Viņš sēdēja mājās, kā parastā vakarā raugoties datora ekrānā un domājot par labo un slikto pasaulē un sevī. Viņš pagrieza skaļāk Eminema veco dziesmu izlasi un stāstīja sev, ka ir tas, kurš var manīt pasauli - pietrūkst tikai viena grūdiena.
Biznesa, finanšu un matemātikas pasaule lēmumi, kurus ir jāpieņem bieži ir vienkārši racionāli - riski ir novērtējami un ietverami loģiskās shēmās, kas pavisam vienkārši izskaidro ieguvumus un zaudējumus un ļauj izdarīt racionālas izvēles. vai šim principam nevajadzētu strādāt it visā?
Viņš zināja, nav pamata ticībai, ka būs citādi - viņš vienkārši ticēja.
Dažreiz mūsu apziņai ir vienkārši par maz informācijas, lai izdarītu racionālu lēmumu. Riski nav novērtējami, precedenti nav zināmi - sekas nav paredzamas. Kā zināt pareizo lēmumu šajā gadījumā?
Kaut ko darīt esot jāsāk tad, kad tas ienāk prātā - citādi to varot nokavēt. Tā ir pirmā iracionalitātes pazīme, jo racionāli taču būtu darīt to, mirklī, kad tam ir pareizais laiks. Šis laikam ir mans pats mīļākais loģikas prāta mežģis - loģiski būt darīt lietas pareizajā laikā, taču to mēs varam uzzināt tikai tad, kad laiks, jau ir pagājis, ka tas bija pareizais - kā tad to atrast?
Viņš piesēdās pie baltas papīra lapas un sāka rakstīt - jo tā viņš vienmēr ir sācis kaut ko jaunu - sakārtojot to savā prātā!
Kādus nu jau vismaz 3 gadus atpakaļ Gunita man teica frāzi (vai kādu, kas ir pavisam līdzīga), kas nav pametusi manu prātu kopš tā laika:
"Dzīve ir kā trepes, kurās vienkārši nevar pārlēkt pakāpieniem! "
/ Gunita Kuļikovska /
Es neatceros visu sarunu, taču atceros šo frāzi un domu, kura tai tika piešķirta. Toreiz Gunita man stāstīja par to, kā dzīve aizvien turpina nolikt priekšā pārbaudījumus, kuri ir līdzīgi viens otram, līdz esi iemācījies to, kas ir jāiemācās, lai dotos tālāk. Tajā laikā man ļoti patika klausīties Gunitā (droši vien, ka vēl tagad patiktu) un šo pieņēmu ļoti intuitīvi.
Viņš bija izgājis vakara pastaigā - izvēdināt galvu un ieelpot svaigu gaisu - pārmaiņas pēc. Domas jaucās viņa galvā un kājas nesa, galvai nesaprotot kur. līdz bija jau par vēlu. Tad tā apstājās un atteicās iet vēl vienu soli. Instinktīvi - vēlme saprast viņā dzīvoja jau instinkta līmenī.
Šodien atkal ir viena no tām dienām, kurās domāju, par to, kas ir tā mācība, kas man tiek likta priekšā, un kuru tik sparīgi cenšos neiemācīties, ka gandrīz ik dienu, man tiek atgādināts - Tu netiksi tālāk, pirms iemācīsies. Pirms sapratīsi.
Neizsakāms laika sprīdis bija pagājis pirms viņš pagriezās un devās mājās. Iespējams, šī nebūs pēdējā reize, bet šī nebūs arī reize, kurā spert nākamo soli uz priekšu.
Viņš stāvēja un skatījās, kā saules stari uz viņa galda veidoja varavīksnes aplīti. Precīzu un pilnu varavīksnes aplīti, kura krāsu pārejas bija pilnīgas un sekoja viena otrai tik satriecoši, ka viņš viņš domāja, ka tas ir maģiski.
