Viņi gāja pa
gandrīz krēslainu ielu. Saruna bija tāpat, par neko, lai arī no malas iespējams
tā neliktos. Personiskas detaļas iepītas starp neadekvātiem jokiem, tādējādi
veidojot visai sarežģītu piksli, no kura abiem jāspēj izlobīt kāda doma, vai
arī jābauda tik vienkārši, lai nekļūtu par daudz.
Gandrīz neviļus,
bet iespējams ļoti laikā, viņi sāka runāt par to, kā saistības maina cilvēku.
Tā izvērsās par argumentāciju – par viedokļiem, kuri nesalāgojas. Iespējams,
tas tiktu atrisināts, ja būtu vēl pāris mirkļi laika, vai arī ne, jo nevienam
no viņiem nav pieņemts tik vienkārši padoties.
Tikai pēc laika,
jau esot atceļā, uz kāda visai zīmīga tilta, viņš atskārta, ka viņai vienmēr ir
bijusi taisnība. Attiecības nestāv uz vietas – tās mainās – vienmēr. Tās
ietekmē viss un ikkatru reizi mums ir jāizlemj, kā uz to reaģējam.
Mēs esam atbildīgi, par tiem, kurus pieradinām.
/Antuan de Sent-Ekszeperi/
Viņš apstājās.
Katram procesam ir citi mainīgie, lai arī cilvēki, nespējot precīzi noteikt
visus lielumus ir iemācījušies dažus izteikt ar varbūtībām, patiesībā – saites
ir daudz ciešākas, kā varbūtiski skaitļi. Uzdevumā par cilvēkiem un saistībām –
patiesībā ir tikai viens mainīgais – cilvēka reakcija uz tām. Šī mainīgā
vērtību ietekmējam tikai katrs pats.
