Rīta tējas pārdomas.

Šodien, braucot mājās no Rīgas iedomājos, cik gan daudz ideju man rodas dzerot tēju. Ja sākšu tās pierakstīt varbūt kādreiz pts, vai kāds uzņēmīgāks par mani no tām, kaut ko gūst.

Pirms vēl tēja bija gatava man radās jautājums, kā viss var tik ātri mainīties. Cilvēks, ar kuru man vidusskolā bija vislielākais kontakts, nu ar mani gandrīz nerunā, lai gan intereses, vismaz vadlīnijās nemaz nav mainījušās. Briesmīgi, ja tā notiek, jo tad abi ir pazaudējuši, kādu, kurš viņus saprata.

Ja jau sāku ar jautājumiem, tad turpināšu ar banālo variantu. Kādēļ cilvēkam ir jāzaudē, lai apzinātos cik daudz viņam bija. Uz šo domu mani aizveda Līvu jaunā dziesma „Nezāles neiznīkst”. Es gan ceru, ka tā ir taisnība, un ir cerība vienmēr labot kļūdas.

Šīs tējošanas pēdējais domu grauds. Mārtiņ, es tā arī netiku pie tavas lapiņas. Vajag, lai sakārtotu savas domas un sevis vispār. Ieteicams, lai citiem ir vieglāk ar mani. Un varbūt vēl kāds izlems paņemt lapiņu un uzrakstīt savas apņemšanās jaunajam gadam. Manām būs datumi ar deadline, tas tā lai disciplinētu, un cerams, būs nopublicēti rezultāti. Manā plānā ir 12 apņemšanās (nu tā, katram mēnesim pa vienai). Ceru ka neradīsies problēmas ar to izdomāšanu.

Velns, lai parauj tādu dzīvi.

Tā dziesmiņa man ļoti iepatikās no tā koru dižkoncerta, šodien vien noklausījos pāris desmitus reižu. Lai gan pašam liekas tieši otrādi.
Izrādās, ka Ķegumā esot man atkal sanāca šo to sadzejot.

Suicidāls vēstījums.

Es manīju palodzi 

Pazibam zem kājām.

Es devos kritienā

Un prom no mājām.

Pēc simtdaļām kā gadiem, 

Kas reibināja bez grādiem,

Es atpazinu savu dzīvi

Asfalta putekļos noplukušu.

 Bez draugiem un radiem

Es paliku viens.

Mirklī, kad palodze

kļuva mans pakāpiens.

Es iemigu uz ietves

Pēdējos sirdspukstus skaitot.

Un vēlējos, lai ticiet man vienā,

Ar liftu ceļot lejup ir vieglāk.

Man jau pašam liekas, ka ir sanācis ciešams. Tiesa, ir mazi misēklīši, un par vienu vārdu vēl jo projām šaubos, bet vismaz doma ir, un neskatoties uz depresīvo noskaņu tas ir mans svētku dzejolītis. [Nē, ar mani viss ir kārtībā un nevajag pārbaudīt vai netaisos darīt muļķības :D ] 

Tālāk par Ziemīšiem, kas pat sanāk hronoloģiski. Bija citādi, nekā visus gadus, bet man patika. Pašam jau liekas ka sāku izaugt no mammas un tēta vecuma, un šis bija zīmīgs žests, kas to apliecināja man pašam. Nemaz nerunājot par balli. Bija par ko runāt vēl divas dienas, un galvenais ka pašam bija jautri. Tagad laiks miedziņam, un tad jau rīt lielā balsošanas diena.

Ziema iedvesmo uz labāko, ko protu.

Vilciens ir dīvaina vieta, ja brauc ar kādu, vienmēr pietrūkst laika izrunāt līdz galam. ja brauc viens, vienmēr ir laiks pārdomāt vairāk nekā biji plānojis, dažreiz nobraucot tikai vienu pieturu.

Asara uz loga rūts.

Sniegpārsliņas skūpsts.

Izzūd tā, uz lūpām

Gulbja dziesma sūrā.

Vīna glāze, sausā,

sadrūp miljons lauskās.

Grīdas dēļu skavās

Stikla sapnis samalts.

Rūgtā ziemas rītā

Pazūdu sirds bītā.

Cik gan dažkārt skaļi

Mums apkārt - klusē.

P.S.

