Par izsapņotajiem sapņiem

Reiz man mācīja, ka lai uzrakstītu argumentētu stāstījumu nepieciešami vismaz 3 labi pieturas punkti, citādi nesanākšot. Šodien es beidzot tiku arī pie sava trešā.

1.Viss sākās jau apmēram nedēļu atpakaļ, kad mani pirmo reizi kāds pabakstīja par ieilgušo klusumu. Ziniet, bija arī ieildzis. Es, protams varu attaisnoties, ka man ir veseli 2 radošie uzdevumi uzdoti, un ka tas nemaz nav vienkārši, bet tas jau laikam nav tas. Vakardien mani prasīja kaut ko iedvesmojošu, jo laikam jau tā parasti es rakstu. un tad man pieleca - es neesmu rakstījis jo iedvesmas nav bijis - jau sen, neviena jauna virsotne nav sasniegta.

2.Gandrīz pirmais, ko šorīt izlasīju sociālajos portālos bija mana apdomīgā brālēna skribelējums uz viņa sienas. Vienmēr esmu zinājis, ka rakstīšana uz sienas ir satriecoša nodarbe, jo atraisa iztēli, un ja zinātu kā, tad droši vien arī šis blogs tur atrastos, bet ne par to. Šoreiz tieši par rakstīto. Sapņi noveco, būsim reāli, ar katru dienu, vai nu pietuvojamies, vai sasniedzam kādu no tiem (protams idializējot), bet ko pēc tam? Ko tad, ja zvaigzne ir sasniegta, un atskārsme - mana vakardienas vēlēšanās šodienai ir kļuvusi par mazu?

3.Nemaz ne tik sen, tikai kādus pāris gadus atpakaļ, es spēlēju bumbu, netālu no mājas esošajā stadionā. Nekas īpašs, mēs ar vēl pāris draugiem spēlējām spēli, kura mums patika - daži to pat mīlēja. Toreiz mēs sapņojām, par to, ka varētu spēlēt labāk, vairāk, ka esam gana labi, lai spēlētu pret komandām, kurām bija formas, un kuras spēlēja tā sauktajās līgās. Vēl vairāk, mēs ticējām, ka varam uzvarēt. Ziniet, šis ir viens no sapņiem, kuri nepalika tur augšā. Kopš tā laika, esmu spēlējis ar nummuru uz muguras, un apgaismotos stadionos ar tribīnēm. Esmu spējis uzvarēt komandas, kuras šķita neuzvaramas. Esmu noticējis, ka mēs to varam, izbaudījis to, un pieredzējis, kā tas sabrūk.

History has shown us all too often the consequences of dreaming poorly or not at all.
Jeff Vandermeer

Toreiz, kad man mācīja, kā rakstīt, man teica: savelc visu kopā un noslēdz, ar pāris teikumiem, kādēļ cilvēkam būtu jājūtas labāk pēc šī izlasīšanas. 

Ziniet, toreiz sen atpakaļ, kad mēs vēl tikai sapņojām par kārtīgu spēlēšanu, nebija man vēl izsapņotu sapņu un lielāko daļu no cilvēkiem, ar kuriem dalu šodienas ikdienu es pat nepazinu - man šķita, ka tad, kad man viss ko vēlos būs es būšu sasodīti priecīgs - būt naivam, laikam ir cilvēka dabā. Tagad, tas ko reāli saprotu, laimīs cilvēks ir ar mērķi, nevis kad to sasniedzis. Žēl, ka kabatā nav vēl pāris... 

Nedaudz no reālās relativitātes

Tā viņš sēdēja, ar pudeli blakus, klausoties mūziku, kas domāta skumjajiem. Viņa vakarā ēnas jau bija izstiepušās pārlieku garas, un no dienas svēlmes bija atlicis tikai sasmacis gaiss, noķerts dzīvokļa sienās. Viss esot relatīvs - cik pārlieku gudri šovakar tas skanēja viņa ausīs. Fonā uz klavierēm, kāds veikli vingrināja pirkstus, pamīšus uzbrūkot, gan baltajiem, gan melnajiem. Diena, kurā paspēts tik daudz nu bija viņam pie kājām. Diena, kurā nepaspēts par daudz. 

Jau no rīta viņu vilināja telefona taustiņi. Viss par ko viņš domāja, kā nospiest pareizo kombināciju, lai dzirdētu kaut pāris vārdus. Stundas gāja - parādījās darbi, negaidīti braucieni, dusmas uz pasauli.. Mazāk kā ar diviem lieliem soļiem pienāca vakars. Kārtējās ziņas. Šodien esot sabrukusi pasaule. Ne maza, ne liela - vesela pasaule. Tā gan viņi tur nesaka, cenzūra neļauj, bet viņš to zin, un nespēj izdarīt neko. Stulbi, bet fakts, viņš nezina, kā tas ir  - nesaprot - cenšas, bet nekad tā īsti nesanāk.

