Pastaiga...

Viņi gāja pa gandrīz krēslainu ielu. Saruna bija tāpat, par neko, lai arī no malas iespējams tā neliktos. Personiskas detaļas iepītas starp neadekvātiem jokiem, tādējādi veidojot visai sarežģītu piksli, no kura abiem jāspēj izlobīt kāda doma, vai arī jābauda tik vienkārši, lai nekļūtu par daudz.

Gandrīz neviļus, bet iespējams ļoti laikā, viņi sāka runāt par to, kā saistības maina cilvēku. Tā izvērsās par argumentāciju – par viedokļiem, kuri nesalāgojas. Iespējams, tas tiktu atrisināts, ja būtu vēl pāris mirkļi laika, vai arī ne, jo nevienam no viņiem nav pieņemts tik vienkārši padoties.

Tikai pēc laika, jau esot atceļā, uz kāda visai zīmīga tilta, viņš atskārta, ka viņai vienmēr ir bijusi taisnība. Attiecības nestāv uz vietas – tās mainās – vienmēr. Tās ietekmē viss un ikkatru reizi mums ir jāizlemj, kā uz to reaģējam.

Mēs esam atbildīgi, par tiem, kurus pieradinām.

/Antuan de Sent-Ekszeperi/

Viņš apstājās. Katram procesam ir citi mainīgie, lai arī cilvēki, nespējot precīzi noteikt visus lielumus ir iemācījušies dažus izteikt ar varbūtībām, patiesībā – saites ir daudz ciešākas, kā varbūtiski skaitļi. Uzdevumā par cilvēkiem un saistībām – patiesībā ir tikai viens mainīgais – cilvēka reakcija uz tām. Šī mainīgā vērtību ietekmējam tikai katrs pats. 

Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

Holding hands

Tāds vēss vējš pūta. Diena vispār bija nevisai silta, iespējams, daži teiktu pat auksta. Sniegs jau arī nedaudz krita, vai kā nedaudz vēlāk šķita - lēnām sniga. Viņam patika, jo bija tā saldsērīgi skaisti, ja nu vienīgi varēja nebūt tā vēja, kura dēļ tā sala rokas. 

Savādi bija tas, ka tiem diviem rokas nemaz nesala. Plikas, saķēdētas kopā bet tomēr siltas. Kāpēc pasaule ir tik negodīga, dažus saldē, bet tos divus - nē? Viņam jau arī gribētos, ka ziemā nesalst rokas. Stāsta, ka tas jau nemaz neesot tik grūti. Vajag vienu pāri savu roku, tad vēl vienu, kuras turēt, un kuras turētos pie tavām, tad vēl lielu vēlmi un kādu kripatu drosmes. Recepte gana vienkārša - ja proti pagatavot ko vairāk par makaroniem ar sieru, šim nevajadzētu būt par grūtu, vienkārši saliec visu kopā. Tad kura īsti ir trūkstošā sastāvdaļa? [.. vieta pārdomu brīdim ..] 

Savas rokas itkā vietā. Pārējais uz izjūtām un cerībām balstīts. Tā bija viņa šodienas atziņa. 

Dažreiz pareizā atbilde nāk, tikai ieskrienot ar galvu sienā.

Viņš iebāza rokas kabatā. Cimdi - tā nu jau vairāk nebija atbilde. Protams, mamma bija labi centusies tos adot, bet šodien tie vairāk nesildīja. Laikam jau nav vērts. Viņš izlēma, ka siltāk būs ar Narvesen kafiju. Ironija - apdedzinot mēli viņš aizmirsa, ka salst rokas.

Varbūt dažreiz pareizāk ir iet "parasto" ceļu?

My way of joking is to tell the truth. That's the funniest joke in the world.

Muhammad Ali

Beigas, patiesībā, nav tas, ko vēlamies

Jau ilgs laiks pagājis kopš izlasīju šo, vienā no interneta zelta bedrēm:

Kad viņš spēs to visu pateikt viņai vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Autoru, man tā arī nav sanācis atrast. Nekas, tas man ļauj šo citātu piedēvēt dažādiem tēliem. Un tas varbūt šoreiz bija pat svarīgākais, jo pēc nedēļas es to ieraudzīju citādu, nekā uztvēru pirmajā lasījumā.

Kad viņš spēs to pateikt vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Tas manī atsauca atmiņas, kuras patiesi labi iederējās šis nedēļas beigās.  

Nemaz vairs nevar zināt ir vakars, vai rīts. Visdrīzāk, kaut kas pa vidu, ko šonakt visai pārliecinoši sauc - bezmiegs. Roku vieglās trīsas liek manīt, ka ir jau gandrīz ziema . Kāda maza balstiņa pakauša daļā atgādina, ka nav prāta darbs  tādā laikā  stāvēt treniņbiksēs un T-kreklā uz balkona.
Gandrīz pat šķiet smieklīgi, ka tā runā par saprātu. Nav pat diena pagājusi, kopš mirkļa, kurā šķita, ka rīkojos pavisam prātīgi. Zini, melot Tev tiešām sanāk, esi sevi pirmklasīgi apvedis ap stūri.
Un tagad, stāvot te, tu jautā, ko darīt tālāk?
Tavas rokas ir piesalušas pie balkona margas, galvenokārt, lai būtu grūtāk tās atraut, kad būs jāiet atpakaļ, jo atzīsti, tu nekad neesi bijis tik gļēvs, lai ietu līdz galam. Tu tikai pagaidīsi vēl mirkli, lai tās atraujot sāp vairāk. Vienmēr būs cerība, ka līdz ar fiziskajām sāpēm, kas rodas atstājot daļu savu plaukstu uz metāla margas tiksi vaļa arī no daļas sāpju, kas lika tev vispār iznākt ārā.
Tikai domāju, ka tāpat saproti, tā ir tikai kārtējā porcija liekulības pret sevi. Zini, brokastīs pārmaiņas pēc labāk derētu stipra kafija un pāris maizītes. Varbūt tad, ap vakariņu laiku nevajadzēs domāt, kādēļ ir tāda iekšēja tukšuma sajūta.

Šodiena ir citāda, brokastīs parasti ir bulciņas, un vakari nemaz nav tukši. Tajos parasti ir darbības, kuru process ir nenovērtējams. Šodiena ir mirklis, kurā ir mērķis, bet neparedzēti pagriezieni nenozīmē kļūdu. Tikai to, ka iespējams iepriekš virziens nebija pareizais, toties ceļu baudīt var arī dodoties uz citu pusi. Patiesībā, jau jo tālāk tas kļūst, jo labāk, jo ko gan darīt, ja esi aizgājis līdz pasaules malai?

..tikai lūdzu nemāciet mums apstāties mums jāzin tikai to kā ieskrieties.

/Mārtiņš Freimanis/

Lapas, kas man ir dotas jau ir sāktas, turpinājums ir tas, kas ir jāmeklē, un jāatstāj vieta, kaut uz lapas malas, lai lasot, var piezīmes izdarīt.