Pantu mēram rimstot,

Tajās acīs grimstot,

Izdzirdu es savu prātu

Aizdedzot sev sārtu.

Es atkal spēju rakstīt

Diemžēl lauztās taktīs.

Nav daudz tādu lietu, notikumu vai cilvēku, kas spēj mainīt mūsu uztveri, vakardien redzēju 5us, kuri man lika atskārst dažas jaunas, vai drīzāk, labi aizmirstas patiesības.
1.Mums ir ar ko lepoties. Un šoreiz es domāju, mūs visus. Latvijā ir cilvēki, kuri ar savu darbu, būtību, un pašatdevi spēj aizraut tūkstošus, un par pensionāri ir gatavi celties kājās, dziedāt līdzi un sist plaukstas, no enerģijas, kuru saņēmuši. Man prieks, par to, ka, lai cik slikti ietu, ir kāds kas spēj dot daudz prieka.
2. Labākais veids, kā iesākt jaunu posmu, ir veco atmiņu vietā likt jaunas, kurām nav sakara ar personālijām, vai ko citu pārlieku emocionālu, kas nākotnē varētu likt vilties sevī.Ir patīkami, ka varu atcerēties savu spogulīti, nevis mūsu, un man šī dziesma nav jāpārslēdz katru reizi, kad tā ieskanas manā playliste.

3.Gara, gara dziesma. Katrai dziesmai reiz pienāk beigas, Bet man ir šī diena, Kuru nodzīvot ar prieku bez steigas. /R.Kaupers/ Un to mumsvajadzētu paturēt prātā.
4.Es gribu sajukt prātā no slavas, un neprātīgi šķiesties ar naudu. /arī viņš/ Bet dievs nedod man aizmirst vai pavirši sveicināt draugus.

Koncerts bija tiešām superīgs. 

Pasaka par Draugu, kurš man reiz bija.

Stāsts ir par draudzību, kuras vairs nav. Varbūt nedaudz bēdīgs, bet tā jau mēdz gadīties dzīvē.

Reiz sen atpakaļ, ka kaijas vēl karoja ar kurmjiem, pazinu kādu ļoti interesantu cilvēku.Viņš bija cilvēks, kas spēja vienlīdz labi gan smīdināt citus, gan uzrunāt vairāk nekā jebkurš ko pazīstu. Viņš bija viens no spējīgākajiem jaunajiem talantiem visā, ko cilvēki sauca par pasauli. Neiedomājams intelekts, kas savienots, ar savdabīgāko apkārtējā redzējumu, kāds iespējams. Sirds, kuras plašums mulsina, bet tās izvēlība lika tiekties pēc pilnības. Neskatoties uz visu jau minēto, pasaule bija viņam devusi arī superspēju neredzēti precīzi un viegli ietērp vārdos savas jūtas un domas. Nekas un neviens nevarēja viņam stāties pretī, tikai pats viņš varēja sev, kaut ko aizliegt vai neļaut. Bet lai pasaulē valdītu līdzsvars, tieši viņš pats arī bija tas kurš sev neļāva to pārņemt. Līdz šim nav īsti skaidrs, kāpēc īsti, bet viņš no tā atturējās. Daži to sauc par kautrību, daži par nevēlēšanos vai audzināšanas vainu, bet patiesību neviens nezin. 

Lai nu kā arī būtu reiz  viņš bija mans draugs. Viens no tiem, kuru pielaidu sev klāt. Kā nu ne, viņš bija visuvarens manās acīs. Mana izvēle atmaksājās, 2/3 no dzīves, un pat vairāk pēc tās viņš bija man blakus, sniedza palīdzīgu roku, kad pakritu. Toreiz, zāle vēl nebija tik zaļa, sivēni bija gardāki un kaijas vēl karoja ar kurmjiem. 

Bet tad kaut kas notika. Man sanāca iekāpt diezgan dziļā bedrē, no kuras tā arī netiku ārā. Trepju nebija, un malas bija slidenas. Man nācās tur pavadīt kādu mirkli, bet roku viņš tā arī nepasniedza, tikai pamācīja kā labāk izkāpt no tās. Kad man likās, ka tūlīt būšu jau ticis ārā, netīšām, vai mazliet apzināti pieķēros pie citas palīdzīgas rokas. Laikam pārlieku stipri parāvu, un nu jau bedrē bijām abi. Te nu mūsu pasakas varonim apnika, vai vienkārši bija piegriezusies mūsu lūgšana pēc palīdzības un viņš ar vienu mājienu dabūja mūs ārā, kā to varēja izdarīt jau sen.

