Tā tiešām bija. Viņš gāja mājup, ar tīkliņu, kurā bija sapirkti dažādi labumi. Tas bija parasts vakars. Visa diena bija bijusi parasta. Parasts rīts, parasta diena - parasti mājas darbi, ko izdarīt, parasti trauki, kurus nomazgāt, parasta grīda, ko izslaucīt. Parasta kafija, ko izdzert, parasts tramvajs, kuru gaidīt, un parasti cilvēki uz ielas, kas kaut kur steidzās.
Es nekādu padomu nevaru dot, jo esmu sapratis, ka dzīvei jēgas nav. Vienīgi varbūt - mēģināt sevi pēc iespējas ilgāk apmānīt. Jo tad ir vieglāk!
/Oļģerts Kroders/
Tā tiešām bija. Jau no paša rīta viņš bija juties labi. Kafija ar mazu drusku mežrozīšu sīrupa, kas padara to patīkamu, ar mazu skābumu. Mājas darbi, kuru laikā salikt pa plauktiem savas domas un papīra kalnus. - iespēja izmēzt gan istabu, gan kādu sakrātu pārmetumu vai dusmu. Trauku mazgāšana, kas atgādina par mirkļiem, cilvēkiem un ēdieniem, ar ko mirkļi baudīti. Tramvajs, kurš savieno viņa dienu ar plūstošo centru, kurā ik cilvēkam ir stāsts, un atvestu mājās, kur tomēr ir labāk. Viņš gāja mājās ar kādu no tiem ēdieniem, kuru jau sen bija vēlējies pagatavot, un ar kādu, kas tam dod īpašu garšu.
Varbūt Krodera kungam arī ir taisnība, bet to es sapratīšu tikai ar gadiem. Tas, ko esmu sapratis - piešķirot nozīmi un sajūtas ir vieglāk!
Kad man jautāji, ar ko es sevi visbiežāk mānu - varbūt ar šo!
Viņš apsēdās un skatījās ārā uz aizsniegošo pasauli. Sniegs drīz būs kļuvis tik daudz, ka mazajiem skudrucilvēciņiem īsti vairs nebūs skaidrs, kuri kādreiz bija ietve, kur iela, un kur zālājs. Tiesa, tas jau neliks viņiem piebremzēt, vai apstāties un padomāt par to, cik patiesībā jauki ir šie svētki - īpaši, ja tie ir balti, nevis kā ierasts šajos platuma grādos pelēkbrūni.
Viņš sēž un raugās, rokās turot kūpošu kafijas krūzi. Viņš jau kādu laiku nekur neskrien. Viņa svētki nebūs ar 106 ēdieniem - pat ne ar 7. Patiesībā, viņš vēl nemaz nav izlēmis, kas būs vakariņās. Reiz dzimusi tieši uz svētkiem viņā ir iesakņojusies pārliecība par to, ka svētki nerodas ēdienā un naudā, kas iztērēta tos radot. Šogad - viņš cer, ka svētki radīsies no tā, ka neviens nesatrauksies par piedegušām piparkūkām, neviens nestrīdēsies par to, kas ir jāskatās no TV piedāvājuma un ikvienam būs kāds ar ko parunāties un pabūt.
Tāpēc vēlot jums kādu, kas saprot, nepārēsties pārāk daudz, un priecīgus svētkus!
"Jo tiem ir kas tāds, kas mums nekad nebūs! Tie ir skaisti un spēj lidot"
Viņu saruna bija par to, ka cilvēki nekad nespēs lidot. Tiem ir mašīnas, un dažādi, veidi, kā spēlēties ar zemes pievilkšanas spēku, taču mums nekad nebūs dots lidot. Katrs, varbūt ir izdomājis savus personiskos veidus, kā apmānīt sajūtas, un likt sev iedomāties, ka viņš to spēj. Diemžēl, tas tāpat nekad neizdosies - tad kādēļ ir tik daudz cilvēku, kas mēģina šo nereālo ideju padarīt par patiesību?
Helicopters don't fly, they vibrate so badly the ground rejects them.
/Tom Clancy/
Viņa atmiņā uzpeldēja kādi vārdi, kas pavisam īsi paskaidro šo: mūsu dzīvēm ir jēga, tikai tik ilgi, kamēr spējam sevi apmānīt ar domu, kas tas, ko mēs darām ir svarīgi. Es ceru, ka tā arī ir, jo nav labāka veida, kā zināt, ka ir vērts!