Kādā pavisam pieklājīgā pasākumā, kura galvenā doma bija pastāstīt par to, kādi mēs latvieši esam malači un cik daudz naudas varam savākt, ja vien pieliekam tam drusku (protams, ka tā domāja tikai sanākušie viesi) darbu es dzirdēju frāzi, kura man jau toreiz likās patiesa, bet ejot laikam izrādījās ļoti daudznozīmīga.
"There is no magic"
/Edgars Rozentāls/
Kopš tā brīža man katru reizi dzirdot šo vārdu neviļus nākas aizdomāties par to, kāpēc šo vārdu lietojam ikdienā. Es pats, to atkārtoju nemitīgi.
Skatoties uz mazo aplīti, viņš atsauca atmiņā reizi, kurā viņš skatījās uz gleznu, kas bija veidota no diezgan biezas krāsas, kas noteikti nebija klāta ar otu. Viņu fascinēja tas, kā ar šīs papildus dimensijas palīdzību bildei ir piešķirts vēl vairāk dzīvības un īstuma nekā viņš būtu gaidījis. Kad viņa vēlējās toreiz paskaidrot, jo acīm redzami zināja, kā to iespējams izdarīt, viņš teica "Nē! Tu izjauksi maģiju!"
Sev jau esmu pieņēmis kā patiesību, pat ja gadās mirkļi, kuros lūdzu kādam nebojāt maģiju. Pasaulē nav maģijas, ir tikai izvēle, kaut ko nesaprast, lai tas vēl joprojām paliek nedaudz brīnumaini un sagādā piedzīvojuma mirkli.
Lai arī viņš zināja, ka pasaulē nav maģijas, dažreiz viņam patika palikt neziņā. Tiesa, šoreiz neziņa nebija viņa sabiedrotā, jo viņš skaidri zināja, ka stikls var sadalīt gaismu spektrā un aplītis to tikai pierāda.
"Pasaulē nav maģijas, viss ir kombinācija no pieredzes jeb zināšanām, spējām un apstākļiem."
Priecāties, un novērtēt arī to, ko saprotam - tas ir kas maģisks. Mēs bieži aizmirstam to darīt, jo saprotamais sāk likties triviāls. Labi, ka arī lietu jaunatklāšanā ir palikusi daļa maģijas.
Viņš ievilka dūmu no nedaudz kūpošās cigaretes - viņš zināja - tas lēnām beidzas. Viss lēnām beidzas. Bija palikuši vēl tikai daži mirkļi, kuros piepildīt plaušas ar nikotīna apreibinošo spēku, kas ļāva aizmirsties - aizmukt no realitātes, kura stāvēja tieši priekšā.
Viss reiz beidzoties. pasaulē visam esot jābūt sākumam un beigām, dažreiz vienkārši tās ir tik tālu, ka mēs spējam par tām nedomāt, un ticēt, ka viss turpināsies mūžīgi. Dažkārt tikai paskatoties uz citu dzīvēm izdodas ieraudzīt tās nenoveršamības, kuras ir tepat blakus.
if the inevitability of human oblivion worries you, I encourage you to ignore it. God knows that’s what everyone else does.
/The Fault in Our Stars/
Dažkārt šķiet, ka tieši tas ko meklējam ir iespējas sajusties tā, ka viss nekad nebeigsies. Katrs mazais mirklis, ko izdzīvojam no tā sākuma līdz beigām nedomājot par to, ar ko tas sācies un neskatoties uz to, kā tieši šim mirklim ir jābeidzas. Iespējams, to var nosaukt arī par mīlestību, tikai droši vien pret sevi.
"You gave me a forever within the numbered days, and I'm grateful."
/The Fault in Our Stars/
Ir reizes, kurās pavisam netīši cilvēki mums parāda, ka varam būt labi ar sevi, ir labi, ja to parādam paši.
Momentu pa momentam viņš pildīja plaušas ar nikotīnu un ļāva tam atkal izplūst ārā. Baudīja sekundes simtdaļas vai tūkstošdaļas. Bija.
Dažkārt - laikam jau visai bieži mums šķiet, ka mēs kontrolējam dzīvi. Mēs nosakām, kas no tās mūs ietekmē un kas nē. Gadās, ka mēs gribētu, lai to spētu, neapzinoties vai aizmirstot, ka to varam.