Tad es kādu laiku centos izvairīties no nepatikšanām, jo bija bail, ka atkal nesanāk kļūdīties, līdz es vairs nespēju izturēt. Pēc laika atkal pievērsos aizliegtajai baudai, taču šoreiz jau man bija iekšējas bailes, ka neatkārtojas iepriekšējais scenārijs. Tā nu sanāca, ka šīs bailes bija ļaunākas par to, no kā es baidījos. Un šoreiz, lai gan atkal paspēju noraut no kājām citu cilvēku, biju bedrē viens. Nekas, un neviens nebija blakus. Man nācās pašam izrakt pakāpienus, lai tiktu ārā. Daudz spēka tas prasīja, bet galu galā spēju atkal pacelt acis virs bedres malas.Tiesa mana drauga vairs nebija. Viņš bija aizgājis, un es nezināju kurp.

Tikai krietnu laiku vēlāk, man nāca ziņa kur viņš ir palicis. Viņš palīdzēja piecelties, tiem, ko nogāzu krītot. Un pēcāk, tikai pārliecinājās, lai viņiem viss kārtībā, kas aizveda viņu uz citu pusi. Protams, šajā laikā bija mirkļi, kad likās ka draugs mīlīgā seja pazib pūlī, taču nezinu, vai tā bija tikai manas iztēles radīta spēle, vai tiešām viņš bija tuvumā, un pats vien biju vainīgs, ka nepasniedzos pretī. Šobrīd, man ir žēl, ka viņu pazaudēju, esmu nedaudz dusmīgs, ka viņš pazuda, un nožēloju, ka radīju iemeslu, lai tas notiktu.

Morāle. Draugi, nav lai pēc jums sakoptu to, kas palicis. Draugi, ir lai kopā radītu grautiņus.

The end. Pause. New start.

Uzmākusies dīvaina nostaļģija. Ceru ka tikai tāpēc ka auksts, bet zinu ka vainīgs ir kalendārs, tas ik gadu liek man slīgt nebeidzamo atbilžu jūrā, ko rada mazais strautiņš "And what if...?" bet ne par to šoreiz, varbūt...

Sākšu ar smieklīgo. Ir tāda forša universitāte, kurā mācās ideālie studenti, un pasniedz vislabākie pasniedzēji, un galvenokārt par to būs mans stāsts. Sākšu ar patiešām sakarīgo universitātes informācijas sistēmu. Pati par sevi manuprāt tā ir viena no labākajām IT realizācijām, kas atvieglo studentu un pasniedzēju dzīvi, ja neskaita dažus izņēmumus.

J: Vai tiešām fakultātē, kura visādi citādi ir cienījama pasniedzējiem, kuru pamatdarbība ir saistīta ar dūcošajām kastēm, kurām pieslēgti mūsu monitori, nepienāktos vismaz kādreiz apmeklēt šo vietni?

 

Bet tagad par šīs pašas pašpārvaldes studentu pārstāvniecību. Rīt mēs plānojam jaunu sākumu, kam gan vajadzētu turpināt tradīcijas, bet būtu labi, ja tas piedāvātu arī jaunas vēsmas, tad nu man ir vēl viens jautājums    vai melnie zirdziņi var kļūt par vērtīgāko figūru uz galda?

don't gamble against life, you have no chance to win 

Es to biju aizmirsis. Nu es maksāju par sekām. Nākamreiz, kad izlemšu iet uz priekšu, jārīkojas radikālāk. Tagad atliek vien atrast grāmatu par Sieru.

Bija vēlme mainīt pasauli

Mainīt, lai, kā dienā būtu, pat naktī gaišs.

Šodien tik daudz kas sadarīts.

Pabeidzu Zitas eseju. Es ceru. Man gan patika, jo kā izrādās Ekszeperī ir ģēnijs, jo tik īsā grāmatā ir iespējams ielikt tik daudz par cilvēku attiecībām, grupu un pāru uzvedības modeļiem. Nemaz nerunājot par filigrāno filozofiju. Lai nu kā tas nu ir galā un es jūtos gudrāks nekā mirklī, kad piekritu uzņemties šo uzdevumu.

