudz labāku laiku kā jebkurā citā dienā šonedēļ. Melnais uzvalks, pulētas kurpes un kaklasaite, kuru viņš aizņēmies, lai vismaz viņa apģērbs liktu viņam justies labāk.
Ābols ir brokastis, kuras paradzētas, bet paliek uz galda. Tieši tik daudz noturības pret apkārtējās vides satricinājumiem viņš ir spējis uztrennēt - necik.
Vēlāk, dienai ejot, laiks tiešām kļūst saulains, bet stindzinošais vējš, neļauj novilkt cimdus. Šķiet, ka tieši tā ir plānots - diena ir skaista, kādai tai ir jābūt, bet tomēr stindzinoša, un ne jau tikai vēja dēļ. Viņš sastindzis stāv, un noraugās sejās, kuras nu jau vairs nespēj atstāt vienaldzīgu.
Atvadas - mirklis, kas mums dots, lai saprastu, ka kāds aizies.
Žēl, ka dažreiz un pārāk bieži, tieši šie ir mirkļi, kuros mēs saprotam, ka nevēlamies, lai kāds aiziet.Šis nebija no tiem. Patiesībā, labāka mirkļa nemaz nevarētu būt - lai atvadītos. Šīs bija atvadas, kuru laikā drīzāk gatavojies tam, kas nāks tālāk. Šis bija pavisam citāds mirklis. Viņš noslaucīja smiltis no rokām, uzvilka cimdus un ar skatienu pavadīja turpmāko ceļu lejā pa smilšaino kalna nogāzi. Tieši tik daudz par nākotni bija skaidrs.
Vakarā viņš atgriezās. Ābols turpat vien bija - stabili stāvēja uz galda.
Ir jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni.
Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.
Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.
Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.
/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./
Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.
Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:
Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.
R.Ķīlis
Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti.
Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.
Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.
Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.
LU SP
Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara.
Ar studiju maksu fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.
Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža. Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs?
Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.
Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?
Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.
Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam. (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)
The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night. Herbert Hoover
Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.
It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense. Mark Twain
Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.
Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.
Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.
Viņam nebij dots daudz laika, patiesībā tikai mazs mirklis uz skrienošās nedēļas fona. Kā parasti, viņi jau gaidīja , smaidot savu mierīgo smaidu. Satikšanās, kā vienmēr saldsērīga, jo pārāk retas ir tikšanās reizes. Šoreiz viņam trūka jautājumu, kā negadās bieži. Viņi arī pacietīgi gaidīja, jo laiks, bija tas, kā viņiem noteikti nerūka.
It is not enough to be busy. So are the ants. The question is: What are we busy about?
Henry David Thoreau
Var jau būt, ka pārsteidzoši, taču klusēšanas laikam beidzoties, nekas daudz nebija mainījies un viņš tur tāpat arī stāvēja ar mīklām savā galvā, kas tur bija iesprūdušas uz palikšanu. Viņam bija jādodās prom, paliekot sev parādā. Viņiem neatlika nekas cits, kā vērot viņu aizejam, viņi jau sen vairs nespēj neko vairāk. Labākais veids, kā atrast atbildes ir jautājot.