"It's a metaphor, see: You put the killing thing right between your teeth, but you don't give it the power to do its killing."
/The Foult in Our Stars/
Manā galvā laikam tieši spēja izvēlēties nozīmē būt cilvēkam. Spēt izvēlēties, ko un kāpēc pieņemt par svarīgu sev, zinot, ka viss uz šīs pasaules ir gaistošs, vai vismaz laicīgs.
"You don't get to choose if you get hurt in this world...but you do have some say in who hurts you. I like my choices."
/The Foult in Our Stars/
Mēs nenogurstoši izdarām šīs izvēles. Katru dienu dzenamies pēc mirkļiem, kuru beigas iespējams mūs atstās bezdibeņu malā. Mums atkal būs jāmācās piecelties, staigāt, būt un izvēlēties. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Dzīties pēc mazajām bezgalībām, lai pēc katras no tām nostātos uz kājām un darītu to atkal.
"It seemed like forever ago, like we've had this brief but still infinite forever. Some infinities are bigger than other infinities."
/The Foult in Our Stars/
Tas bija beidzies. Nu viņam atlika nolikt izsmēķi pelnu traukā un padarīt pasauli par savu bezgalību. Enjoy. Viņš teica sev un zināja - dažreiz paveicas un viņš var atgriezties, un dažreiz ne. Šoreiz viņš spēra soli lai ļautos kritienam.
Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.
Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām.
Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.
/Remember me/
Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam, kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties.
If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.
/Remember me/
Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.
Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule.
Viņš pamodās no rīta, un jau pavisam pierastā solī devās uz virtuvi, lai uztaisītu kafiju. Nospieda tējkannas slēdzi un un aizdomājās par pieraduma spēku.
Bieži mēs lietas darām tikai tādēļ, ka esam pieraduši - tā šķiet pareizi. Vēl daži lieli iemesli ir sabiedrības (vai dažu cilvēku) spiediens. Vai tiešām tie ir pareizie iemesli?
Kad kafija bija uzvārījusies, viņš to paņēma un izgāja kāpņu telpā. Šodien viņš gribēja citādāk.
Man gribas ticēt, ka katram rītam būtu jāsākas ar izvēlēm darīt to, ko tiešām vēlies. Visai dienai jābūt tādai - jo mazāk pieradumu, un atkarības, jo patiesāk.
Viņš bija viens. Tieši tie ir mirkļi, kuros viņa rēgi izlien no ēnainajiem kaktiem un gultas apakšas. Tā arī šodien tie bija klāt, lai atgādinātu.
Katru reizi, kad beidzas kādas attiecības mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas nogāja greizi. Vēlamies saprast un iespējams, vienkārši nevēlamies mainīt to, pie kā esam pieraduši. Motivācijas mēdz atšķirties, bet tas, ko mums tās atstāj ir rēgi - izdomātas atmiņas par to kā bija, vai varēja būt.
Kā katru reizi - tie atgādina par nākotni, par gaidām, kuras nekad nepiepildīsies, nekad nebūs tā, kā izsapņots.
Katra no šīm atmiņu papildinājumiem (what if) ir tikai mūsu prāta radīta. Patiesība ir tikai tas, kā ir. Jau iepriekš esmu rakstījis - what if analīze ir laba metode pirms lēmuma pieņemšanas, nevis analizējot to, kas noticis.
Šodiena bija atšķirīga - šodien viņš zināja to, ko bija aizmirsis jau ilgu laiku.
Ir kas tāds, kas ir kopīgs visām attiecībām un beigām, vai sākumiem. Tie nemaina mūs kā cilvēkus. Tās nepadara mūs labākus, un neliek mums kļūt sliktākiem, ja beidzas. Tās mūs papildina - dod mums pieredzes, cilvēkus un viedokļus, ko mēs paši varam izvēlēties paturēt vai palaist vaļā.
