Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

Atkārto un piešķir nozīmi - labākais veids, kā atcerēties

Gadu atpakaļ (tiešām tik daudz jau ir pagājis) man stāstija, ka dzīvē viens solis noved pie nākamā. Un tas jau nu noteikti nav nekas jauns. Pat es esmu to jau vismaz viereiz teicis - un patiesībā tieši par to jau arī ir/ būs stāsts.


Viss sākās jau sen - es klausījos kā pāris gudru vīru stāsta par panākumiem, kā pie tiem tik un arī to, kā nopelnīt lielu naudu. Laikam jau lielai daļai visu pārējo cilvēku tas nebūtu licies interesanti. Katrs no viniem minēja vairākas lietas, kas palīdz pārdot, pārliecināt un gūt panākumus. Katrs no viņiem minēja pamatpatiesības, kuras palīdzējušas viņu dzīvē. Smieklīgi, ka viņiem abiem bija kas kopīgs. Viņi zināja, ka mēs patiesībā aizmirsīsim lielāko daļu no viņu prezentācijas. Tā arī ir - šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu nepaskatoties prezentācijās. Pašam pārsteigums cik labi viņi mani pazīst. (pēdējais teikums gan laikam jālieto pagātnē) Katrs no viņiem vēlējās, lai atceramies tieši vienu lietu, no viņu stāstītā:

Labākais veidz, kā atcerēties - atgādināt to pēc iespējas biežāk.

Kāpēc cilvēki izraksta citātus no grāmatām, kādēļ aplīmē sienas ar frāzēm, kas šķiet svarīgas? Lai tās tiktu atgādinātas mums pēc iespējas biežāk. Tieši tā tas strādājot - ar atkārtošanas palīdzību. Tieši tādēļ, tagad mana plānotāja vāku rotā pāris jauni ieraksti. Nu man pat nav bail, ja manas domas atkārtojas :)


Jau mirkli vēlāk es nonācu arī pie video. Protams, ka TED. Vīrs, kurš runā par atmiņu.

Mūsu atmiņa esot instruments, kurš esot jātrennē. Tas nav talants, tas ir darbs. Tas, ko es sapratu no šīs runas

Labākais veids, kā atcerēties - piešķir tam nozīmi.

Nu, ja es jums pajautāju - tas, ko mēs atceramies vislabāk taču ir tas, kas mums ir svarīgs un atgādināts pēc iespējas biežāk? Varbūt mums tiešām jācenšas varāk domāt un atcerēties?

Nākamreiz, kad tiksimies - atgādini, lai atceros cik nozīmīgi šis ir :)

Tikai nelaid vaļā ...

Viņš tikko bija sācis. Viss vēl izskatījās it kā kārtīgs, bet ne uz ilgu laiku. Viņa uzdevums - atrast lieko, paturēt vērtīgo. Viņš sāka no vienkāršākā zināšanām. Tās tika šķirotas 3 kaudzēs vērtīgās, nepieciešamās, liekās. Gāja ātri. Visas kaudzes slējās viņam priekšā. Mazā - vērtīgā, lielākā - nepieciešamā, un paliela - liekā. 

Tālāk viņš ķērās pie daudz grūtākajām sentimentālajām vērtībā. Gandrīz ikkatrai no lietām bija savs stāsts un notikums. Katra bija pelnījusi palikt. Protams, tieši tad PC viņam uzlika:

Tā nu viņš sāka šķirot. Paša sasniegumi - protams, paliek. Citu dāvanas - tikai tās, kuras netraucē jaunām. Tā nu arī šis lēnām gāja uz priekšu. Lai gan paņemot rokās vai nolemjot iznīcībai ikkatru bija jāizdzīvo kāds notikums - kas tieši tik svarīgs, kas licis nonākt lietai sentimentālo plauktā. Pat tam, kas kādreiz bijis labā simbols, šoreiz jaunu vietu nevarēja atrast.

Nu viss bija pāris daļās sadalīts. Ir pavisam nedaudz svarīga, kas jāsaglabā. Ir tas, ko nepieciešams saglabāt, jo tas noderēs, un tā ir daudz. Žēl, bet projām metamā ir vairāk nekā svarīgā. 

If you're not holding to anything how could you expect to hold to people?

Šī atbilde un jautājums atnāca pēc pāris dienām un Beginners noskatīšanās. bet tas jau ir cits stāsts.