Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:
We should keep it simple. Let's set some ground rules.
/Friends, with benifits/
Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem.
Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.
Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.
Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.