/Šis raksts var aizņemt līdz 2 stundām no tavas denas/
Pēdējā laikā daudz esmu domāji un prātojis, kā labi vadīt - kā ļaut saviem cilvēkiem justies pēc iespējas labāk, pilnīgāk, un patīkamāk lai mums kopā izdotos vairāk. Pirmo reizi, man šķiet, to uzzināju apmēram pirms gada redzot šo video:
Toreiz šis jautājums mani nodarbināja visai daudz, jo lai gan par motivēšanu un motivāciju biju dzirdējis no daudziem, un pat likās, ka tas "meiko sensu." Grūtākais bija to pielietot. Šis video man atvēra pavisam citu pieeju - kas šķita arī vienkāršāka.
Pavisam nesen uzgāju vairākus video ar Saimonu, kuri šķita ļoti līdzīgi, taču pavisam citādi. Šajā patiesībā ir vairāk par to, kā mēs esam pārpratuši motivācijas jēdzienu, un kā ar to cīnīties.
Pēc šī - patiesībā es būtu apstājies. Šobrīd, man šis video bija pateicis, it visu, lai es spētu darīt labāk, un pilnīgāk. Līdz vakardienas vakaram, kad sapratu, ka man vēl pietrūkst kaut kā. Pavisam vienkārša. Tad es atradu šo:
Starp visu, kas šajā video ir viena no frāzēm, ko patiesībā esmu dzirdējis jau ļoti daudz reizes dažādās kombinācijās un variācijās:
Simon Sineck: Officers eat last!
Snow dogs (2002): Drivers eat after dogs are fed!
Kaspars Salenieks (SPA): Dalībnieki ir pirmajā vietā!
Pašam man pirmais no šiem šķiet ideāli skaidrs, tādēļ laikam to visvairāk atbalstu.
Tas, ko esmu izvilcis patiesībā arī ir apkopojams tiesī 4 frāzēs, kuras iespējams ir vērts arī pielikt pie sienas rāmītī:
People buy not what you do, but why you do it!
People will stand for his company only if he feel that company will stand for him!
and that is why:
Officers eat last
and
Do good for others and they will do good for others too!
Viņi gāja pa
gandrīz krēslainu ielu. Saruna bija tāpat, par neko, lai arī no malas iespējams
tā neliktos. Personiskas detaļas iepītas starp neadekvātiem jokiem, tādējādi
veidojot visai sarežģītu piksli, no kura abiem jāspēj izlobīt kāda doma, vai
arī jābauda tik vienkārši, lai nekļūtu par daudz.
Gandrīz neviļus,
bet iespējams ļoti laikā, viņi sāka runāt par to, kā saistības maina cilvēku.
Tā izvērsās par argumentāciju – par viedokļiem, kuri nesalāgojas. Iespējams,
tas tiktu atrisināts, ja būtu vēl pāris mirkļi laika, vai arī ne, jo nevienam
no viņiem nav pieņemts tik vienkārši padoties.
Tikai pēc laika,
jau esot atceļā, uz kāda visai zīmīga tilta, viņš atskārta, ka viņai vienmēr ir
bijusi taisnība. Attiecības nestāv uz vietas – tās mainās – vienmēr. Tās
ietekmē viss un ikkatru reizi mums ir jāizlemj, kā uz to reaģējam.
Mēs esam atbildīgi, par tiem, kurus pieradinām.
/Antuan de Sent-Ekszeperi/
Viņš apstājās.
Katram procesam ir citi mainīgie, lai arī cilvēki, nespējot precīzi noteikt
visus lielumus ir iemācījušies dažus izteikt ar varbūtībām, patiesībā – saites
ir daudz ciešākas, kā varbūtiski skaitļi. Uzdevumā par cilvēkiem un saistībām –
patiesībā ir tikai viens mainīgais – cilvēka reakcija uz tām. Šī mainīgā
vērtību ietekmējam tikai katrs pats.
Katra diena paiet nedaudz citādi, bet viens ir skaidrs - katrs dzīvojam nedaudz citādā pasaulē. Katrā no tām cilvēki ir tādi, kādus tos redzam, un katram no mums tie ir dažādi. Dažkārt mēs mēdzam atteikties saskatīt arī pavisam klaju patiesību - nespējot, vai negribot to pieņemt.