Nu jau dienai bija par vēlu. Tieši trīs minūtes un septiņas sekundes padarīja it visu tieši tik nebūtisku, lai viņš to pat vairs nevēlētos pieminēt. Viss jaunais pēkšņi šķita jau mūžību vecs, viss padarītais nokavēts un no dusmām palikusi piedošana. Jūs varat neticēt, bet viņam šovakar viņa sūri saldajā kompānijā šķiet, ka Alberts tomēr zināja, ko runā.

Mēs neesam tie, kas kādreiz bijām

Protams, esmu pirmais, kurš apgalvo, ka cilvēki nemainās. Atlieka man drusku uzspēlēt futbolu. Tagad šķiet tie ir lielākie meli pasaulē un arī tīra patiesība, sauciet, kā gribat. 

Stāvēt uz vietas ir tas pats, kas atpakaļ iet.

Tieši pati doma, noved pie fatālas kļūdas. Ja mēs uzskatām, ka cilvēki nemainas, tad jau nav jēgas pat mēģināt kļūt labākam, sasniegt ko jaunu. Ja nemēģinam, tad apstājamies attīstībā.

Mēs virzamies uz priekšu, caur darbu un kļūdām.

Tikai tas pierāda, ka mēs maināmies – darbs, ko ieguldām. Tieši ar tik pietiek – reizi pa reizei izdarīt profilaktiskus vingrinājumus – lai neaizmirstu, lai paliktu formā. Ja mēs neaugam – mēs degradējamies - maināmies negatīvajā virzienā. Markovs ir teicis:

Nākotnes notikumi nav atkarīgi no pagātnes (sasniegumiem un pieļautajām kļūdām).

(Es vispār ticu matemātiķiem, īpaši gudriem.) Stāsts ir par to, ka viss ir mainīgs, piedevām neatkarīgs no iepriekšējā. Tā kā manā izpratnē vienīgais, par ko vispār ir jēga runāt, ja runā par varbūtībām ir cilvēks, tad mēs varam turpināt. Jebkas, ko daram var tikt interpretēts kā gadījuma lielums – tas, vai mums izdosies atkarīgs no prasmes, vēlmes un vēl daudz daudz lielumiem, ko var saukt par varbūtību. Tad jau laikam esmu ieguvis savu panākumu formulu:

P=(e^S-e)*V*I

 P-panākuma iespējamība , S – spējas [1;∞), I – iespēja[0;1), V – vēlme[0;1]

Secinājumi:

·         Tikai ar veiksmi pietiek, tad, ja tev ir visas pasaules iespējas un kaut drusku vēlmes.

·         Spējām, bez motivācijas nav jēgas.

·         Dažreiz pietiek tikai ar satriecošu vēlēšanos, bet spējas panākumu iespēju palielina grandiozi.

Atliek tikai pilnveidoties un spēlēt, jo futbolā no spēles iegūt tikai pieredzi nozīmē, iegūt par maz.

(man jau sen šo gribējās ielikt blogā)

Mana multitaskinga statistika / Ar lāpstu pa pieri

Ļaujiet es drusku pabārstīšos ar patiesībām, jeb visiem zināmām lietām:

1. Laiks ir vienīgā īstā vērtība.
2. Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā to izmantojam.
3. Ir lietas, ko darām tikai tādēļ, lai varētu darīt citas lietas, ko mīlam.

Nu jau varētu būt apmēram gana, lai sāktu nelielu apcerējumu par šo tēmu. 

Ir tāda satriecoša programma DeskTime (reklāma, protams, nav apmaksāta, bet nepieciešama). Šī programma rūpējas par to, lai es zinātu cik efektīvi es pavadu savu laiku pie datora. Tur ar visādu brīnumainu  iespēju palīdzību iespējams noteikti ne tikai to, bet arī pārskatīt, kurā laikā esi pie datora, un kurā ne. Lai nu kā, šodien amn ienāca prātā veikt mazu salīdzinājumu - produktīvais laiks darba laikā (9:00 - 18:00) un produktīvais laiks vispār. Ziniet, rezultāti pārsteidz, jo procenti - neatšķiras. Tad nu rodas mans pirmais jautājums:

Cik efektīgi ir visu laiku darboties uz pusslodzi?

Ja paskatās šajā programmā - mans vidējais produktīvais laiks mēnesī ir ap 95 stundām pie datora. ja izdalam to uz 20 darba dienām - 4 stundas un 45 minūtes dienā. (nezinu daudz vai maz, bet tā sanāk) Lai nu kā - ja darbojos vidēji stundā ar pieņemsim 50 % tad tas aizņem 9 stundas un 30 minūtes. Pierēķinot, ka 

man ir jāguļ, jāēd, jāpārvietojas un visu laiku dators arī nav ieslēgts tad patiesībā no šī man ir skaidrs, kur var ņemt laiku.

4*100%=8*50%

Kāda stulba iemesla dēļ tērēt laiku?

Varbūt neesmu supermatemātiķis, bet vismaz tik daudz es saprotu. Vienmēr ir jāizvēlās, kā mēs tērējam savu laiku, jo ir lietas, ko darām tikai, lai varētu darīt citas lietas.

Pieņēmums: Ja strādāšu efektīvāk laikā, kad es pieņemu ka strādāju - vairāk laika atliks man. 

Speciāls paldies: Sabīnei un Jurim par šo ierakstu :)