Un kurš gan cits to paveikt spēs...
Pirmo reizi biju Bolderājā. Pastaiga bija jauka, spēcinoša un interesanta, bet noteikti ne tāda kā biju iedomājies. Nākamreiz jāņem līdzi ne tikai laba kompānija, bet arī kāds gids, kurš parāda ko interesantāku par mežu, jo biju cerējis ieraudzīt kaut ko pamestu, jo man likās ka tur kam tādam noteikti ir jābūt. Bet citādi, ja nebūtu tik auksta vēja un būtu bijis vairāk laika būtu izvērties superjauks vakars.

ja ne es.
Jau mājās esot izdomāju jaunu veidu kā sadalīt cilvēkus. Tā teikt savu klasifikāciju pēc cilvēku attieksmes pret dzīvi.Lai gan neesmu pārliecināts, ka esmu pirmais, kas ko līdzīgu sadomājis.

1. Čīkstuļi (Whiners) - cilvēki, kuriem liekas ka dzīve ir netaisna pret viņiem. Viņu neapzinātā vēlme ir tikt pažēlotiem, un tātad arī darbības ir vērstas uz apskāviena saņemšanu. Viņi pat spēj dažkārt paši radīt apstākļus lai justos slikti un varētu kādam pastāstīt cik netaisna ir dzīve.
2. Sēdoši (Nothingdoers) - Cilvēki, kuri pārsvarā ir apmierināti ar dzīvi. Viņi neko daudz nevēlās, viņiem ir labi tagad un te. Viņi uzskata, ka ja kādam viņi būs vajadzīgi, tas kāds pats viņus atradīs.
3. Mainītāji (GOandDOers) - cilvēki, kuri vēlas kaut ko sasniegt vai mainīt. Viņi grib kaut ko mainīt, darīt lai jau no rītdienas viss būtu citādi. Darbības var būt vērsta arī tikai personisko interešu apmierināšanai, bet pat tad ja lietas nav glbālas viņi ir gatavi rīkoties te un tagad, dažreiz pat aktīvāk, nekā ja mērķi ir vispārīgi.

Par šo klasifikāciju paldies AmCham diskusijas rīkotājiem, Gustavo, Camillas un manai foršajai Māsai, kura parādīja man šo dziesmu.

Uz akmens šķēres viņa spēlēja ar pasauli.
Un jau šodien vēlāk būs mirklis, kad man būs jāizšķirās, vai vēlos mainīt savu pasauli tā pa lielam. ''Siera'' grāmata teiktu ka izmaiņas ir jāpieņem. Varbūt tiešām pienācis laiks rīkoties, un reaģēt uz pasaules izmaiņām.

It's not about money...

Wallstreet: Money never sleeps. Laba filma, man patika, mani uzrunāja, man lika padomāt, un visādā citādā ziņā piesaistīja uzmanību. Viena no filmām, kas liek domāt par to visu ceļu līdz mājām, un spēj aizraut tavas uzmanības kripatas pat tad kad esi to piemirsis, un kāds tev nejauši atgādina par labākajām vietām. Pārsteidzošā kārtā, liela daļa no visām tām domām par naudu, varu un spēlēm ar cilvēkiem un naudu bija manā redzes lokā arī pirms tam. Tā ka nekā jauna šajā jomā, bet jūtos piepildīts ar darbu manai pelēkajai vielai. Tiešām iesaku, ja jums kaut drusku rūp arī materiālās vērības, bet vispār jau filma ir lielā mērā par cilvēkiem un to, kā materiālās lietas izmantot mūsu labā, lai veidotu un grautu attiecības. Manā vērtējumā 5/5

Serials evening.

