Spoiled?

Kādā valsts institūciju darba grupā, kurā patīkama kārta bija pieaicināti nozares un nevalstiskā sektora pārstāvji, notika diskusija, par konkrēta uzņēmējdarbības veida valstisko regulējumu.

Kopumā es neiebilstu pret stingrām prasībām šajā jomā, kas regulētu uzņēmuma darbību, taču kļuva interesanti, kad pievērsāmies, prasībām, kas regulē šo uzņēmumu vadību jeb precīzāk vadītājus (valdi). Man sāka šķist, ka braucam auzās.

Patiesībā, ne jau prasībās ir vaina, bet gan iedomās, ka valsts iestādēm ir nepamatoti jāierobežo uzņēmuma akcionāru tiesības izvēlēties labākos vadītājus. Norma skan "valdes locekļiem ir amata pienākumu veikšanai nepieciešamā izglītība un triju gadu profesionālā darba pieredze atbilstošu funkciju pildīšanā". Tātad,  ja es vēlos darboties šajā nozarē un iecelt par sava mārketinga direktoru (un valdes locekli reizē), kādu, kas ir nozares guru (nostrādājis 10 gadus taču nav vēlējies iegūt izglītību, un droši vien izlasījis vairāk par mārketingu nekā viss augstskolas 4. kurss) vai par savu IT direktoru (un valdes locekli) piemēram Marku Zukenbergu (Mark Zuckenberg) vai vēl pārīti citu, tad es nedrīkstētu, jo es esmu vai nu esmu krāpnieks, ar nevainojamu reputāciju (un tad arī augstskolā izglītota valde nevienu neglābs), vai arī nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu, bet vienalga ar nevainojamu reputāciju. Izrādās, ka šādu cilvēku iekļaušana valdē palielina datu zādzības risku (tāpat, kā Wi-Fi tīkla lietošana, tikai to neviens neaizliedz) vai arī bojā uzņēmuma reputāciju (un šis ir dīvaini, jo valdes loceklim arī  tiek prasīta nevainojama reputācija tā pat, kā akcionāram).

Abos no gadījumiem, esmu priecīgss, jo, lai kāda būtu motivācija, šī norma noteikti ir novērsusi to, ka Sers Ričards Brensosns (Sir Richard Brenson) un lielākā daļa Latvijā pazīstamu blondīņu*  nokļūs šo uzņēmumu valdēs. Protams, man ir (naiva) cerība, ka šis ir jaunais AI stimulēšanas veids, jo ar šādu normu iekļaušanu vēl citās uzņēmējdarbības nozarēs (un iespējams citos uzņēmuma līmeņos) pieaugs pieprasījumu skaits pēc profesionālās izglītības atzīšanas. Labi, gan, ka mēs šodien tādi izglītoti cilvēki forši pasēdējām un iespējams radījām sistēmu, kurai kalpot, nevis sistēmu, kura kalpos.

"Nothing that is worth knowing, can be tought!"

/Oscar Wilde/

*atsauce uz sarunu ar kādu mārketinga cilvēku, kas man stāstīja - Latvijā reklāmām blondīni ar labu reputāciju sabiedrībā atrast, esot gandrīz neiespējami.

Taisnība ir viss, kas rakstīts: internetā, uz sienas un reklāmas stendos

/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./

Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.

Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:

Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.

R.Ķīlis

Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti. 

Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.

Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.

Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.

LU SP

Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara. 

Ar studiju maksu  fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.

Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža.  Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs? 

Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.

Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?

Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.

Simplicity - overrated

Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:

We should keep it simple. Let's set some ground rules.

/Friends, with benifits/

Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem. 

Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.

Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.

Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.

22 22

Vakardien runāju ar kādu par sistēmām.Visām un nevienu. Ziniet man patīk matemātika, tāpēc neliels ieskats tajā , lai vismaz rastos, kas līdzīgs konstruktīvam ievadam.
Sistēmas matemātikā ir radītas, lai atvieglotu uzdevumu risinājumus. Tās ievieš, lai ātrāk, vieglāk, efektīvāk atrisinātu vienādojumus, un risinājums būtu universālāks. Bez sistēmām, mums, lai atrastu kopīgu atrisinājumu dažādiem vienādojumiem nāktos atrisināt abus, un pēc tam pārskatīt rezultātus. Pārāk sarežģīti. Ieviešot sistēmu, tas kļūst vieglāk. Esam nonākuši līdz vakardienas atklāsmei: Sistēmas ir radītas, lai atvieglotu lietotāja ceļu pie mērķa. Tātad, sistēmu var novērtēt, ja zina kāds ir lietotāja mērķis, un ir raksturlielums tā izmērīšanai. It kā elementāri. Diemžēl, dzīvē likumsakarības mainās biežāk, nekā matemātikā. Vai tas nenozīmē, ka sistēmām, ko veidojam un izmantojam būtu jāiet līdzi laikam? Bet vai tās iet? Vai sistēmas mūsu pasaulē tiešām kalpo lietotājam, vai lietotājs ir pakļauts sistēmai? Un kā mainīt sistēmu, un atgriezt tajā funkcijonalitāti? Ko tad ja sistēma nespēj mainīties? Varbūt pienācis laiks atteikties, un aiziet no 1984, mēs taču dzīvojam 2011?

Published with Blogger-droid v1.6.7