Katrā no šīm pasaulēm eksistē kāda daļa patiešām patiesas nojautas. Iespējams, pat kādai cilvēku kopai noteiktas un līdzīgas, bet vienmēr ir kāds, kuram uztvere noteikti ir citāda.Vai nepieciešams atņemt ilūzijas?
Tā nu bija sanācis, ka šodien grupai ar cilvēkiem bija jāpastāsta par to, kāpēc es daru to, ko es daru, vai arī sauksim to par prezentāciju "Students - studentam".
Ja neskaita, to, ka viņi bija saguruši, tad iespējams viena no foršākajām auditorijām, kurā esmu bijis, bet ne par viņiem būs stāsts.
Prezentācijā ir mirklis, kurā biju plānojis pastāstīt, par to, ka patiesībā, aiz katra no projektiem, nolikumiem un citiem darbiem, kuri ikdienā, ir mana ikdiena ir viņi. Pirms, sāku šo tematu vēl tikai ātri galvā atkārtoju galvenās tēzes, un pārlaidu skatu auditorijai un apstājos pie trīs organizatoru meitenēm. Laikam, jau nebiju plānojis, ka tas pašam tik vienkārši saslēgsies. Trīs meitenes, kuras vēl pirms nedaudz vairāk kā pus gada pašas sēdējā SP Akadēmijas auditorijā un klausījās kā cenšos viņām dot no tā visa, ko zinu tieši tik cik varu.
Šodien viņas, jau daļa no fantastiskas organizatoru komandas - organizē pasākumu, kurš apjoma ziņā ir tikpat grandiozs.
Viens no mirkļiem, kurā saproti - tas nav par velti! Paldies, par šo sajūtu!
Pēdējā laikā daudzi cepās. Cepās par visu, kas notiek - politiku, veselību, laiku un naudu. Sajūta, kā pannā, kurā, lai uzceptu popkornu, uzlikts vāks, un tad nu viens otram virsū cepas. Skarbi, bet laikam jau mūsdienās, kādam vienmēr pie dibena silts un tāpēc jācepas.
Bet var jau arī citādi. Ja pie dibena silts, bet ir izolators, ko ielikt pa vidu, tad var arī tikai vārīties. Stulbi, bet ar vārīšanos jau arī, jābūt tā uzmanīgi. Ja vārās tad tikai tikmēr kamēr gatavs, citādi pat no kartupeļa nekas ļoti prātīgs nesanāk. Pārvārās un tāda neizteiksmīga biezputra paliek.
Par daudz sacepoties var piedegt, par daudz vāroties palikt neizteiksmīgs - kādi vel ir varianti? Pārāk bieži paliekam šajā ēdnīcas rāmī - ceptus vai vārītus? Ja nu pietiek ar salātiem - vari salikt kopā gan ceptu, gan vārītu un pielikt klāt arī vēl kaut ko svaigu. Ideāli, ja vel pievieno pareizo mērci/garnējumu, un tad ir bauda vēderam un ne tikai.
Arī parastiem jautājumiem var but neparastas atbildes, ja tās meklē! Labu apetīti!
Nu jau tas ir oficiāli, esmu pazaudējis atslēgas, bet ne jau par pašu faktu būs stāsts, un droši vien, ka ne tikai par atslēgām.
Apskatīsim pašu faktu - atslēgu pazaudēšana. Plašā nozīmē - zaudēt iespēju atvērt slēdzenes. Ja uz to paskatās ļoti plaši - zaudēt iespējas, zaudēt daļu brīvības. Kādu laiku man bija šķitis, ka saistību uzņemšanās, ko daļēji var salīdzināt ar atslēgu iegūšanu, ir vairāk tāda, kā brīvības - cilvēka brīvības zaudēšana, tagad, kad esmu pazaudējis savas - saprotu, atslēgas un dažas no saistībām iespējams sniedz daudz lielāku brīvību, nekā atņem. Protams, katra atslēga saišķī, ir atbildība, jo tiek dota iespēja iekļūt tur, kur citi netiek un pret šo ir jāizturas atbildīgi, bet tajā pašā mirklī tieši pretēji - tā ir brīvība - kāds šķērslis tavā dzīvē ir pazudis, jo tagad ikkatrā mirklī vari atslēgt slēdzeni.