Tikai šodien tiku pie seriālu noskatīšanās. Beidzot. Un jāsaka atklāti, tie mani iepriecināja. Lielākā daļa.
Pirmais bija How I met your mother. Gardi nosmējos, tiešās. Sērija, kas man lika pasmaidīt pēc grūta laika. Un Bebrs varētu kļūt par jauno metaforu. Un atcerieties two beavers are bether than one, cos it's twice as fun.
Turpināju ar Gossip girl. Sērija pati par sevi mani patīkami pārsteidz, varbūt tiešām seriālā atjaunojās intrigas, kādas tās jau sen nebija bijušas. Tiesa, pārāk kārdinoši, bet par to gan jau vēlāk. Tiesa, mani bumbulīši gan bija pārāk banāli, vismaz tekstos. Lai kā man patika nesenās sērijas beigas ar Eminemu un Rihanu tas, līdz kam mūs tas atveda vairs nav tik jauki."Two people that are ment to be together eventualy will fint their way back " Nopietni?! Tas jau bija par daudz pat priekš Čaka. Bet laikam jau producentiem bija jāiemet kāda frāze lai viņš vairāk patiktu skatītājiem. Bet sērijas tēma par izvēlēm... man patīk, jo izvēles patiesībā ir tas kas veido mūsu dzīvi. Un tikai no tām viss ir atkarīgs.
Finally Hauss. Patīkami redzēt ka Gregorijam nākas pasvīst, un īsti nav atšķirības, lai atrisinātu lietu, vai lai pārspētu gudrībā Kadiju vai jauniņo palīdzi. Un piedevām, viņa trakuļa daba ir atpakaļ, jau sen gaidīju kādu pilnīgā pārliecībā balstītu stulbu lēmumu. Lai nu kā man patika.
Vērtējumi? HIMYM 8/10 GG 7/10 Hause 8/10. Bet visas ir gana iedvesmojošas.

Late night thinking

Tikko izlasiju http://tinyurl.com/378l4zw un taa nedaudz aizdomajos. Lai ari pec buutibas, piekriitu gandriiz ik vaardam shaja bloga, tomer nevaru neoponet vardam izaugt. Ja lauliibu uzskatam par pashsaprotamu, tad laikam vards izaugt var tikt lietots ka sinoniims vardam attiistiijies (tiesa par shii vaarda lietojumu arii var rasties diskusijas) liidz sim lemumam. Tacu, taa ka es neuzskatu, ka lauliiba ir katram jauztver kaa meerkis, tad es atljausos lietot tiesi so versiju attistiities. Tatad nu jau ir skaidrs, ka ikvienam ir skaidrs mans viedoklis. Nav jau ta, ka nekad muza nedomaju preceties, tacu, manuprat, lai virietis attistitos lidz domai par preciibaam viirieti var aizvest tikai sieviete. Now said that. Shis dienas atzinja. Ja man jautasiet, vai domaju nekad nepreceties, atbilde buus NE. Paraistais turpinajums ir tad tu veel neesi saticis pareizo meiteni. Atbilde: Es ceru. Betpirms tam. Party party.

Par labāku nakti un sliktākām domām.

Šodien mājās nākot sāku domāt ka šodien tik daudz ir izdarīts, ka neesmu pat neko superīgu sadomājis ko sarakstīt. Labi ka labākās lietas notiek vakarā/naktī.

Lai arī ienākot mājās biju domājis ka būs mierīgs vakars un varētu atkārtot matricas un determinantus nekas no tā nesanāca. Tā vietā man bija jāpārnēsā mēbeles, un jāizpilda ašais atjautības uzdevums, kā nodabūt uzgriezni no skrūves bez vītnes.Atbilde. Ar spēku :D Rezultāts ==> man ir kur gulēt pašam un varu vēl kādu blakus paņemt, un varbūt būšu atrisinājis problēmu ar savu muguru.

 Vakara filozofisko daļu ievadīja seriālu 2/3 tūre. Lika padomāt, un izdomāt, ka varbūt man ir nedaudz garlaicīgi. Tā nu es secināju ka varētu nedaudz paspēlēties. Tad jau redzēs, kā sanāks. Es tikai ceru, ka beigās palikšu vismaz ar sajūtu ka bija vērts to sākt.

Darba apraksts

Lai gan šodiena ir visai aizņemta varu vismaz pārkopēt savu darba aprakstu par to ko es daru Lielvārdē. Jāatzīst ka persona, kura to lasīja, netika skaidrībā par to ko tas viss nozīmē.