Viņš zināja, ka daži no tiem, ir te uz palikšanu, tikai ne kā rēgi. Tas nebūs what if - viņš paņems to, kas ir viņa, un palaidīs to, kas nav. Šodien viņš zina, ka nevienu attiecību beigas neliek beigties nekam, kas patiesībā ir viņš.
Viņš sēdēja un gaidīja. Ko tieši - viņš nezināja, bet gaidīja. Bija pagājušas jau daudz stundas un iespējams arī dienas. Viņš bezmērķīgi sēdēja un gaidīja.
Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.
Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi. Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.
Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju, ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.
Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.
"Have patience with all things, But, first of all with yourself."
/Saint Francis de Sales/
Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.
Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt.
Es nerakstu grāmatu atskatus. Parasti nē. Arī šis nav grāmatas atskats, vairāk gan ieteikums, kā papildināt savu lasīšanas pieredzi.
Es nu jau esmu ticis tālu ar "The Mastery of Love" jeb A Toltec Wisdome Book (nezinu, gan cik īsti tālu, jo šajā grāmatā ar tādiem sīkumiem, kā lappušu skaitīšana neviens neaizraujas). Tā stāsta par mums, pasauli un kā vēl uz to skatīties. Es lasu jau otro dienu, un vakardien, lai arī spēcīgi, bet ne pilnīgi spēju ieslīgt detaļās. Šodien, ir citādi.
Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir.
1) Saprast, ka skaļi bļaujot "Ēzel!" tas nekādā veidā nerosina skumjo, zirgam līdzīgo dzīvnieku pienākt tuvāk.
2) Ar 10 reizi pārvarēt bailes un tomēr nolaisties pa cauruli no neprātīgi augstās bērnu laukuma konstrukcijas.
3) Pārbīlī atraujot seju no vitrīnas stikla, pēc tam kad tajā ielecis trakais naktspērtiķis, saprast, ka dzīvniekus, iespējams, var vērot arī no lielāka attāluma.
Viss, kam ir jāpietiek spēkam un pacietībai - ar savām bailēm, aizspriedumiem un citām pieaugušā nepilnībām nestāties ceļā tai neizmērojami lielajai enerģijai un priekam par to, ka šodien izdosies atklāt kaut ko jaunu.
Pēc šī, visai plašā ievada, kā esmu nonācis, pie, manuprāt, ļoti laba padoma, pats padoms ir visai īss:
"Izdzīvo mirkļus, ikkatru!"
Īpaši, ja esi ar bērniem. Viņi vēl ir šodienā, nevis nākotnē, vai pagātnē, kā parasti mēs. Varbūt tieši no viņiem ir jāmācās vienkāršība un mirkļa mīlestība.
Protams, nobeigumā man jāsaka arī, ka lasot šo grāmatu un ļaujot ieraudzīt tās saturu acu priekšā, nāk vēl domas, kuras ir vismaz bloga ieraksta vērtas, bet kā jau es rakstīju - šis nebūs grāmatas atskats.
Kārlis Ulmanis esot bijis izcils līderis. Viņš esot pacēlis Latvijas ekonomiku, līdz zelta laikiem, sakārtojis lauksaimniecību, un viss ir plaucis un zēlis. Mēs bieži atminamies šos laikus, un daži no mums pat saka, ka tas bija labāk? Kas ir tas, kas mums liek domāt par autoritāru varu, kā par “labākiem laikiem” un vai tiešām demokrātija ir pilnīgi nespējīga pārvaldes forma?
No 1941. – 1991. gadam esam dzīvojuši komunistiskā sistēmā, kurai pēc savas definīcijas (aut. komunisms – sabiedrības iekārta, bezšķiru sabiedrība, kurā sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi tiesībās) ir vissociālāk orientētā, kādas līdz šim pasaulē ir piedāvātas. Tai vajadzēja nodrošināt pārticību visiem tās iedzīvotājiem vienādā līmenī. Šī sistēma izrādījās nefunkcionējoša, jo īsti nespēja piedāvāt iespēju iesaistīt visus sabiedrības locekļus aktīvā pārvaldībā, un dažkārt nespēja nodrošināt pat cilvēka pamatvajadzības, kas izraisīja tās sabrukumu. Taču tā noteikti atstāja paliekošu mantojumu.
