Jo dažreiz jautājumu ir daudz vairāk kā atbilžu...

Viņu fascinēja cilvēki. Kaut kas tajos bija tik ļoti interesants, ka viņš nespēja padoties tos pētīt. Redziet, viņš ir tāds īpašs. Viņš tiešām vēlās saprast lietas, un tic, ka tas ir iespējams. Vēl, viņš vēlas saprast cilvēkus, un parasti - tas nemaz nav sarežģīti.
Parasti, tas reducējas uz pavisam vienkāršām tieksmēm, kas vada cilvēka rīcību - par šīm vairāk ir Maslova piramīdā. Tas, kas viņu no tiesas fascinē - kādi ir iemesli, lai kāds vēlētos lēkt pāri kādam no tās līmeņiem?
Kāpēc, cilvēkam ir vienalga par savu tiesību realizāciju, ja viņš spēj sasniegt grupas atbalstu?
Vēl vairāk, nezināmā viņam ir, kad cilvēki uzzina, ka viņi spētu piepildīt iepriekšējo līmeni, bet nedarīt izvēlas to nedarīt, lai nezaudētu kādu no nākamā līmeņa vajadzībām.

Kāpēc mirklī, kad viņam ir iespēja izdarīt to, ko viņš vēlas, viņš spēj atrast iemeslus, lai to nedarītu?

Simplicity - overrated

Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:

We should keep it simple. Let's set some ground rules.

/Friends, with benifits/

Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem. 

Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.

Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.

Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.

Ja agrā saullēktā sāk skanēt tumsa.

Paspēlēsimies? Tikai drusku, lai man un Tev ir interesantāk. Spēle būs vienkārša. Es tev uzdošu pāris jautājumus. Tev jāatbild sev. Un tad es atbildēšu uz to pašu jautājumu. Labi? Nekas, mēs varam sākumā tikai pamēģināt. Lasi lēnām un nesteidzies. Zaudētāju nebūs..

Kāpēc Tu plūc ziedus , un novēli tiem nāvi?

Tagad tev ir jāatbild.

Un arī man.

jo vēlos redzēt to mirdzumu acīs, kad zini - atcerējos

Nu kā sanāca? Varēsim turpināt. Tad es sākšu.

Kāpēc Tu neatstāsi to nepabeigtu?

Kādēļ  Tu pasmaidīsi, pat ja cerību nebūs?

Kas Tev liek darīt tās neprātīgas lietas?

Mana kārta atbildēt:

jo man nav nekā grūtāka, kā sev un tev atzīt, ka to nespēju;

jo es zinu, ka labais notiek arī netīšām un pat necerot;

tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;

tā sekunde, kurā pārsteigums tavā sejā nomainās pret smaidu un

tā sajūta, kad es zinu - man izdevās;

Tevi tiešām pārsteidza mana motivācija? Nemānies. Tu zināji, ka man tas ir personiski, un tādēļ svarīgi.

Šodien mani iedvesmoja viņa spēja pateikt citādi, to, kas man jau tāpat bija uz mēles