Nu pārsvarā veidoju vizuāli-konstruktīvus veidojumus dažāda veida objektu rezistances palielināšanai pret apkārtējo vidi, un cita veida kaitējumu.
Es bieži mēdzu lietot destruktīvu priekšmetu pozitīvās īpašības ar mērķi, nodarot mazāku ļaunumu apkārtējajiem labumiem, panākt citas vielas šķelšanos, vai cita veida deformēšanos, un rezultējošu objektu ciešāku un nezūdošu kontaktu, vai vizuālās būtības atbilstību vides prasībām
Mans darbs saistīts ar patstāvīgu atrašanos eksistenciāli nepieņemamos apstākļos, un diezgan bieži atrodos, neadekvāti pastiprinātā nelabvēlīgu fizisku un mentālu procesu ietekmē
Galvenie ieguvumi darot šo darbu ir augsts pašmotivēšanās līmenis, jo atsevišķu operāciju izpilde pieprasa neadekvāti augstu spēju kontrolēt savus fiziskos procesus. Darbs nav apvienojams ar gandrīz nekādu ārēju komunikāciju ar neiesaistītiem objektiem, jo visas ķermeņa funkcijas tiek nodarbinātas darba izpildei, nereti pat nav iespējams brīvi lietot nevienu no ekstremitātēm un locekļiem uzdevuma sekmīgai izpildei, gadās arī ka verbālā komunikācija ir jāizslēdz kā saziņas līdzeklis, lai nezaudētu dzīvības funkcijas, kas var tikt apdraudētas veicot neadekvātas darbības ar vismuskuļotāko orgānu neatbilstošā procesa momentā
Darbs nereti pieprasa monogāmu kustību sērijas atkārtošanu lai sasniegtu pilnīgāku rezultātu no veicamā uzdevuma.
Objekti ko parasi pakļauj sistemātiskai iedarbībai ar destruktīviem līdzekļiem ir bialoģiskas izcelsmes radību dzīves cikla noslēguma fāzes blakusprodukts. Nereti teiek izmantoti arī neorganiskas un organiskas izcelsmes aizstājēji, kas pēc savām īpšībām pārspēj orģinālu, taču ir neatbilstošāk pasaulē valdošajai pārliecībai, lai gan jāmin ka arī sākumizejvielu ieguve parasti netiek atbalstīta no galēji radikālo grupējumu puses.
darba vieta ir stipri lokalizēta no pirmatnējā darbības uzsācēja, dēļ pastāvošās sabiedrības ekonomiskās pārliecības un iespēju izmantošanas publisko objektktu maiņas operācijā, ar vēlmi atbrīvotie no pasaules plaši pazīstamāka vērtību uzkrāšanas līdzekļa.

Varbūt Rīt ielikšu arī paskaidrojumus :D

Kristīne, jeb kā es atcerējos par jauko tekstu.

Tikko biju pabeidzis Zitas esejas ievadu (un ja man tiešām izdosies iecerētais tad tā būs sasodīti laba eseja), kad nolēmu iemest aci draugos šovakar pēdējo reizi pirms piedziņa. Tā nu neko nenojaušot nolēmu kārtējo reizi apskatīt Youtube reklāmu sarakstu, jeb sadaļu Dienasgrāmatas. Lai gan dažreiz tur tiešām parādās, kas interesants un pat līdzīgs dienasgrāmatai, parasti tā vienkārši ir vieta kurā cilvēki saspamo savus atradumus plaši pazīstamajā interneta vietnē Youtube. Lai nu kā šoreiz man paveicās. Kristīne bija uzrakstījusi patiešām jauku dienasgrāmatu. Pēc izlasīšanas mani pat mazliet pārņēma tādas kā mazas laimes tirpiņas. Bez tām es arī atcerējos tekstiņu ko pāris dienas (vai varbūt pat nedēļas) atpakaļ biju grasījies ierakstīt Skype "I love to be happy for someone who is happy enough to be happy for." latviski tas varētu skanēt apmēram tā "Man patīk priecāties par tiem kas ir gana laimīgi, lai par viņiem būtu vērts priecāties." Lai nu kā viņi gan nav vienīgie, taču dažreiz tas tiešām uzlādē kad tev blakus ir kāds tik laimīgs. Tāpēc tikai vēlējos pateikt paldies. Jo dažreiz tas ir tieši tik cik ir nepieciešams.  

Start.

Sauciet mani par traku, bet dzīve ir spēle. Mirklis, kurā tu to apzinies ir mirklis, kad atbrīvojies no aizspriedumiem un sāc pa īstam dzīvot. Nav jēgas uztraukumiem, aizspriedumiem un apvainojumiem, vieglāk ir dzīvot pašam sev, un baudīt augļus, nekā uztraukties par citiem, un dzīvot viņu dzīves. Un labākai omai mans ieteikums ir Miles Davis - So what.