Rāda ziņas ar etiķeti Life. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Life. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2012. gada 11. marts

Praktiskais darbs matemātikā

Tu taču zini ka man patīk matemātika. Es pat domāju, ka nevis patīk - esmu tajā iemīlējies. Tieši tā, nevis mīlu (kas protams nav izslēgts) bet esmu iemīlējies. Tā nedaudz maina manu pasaules redzējumu - ir tādas kā rozā brilles, caur kuru stikliņiem ieraugu pavisam citādu pasauli.  (gandrīz, tāpat kā blakus, tikai manā ir vairāk vienādojumu.) Lai nu kā, pēdējā laikā man ir sanācis šur un tur pielietot savu matemātiku un esmu to ieraudzījis arī citur.

Par cilvēka potenciālu
Pavisam nesen, nu patiesībā sen, tikai man šķiet, ka tas bija vakar, man ar kādu pavisam foršu meiteni sanāca saruna par spējām. Ir jau tā, ka mums brīžiem šķiet, ka 90% no visa varam izdarīt tikai mēs, jo esam vislabākie un vienīgie zinām ko gribam. Patiesībā, nav slikta doma, jo trenē patstāvību un realitāte ir tāda, ka ja piespiežamies tad jau tiekam arī līdz visiem 100%. Tad kur parādās problēma? Ticu, ka lielai daļai cilvēku tas liksies dīvaini, bet ko darīt tad, ja ir 10 lietas reizē, kuras katra prasa labāko risinājumu. Te nu sākas matemātika. Kā teicu 100 sasniedzam ja piespiežamies 90% ir normālais. Ja no 10 lietām visas cenšamies izdarīt mēs paši tad lietojot pavisam vienkāršu loģiku:
 10*0.9=9 => 10-9=1 

Secinājums. Kaut, kas paliek nedarīts. Ja cenšamies visu laiku piespiesties uz 100% tad vienā brīdī enerģija beidzās un mēs nobrūkam. Varbūt tas ir tikai mans egoistiskais viedoklis, bet iespējams mums vajadzētu atvēlēt laiku, lai atpūstos?

Par grafu praktisko pielietošanu sistēmas analīzē

Mazam ievadam :
Lai nu kā. Izrādās pēdējā laikā šī ir labākā interpretācija procesam, kurš notiek.Vispār, jau grafi diezgan vienkārši atspoguļo dzīvi.(tie pāris attēliņi)
 Nu redziet, mēs katrs esam kādā sākuma stāvoklī. (1) un ja mērķis  ir nokļūt galā (G), patiesībā tad vienkāršākais ceļš ir meklēt mazāko ceļu skaitu. Dažreiz palīdz to visu nedaudz sakārtot. 
Atzīsiet, ka otrais vismaz izskatās drusku kārtīgāks, lai gan patiesībā lielu skaidrību vēl nav ieviesis.
Tad nu tiekam arī līdz trešajam, kas vieš patieso skaidrību. Ja sākumā un vēl arī procesa vidū iespējams izskatās, ka iespēja nokļūt G ir diezgan liela iespēja, tad trešais attēliņš parāda, ka tas nemaz nav viegli. Patiesībā ir tikai daži pareizi ceļi, kā sasniegt G.
Šis man šķiet, ir lielisks piemērs, lai izskaidrotu, kādēļ, mums vismaz aptuveni vajadzētu nojaust, ko vēlamies, un kā pie tā tikt, jo zini, ja iespēja sasniegt mērķi un spēj izvēlēties pareizos ceļus, iespēja nonākt galā palielinās.

Smieklīgi, bet dzīvē ļoti daudz ko var aizstāt ar bumbiņām un līnijām.

ceturtdiena, 2011. gada 29. decembris

Par vēlu


Viņš un vēl viens. Tieši tik daudz cilvēku bija uz perona. Bruņojies ar divām somām, kolas pudelīti un pilsētas portālu iedvesmai viņš gaidīja. 13 minūtes bija viņam atvēlētā mūžība. Viņš stāvēja, gaidīja. Gandrīz viens.  Un šī viena atmiņa, par to, kas bija parādījies ekrānā vēl dienas laikā nelika mieru.

Ja tu kaut ko pietiekoši ilgi nelieto, tad iespējams, aizmirsti, kā to darīt, aizmirsti, kāpēc tev tas nepieciešams, un, kādēļ tev tas tik ļoti patika.