Protams, ka cilvēku savstarpējajās attiecībās īsti nav iespējams iezīmēt sienas un durvis, taču, iztēloties to nav tik grūti. Mēs viens otram piešķiram atslēgu komplektus, kuri ik mirkli papildinās un plok. Dažas durvis, kuras kādreiz bijušas atvērtas, pēkšņi var izrādīties slēgtas, citas vaļā.
Inside every human being there are treasures to unlock. /Mike Huckabee /
Lielākā atšķirība starp aba veida atslēgām - tu skaidri zini, kādas atslēgas turi rokā, un pārsvara zini, kuras durvis vari atslēgt. Ir daudz sarežģītāk saprast, kuras durvis starp 2 ir slēgtas un kuras vaļā. Mēs to nesakām, neprasām, un par to ir bail runāt. Mums pašiem ir interesanti pavērot, kā kāds mēģina durvis atmūķēt, vai atrast citus veidus, kā tikt iekšā, taču laikam jau mums nepatīk palikt otrā pusē durvīm, kuras vēl nupat bija vaļā. Tas piemēram tas pats, kas saprast, ka esi pazaudējis atslēgas - mirklī, kad esi pie mājas durvīm un rezerves nav.
Ziniet - nav visai forši palikt bez atslēgām, tāpēc mēģiniet nezaudēt tās.
Kādu nelielu laiku atpakaļ, dzima tāds mazs puisītis - šoreiz Dāvids. Viņš bija īpašs jau no mazotnes, tāds ar skaļu balsi, lai arī pats tāds maziņš. Daudz viņš vēroja un skatījās apkārt - sabiedrības vērošana bija viņa aizraušanās, labākas dzīves ieteikumu izdarīšana - nodarboānās. Nepārprotiet mani - nebija jau arī viņš pārgudrs, nereti kļūdījās un bieži to atzina. Kopumā interesants tipiņš. Tad nu vienā dienā viņs paziņoja, ka ciematiņš, kurā pats viņš bija viens no iedzīvotājiem esot no laika atpalicis un laikam jau sācis pūt. Pārāk daudz tajā esot veca, un pārāk maz moderna. Viņām, protams, bija ideas par to, kas jāmaina, bet galvenais - viņš zināja, ka tās nav tik svarīgas, kā mērķis - pārmaiņas. Kad viņam jautāja kādēļ to dara - lai liktu saprast ka izmaiņas ir neizbēgamas. Cilvēki aizdomājās, jo ideāli jau nebija.
Vienā brīdī no būdas izlīda viens no ciema lielākajiem vīriem - daži pat teiktu pats lielākais, bet par to īsti vēsture klusē. Viņu bija nokaitinājis viss šis jandāliņš un viņš gribēja tikai mieru un gulēt savā būdā. Dāvids, gan skraidīja un bārstīja visādas idejas, gan par to, kā mainīt ēdiena sadales principus, un dot visiem pēc padarītā nevis apetītes un arī, ka vajadzētu, pārskatīt katra uzdevumus un pienākumus ciemata labklājības nodrošināšanā. Lielajam šis ļoti nepatika, kur nu ļoti tas grasījās mazo nomest, no kraujas un patiesībā neko vairāk arī viņš nespēja pateikt - tikai - Mazais, es tevi nometīšu no krujas, jo tu gribi sajaukt manu ciemu.
Laikam jau Goliāts nebija dzirdējis neko, vai vismaz ne to, kādēļ mazais to visu dara. Viņš arī nebija pamanījis, ka cilvēki lēnām sāk tam ticēt.
Mirklī, kad viņš centās to izdarīt cieminieki, viņu pārsteida, un to neļāva. Kāpēc? Jo bija noticējuši, ka izmaiņas vajag. Laikam jau tik ilgi, kamēr Goliāts turpinās runāt par to, ko nevajag, nevis kāpēc, to nevajag, vai kāpēc vajag ko citu, pie Dāvida piepulcēsies aizvien jauni un jauni cieminieki.