Kāds latviešu mūziķis savā darbā minēja, ka
“60 gadu laikā, riktīgi ierūsēja vēlme uztvert lietas tādas, kādas tās ir.”
/Gustavo/
Tieši, padomju režīma ļoti neprasmīgāpolitika, kas pretstatīta “Ulmaņa laika” ekonomiskajiem sasniegumiem (ignorējot ārpolitisko fiasko, kas beidzās ar Latvijas okupāciju), ir veids, kā mēs aizvien esam audzināti ar viedokli viens vadonis ir labāk par daudziem. Šo viedokli arī pilnīgi var saprast, jo tieši šī ilūzija (vai centieni sevi apmānīt), bija tas, kas latviešiem ļāva pārciest PSRS okupāciju un atjaunot neatkarīgu valsti, ar cerībām, atjaunot kādreizējo varenību. Tiesa, atgriezties, tika izlemts nevis Ulmaņa autoritārismā, bet demokrātijā.
Cilvēku domāšana mainās daudz lēnāk nekā valsts iekārtas, un tieši tādēļ 90.tos un daļu jaunās tūkstošgades pavadījām “demokrātijā”. Kamēr lielākā daļa vēl aklimatizējās un tikai pierada pie rietumnieciskās ideoloģijas “ja neko nedarīsi, nekas nenotiks”, daži to izmantoja savā labā. Aristotelis dažu pārstāvju valdīšanu pār citiem sauc par oligarhiju, ko mēs izlikāmies redzam kā demokrātiju. Šis laiks post-padomju cilvēkiem, kuri tika mācīts daudz neizlekt, nebūt neuzlaboja iespaidu par to, kurš no valsts pārvaldes modeļiem diktatūra vai demokrātija ir labāks, jo lielākā daļa tikai aizvien vairāk izjuta ienākumu nevienlīdzību.
Latvijas demokrātija ir paradījusi savu nespēju šo problēmu risināt, kas neizraisa pārsteigumus zinot, ka zemākā parlamenta deputāta alga bez piemaksām ir lielāka nekā vidējā alga Latvijā, kas vairākumā gadījumu pēc pieejamajiem datiem tos ierindo starp 10% turīgāko latviešu. Tā turpinot mēs varētu nonākt 17. gadsimta Francijas situācijā, kur valdošā elite bija pilnīgi atsvešināta no tautas problēmām, bet maz ticams, ka giljotīnas vai ieroči, mūsdienās labākais līdzeklis.
Iespējams, ka vienīgā atbilde, uz jautājumu, kā mums noticēt demokrātijai un to atjaunot, slēpjas pašā vārdā. No Grieķu valodas “demos” un “kratos” tiešā tulkojumā ir “tautas vara”, no kura mēs esam aizgājuši pavisam tālu. Pēdējo vēlēšanu aktivitāte ir pierādījusi – valda mazākuma intereses, ko diemžēl, tikai pastiprina vēlēšanu sistēmas vājums. Dīvaini, ka valsts, kurā vienā no pirmajām tika ieviests elektroniskā iespēja pieteikt likumprojektus vēl joprojām nav tikusi līdz elektroniskām vēlēšanām. Tad nu sanāk, ka tie, ko mēs lielām par sasniegumiem, kā valsts pirmrindniekus, aizrāda, ka esam atpalikuši.
Mēs dzīvojam laikā, kurā tehniskās iespējas demokrātijas realizācijai ir labākas kā jebkad. Es ceru, ka mēs atmetīsim spītību un aizspriedumus, kā arī mums pietiks politiskās gribas, lai ieviestu elektronisku balsošanas sistēmu. Iespējams, tas ļautu netērēt 2 miljonu referendumam pēc kura jārīko vēl dārgākas vēlēšanas – ļaujot iesaistīt mūs valsts pārvaldē aizvien biežāk, tādējādi izlabojot sistēmu, kuru mēs kļūdaini saucam par demokrātiju.