Dienu skaits jau sen bija nojucis. Pārāk sen kopš pēdējās reizes, kurā, kas vairāk par maza bērna vēlmi iegūt sev visu, bija parādījies viņa vēlmju sarakstā. Diemžēl, pārāk ātri iegūtais apnika, palika vecs vai nesniedza piepildījumu. Viņš gaidīja.Gandrīz viens.
Tikai elsas vēl atgādināja par garo ceļu no mājām. Viss, kas bijis pirms tam bija atstāts. Iedomība vai nevīžība – kāda starpība? Tam jau sen vairs neatlika laika, tāpat, kā domām par to.

Cimdus varot pazaudēt tikai tad, ja tie nav rokās.

Pagātne – tā esot vēsturniekiem, viņam piederot rītdiena – mirklis, kurā viss ir iespējams. Tikai jāsagaida rīta saules stars. Šodien esot nedaudz par vēlu. (Kam?)
Tā notiek ar visu. Tas patiesībā ir dabiski. Nekas uz pasaules nav radīts, lai turpinātos mūžīgi. Visam ir beigas un katrām beigām ir savs sākums. Iespējams, tieši tur slēpjas atbilde uz cilvēces (vai vismaz viņa) jautājumiem. Katrs mirklis, kuru viņš pavadīja gaidot, pietuvināja un attālināja viņu.
Viņam atvēlētais laiks, bija iztecējis.Vilciena taure un asa bremžu skaņa izdzēsa ikvienu domu no prāta. Tagad, tas bija tukšs. Viņš bija par 13 minūtēm tuvāk.

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Melnbals - mana mīļākā krāsa

Reiz viņš no kāda, kurš šķita ļoti gudrs, dzirdēja frāzi: 
Labie darbi tikai dažreiz paliek nesodīti...
Arī toreiz, tāpat kā tagad viņš turpināja jautāt: 
Tad kādēļ?
Pēc neilga mirkļa, večuks atbildēja: 
Jo dažreiz tikai tā var tikt uz priekšu.
Bet viņā vēl palika jautājums: 
Un kā ir ar sliktajiem?
Pavisam neliels smīns iezagās lūpas kaktiņā:
Tie parasti domā, ka sods ir pašsaprotams.
Bet viņš vēl nedaudz nesaprata: 
Un kāda tad ir atšķirība?

Viņi nevēlās uzzināt kādēļ, bet parasti Tas nemaz nav par To! 



sestdiena, 2011. gada 17. septembris

Tāpat vien


Kad biju bērns ticēju, ka ir lietas, kuras notiek tāpat vien. Man šķita, ka puķes zied, jo ir pavasaris, un pavasaris ir jo tikko bija ziema. Protas, ka ziemas galvenais priekšnosacījums bija sniegs, bet sniega ziema. Tātad viss notika tikai tādēļ, ka bija jānotiek.
Kā izrādījās vēlāk, šīs elementārās lietas notiek, jo tām ir mērķis. Puķes zied, lai spētu nodrošināt sugas eksistenci, gadalaiki ir atkarīgi no zemes rotācijas ap sauli, kas savukārt notiek dēļ gravitācijas. Katram procesam un darbībai ir kāds spēks, kas to veicina.
Jau augot lielākam, man šķita, ka arī pasākumi notiek tādēļ, ka tiem ir jānotiek. Ballītes ir pašsaprotamas, un autobusi nāk, jo tā jānotiek. Tie izrādījās vēl vieni dzīves maldi. Ballītes tiek organizētas, jo cilvēkiem tās patīk un autobusi nāk, jo kāds ir izplānojis to sarakstu, lai cilvēkiem būtu vieglāk nokļūt pie mērķa. It visam aizmugurē ir darbīgas rokas, kas to dara, spēks, kā iepriekš rakstīju.
Šī nedēļa ir noslēgusies ar jaunu domu, pie kuras atgriežos atkal un atkal: Ja neko nedarīsi, nekas nenotiks. Protams, tikai fantastikas filmās varoņi vieni spēj izglābt pasauli, mūsu pasaulē tā nenotiek. Droši vien tādēļ šis teikums strādā vēl vairāk, jo ja pareizi atceros šādi skan pirmais sakāmvārds, ko iemācījos angliski.

One is not a fighter, but one can make a difference.

Protams, ka skan demogoģiski, bet ir taču vēlēšanas. Kad tev pēdējo reizi izdevās apgāzt kalnu vienam pašam?



svētdiena, 2010. gada 7. novembris

Start.

Sauciet mani par traku, bet dzīve ir spēle. Mirklis, kurā tu to apzinies ir mirklis, kad atbrīvojies no aizspriedumiem un sāc pa īstam dzīvot. Nav jēgas uztraukumiem, aizspriedumiem un apvainojumiem, vieglāk ir dzīvot pašam sev, un baudīt augļus, nekā uztraukties par citiem, un dzīvot viņu dzīves. Un labākai omai mans ieteikums ir Miles Davis - So what.