Viņš piesēda uz smilšu kastes malas. Saule vēl nemaz nerietēja, bet bija sajūta, ka šodien varētu arī beigt spēlēties ar lāpstiņu un spainīti. Viņš skatījās uz to, kas jau bija paveikts. Šoreiz viņš bija centies uzcelt cietoksni, kas spētu pasargāt. Daži atbalsta posteņi bija jau izveidoti, daži stūra torņi nostiprināti, un nu vairs bija palicis tos dizainiski pilnveidot, lai varētu teikt, ka tas viss ir pabeigts. Bet ar torņiem jau arī vēl nepietiek. Dažas sienas pa vidu arī viņš jau bija sācis celt, bet ziniet, ar to neiet tik ātri - tam vajag laiku. Protams, arī viņš nebija sācis no nekā, bet vienmēr vēl daudz darba ir priekšā, bet jau šobrīd, viņš varēja saukt sevi par šīs smilšu kastes karali.
Tikai tu pats vari izlemt, vai vēlies būt liela zivs mazā dīķī, vai peldēt starp līdzīgiem jūrā.
/Ārija Bordovska/
Viņš sēdēja un domāja - iespējams jāļauj to turpināt kādam citam. Iespējams pienācis laiks, kad spēlēšanās smilšu kastē savu skološanās devu jau ir izsmēlusi un jāsk riskēt un celt īstas pilis, jo vai tad spēļu laukumi tieši tam nav radīti - lai sagatavotu mūs mirklim, kad tas kļūs par šautru?
Viņš pārkāpa smilšu kastes malu. Gatavojās iet uz jūrmalu, jo tur neesot robežu. Bet vai tas arī nebūs tikai kārtējais playground? Kur ir robeža, pēc kuras spēles vairs nav spēles?
Viss turpmākais būs balstīts uz pāris patiesības, ko pēdējā laikā esmu uztvēris par vienu no cilvēces pamatiem - cilvēki ir slinki. Protams, sekos arī daži citi pieņēmumi, bet vispār jau tiks pieņemti tikai loģiski lēmumi* Es neuztveru sevi par šovinistu, un lietoju stereotipus, lai vienkāršāk izskaidrotu situācijas. Neviens vispārinājums nav attiecināms uz konkrētu gadījumu.
Pasaulē tiešām ir laimes formula - pēc iespējas mazāk izvēles - pēc iespējas lielāka spēja samierināties ar izvēli. Skarbi, bet šis izskaidro (nu vai tā vismaz šķiet) kā rodas ļaunie pasaules vadītāji un kāpēc vīrieši ir laimīgāki (jā, es tam ticu). Tātad - izvēle ir uztraucoša, tā liek domāt, un vērtēt - nodarbināt prātu, tērēt enerģiju.
Vīriešu dabīgais veids, kā tam pretoties - sākt paklausīt sievietei - ko vilkt, ko ēst, kādus mājas darbus darīt - vīrieši vienkārši nenodarbojas tik daudz ar šīm izvēlēm. Jau no mazotnes tas ir atstāts citiem. Viņi arī perfeti ar to sadzīvo. Man šķiet, ka tieši šajā mirklī izstrādājas spēja pieņemt savu izvēli, kā labāko. Neliela ilustrācija, lai paskaidrotu atšķirību:
Vīrieši veikalā nopērk to kurpju pāri kurš tiem patīk, un, ja tas iekālujas viņu budžetā. Viņi aiziet no veikala apmierināti. Sievietes mēdz atrast kurpes, kuras ir skaistas, taču nav ideālas - izstaigāt visu veikalu, neatrast labākas, nopirkt pirmās un palikt neapmierinātas par to, ka citām kurpēm bija labākas detaļas.
Tātad sievietes meklē ideālus - kuri iespējams nepastāv. Tas viņas mudina izdarīt izvēles. Vīrieši meklē vienkāršību, vairāk izmanto reāli pieejamo - tas viņus mudina izvēles procesu atvieglot. Diezgan loģiski šķiet secināt - vīriešiem pašiem patīk būt "zem tupeles". Kas notiek, ar tiem, kuri nenokļūst zem tupeles? Kas notiek, ja vīrietis patiesi dominē - http://en.wikipedia.org/wiki/Adolf_Hitler un palasiet arī par Evu Braunu.
Es neuztveru sevi par šovinistu, un lietoju stereotipus, lai vienkāršāk izskaidrotu situācijas. Neviens vispārinājums nav attiecināms uz konkrētu gadījumu. Bet šis ir viens no veidiem, kā izskaidrot pasauli.
