Imantam Kalniņam pieder rindas:
Mēs joprojām esam jauni, atsacīties neprotot.
Man nav ne jausmas, kāpēc tā, es vienkārši Tev uzticos.
/I.Kalniņš/
Man gribās ticēt, ka tās radās 90to vidū, vai vismaz tajā laikā, bet tas patiesībā nav svarīgi. Bija laiks, kad tie, kas bija jauni un traki, un negribēja atkāpties. Varbūt tieši šis entuziasms, ar kāda, labvēļa pieredzi bija tas atslēgas elements lai visi Tai ticētu.
Bet ja nu tie, nu jau ir veci? Ja nu Repše izžāva savu pulveri, un Īvāns jau vairāk domā par pensiju. Ja nu viņu jaunības maksimālismu ir nomainījis pieredzes bagāts kūtrums? Ja nu viņi no darītājiem ir pārgājuši padomdevējos? Vai mums ir kāds, kurš vēl ir jauns? Bet varbūt atslēga ir paaudzē, ko viņi audzināja. Jautājums, vai mums ir tas spīts, tā uguntiņa un galvenais ticība, lai panāktu savu? Dažreiz, mums saka, ka esam traki, bet vai gan ir motivators, kurš ir labāks pa ticību, sev un mērķim. Varbūt tas ir mirklis, kad trakums ir vienīgais, kas vēl ir vajadzīgs, lai īstenotu ideju. Un patiesi, lai notiktu taču vajag tikai mērķi(ticību) , pieredzi(prasmi) un trakumu to izdarīt (jaunības maksimālismu vai nevēlēšanos atteikties).
Cik gan dīvaini sanāk, jo terminu par jaunības maksimālismu man tikai pirms pāris dienām atgādināja patīkamā sarakstē. Un pie dziesmas mani aizveda jaunatklāta lasāmviela. Laikam jau katrs solis mūs ved pie nākamā. (Un arī šī doma ir aizgūta)