Vienu dienu viņš pamodās. Auksti sviedri, bija šī rīta modinātājs. Bija palikušas skaitītas stundas līdz mirklim, kuram nekad nevajadzēja pienākt. Saule vēl jo projām atradās aiz kaimiņu mājas, kas viņu sargāja no agrā rīta saules stariem. Rīts ausa skaidrs, kā viens no tiem kalnu avotiem, līdz kuriem civilizācijas netīrā roka vēl nav tikusi. Viņš zināja, ka tas ir tikai tas mazais mierinājums, vai arī parastais sarkastiskais joks, pie kuriem pēdējā laikā nācies pierast. Tā nu viņš gulēja nekustot - īsti neapzinoties vai jau ir nomodā. Vēl pāris stundas tikai tā.
Diena skrēja, kā parasti. Mazi sprinti un maratona triatlona posmi mijās viens ar otru nesaprotamā murskulī. Pitstopi tikai, lai iekostu un atjaunotu šķidrumu - katra minūte patērē aizvien vairāk no enerģijas un kā emociju puteklusūcējs iztukšo rezerves.
Dienas beigās - kad palicis tikai pieredzes mierinājums, un negribas neko vairāk, kā kādu pinti auksta un putojoša dzēriena viņš stāvēja ar skatu pret māju, kura vēl no rīta aizsedza sauli. Tagad tā kā tumšs atgādinājums atgādināja visu to, kas netika sasniegts, kad tam vēl bija iespēja.
Epilogs. Ir tikai 2 veidi, kas liek atvadīties: izvēle, apstākļi. Tikai tad, kad saproti, ka izvēle ir konstruktīvāks, vari doties tālāk, un iegūt no tā.
Šoreiz par tām negulētajām naktīm. Dziesma esot par to, ka par spīti visam - noteikti pienāks rīts. Pienāca - nu un kas tad mainās? Rīti jau ir tikai vakardienas turpinājums, kuram pieķerties ar jaunu skatu - tie nedod jaunu sākumu, tie tikai ļauj vakardienas iespējas izmantot gudrāk, bet sākuma noteikumi paliek tādi paši. Te nu mēs nonākam pie otras no koncerta dziesmām:
Nav pasaules mazas, nav pasaules lielas - ir tikai mūsējā!
/Prāta Vētra/
Ticēsiet, ja pēdējo pāris dienu summary ietveršu vienā teikumā:
Mūsu šodienas lēmumi spēj atstāt pavisam citādu iespaidu, kā vēlējies.
Reiz man mācīja, ka lai uzrakstītu argumentētu
stāstījumu nepieciešami vismaz 3 labi pieturas punkti, citādi nesanākšot.
Šodien es beidzot tiku arī pie sava trešā.
1.Viss
sākās jau apmēram nedēļu atpakaļ, kad mani pirmo reizi kāds pabakstīja par
ieilgušo klusumu. Ziniet, bija arī ieildzis. Es, protams varu attaisnoties, ka
man ir veseli 2 radošie uzdevumi uzdoti, un ka tas nemaz nav vienkārši, bet tas
jau laikam nav tas. Vakardien mani prasīja kaut ko iedvesmojošu, jo laikam jau
tā parasti es rakstu. un tad man pieleca - es neesmu rakstījis jo iedvesmas nav
bijis - jau sen, neviena jauna virsotne nav sasniegta.
2.Gandrīz pirmais, ko šorīt izlasīju
sociālajos portālos bija mana apdomīgā brālēna skribelējums uz viņa sienas.
Vienmēr esmu zinājis, ka rakstīšana uz sienas ir satriecoša nodarbe, jo atraisa
iztēli, un ja zinātu kā, tad droši vien arī šis blogs tur atrastos, bet ne par
to. Šoreiz tieši par rakstīto. Sapņi noveco, būsim reāli, ar katru dienu,
vai nu pietuvojamies, vai sasniedzam kādu no tiem (protams idializējot), bet ko
pēc tam? Ko tad, ja zvaigzne ir sasniegta, un atskārsme - mana vakardienas
vēlēšanās šodienai ir kļuvusi par mazu?
3.Nemaz
ne tik sen, tikai kādus pāris gadus atpakaļ, es spēlēju bumbu, netālu no mājas
esošajā stadionā. Nekas īpašs, mēs ar vēl pāris draugiem spēlējām spēli, kura
mums patika - daži to pat mīlēja. Toreiz mēs sapņojām, par to, ka varētu spēlēt
labāk, vairāk, ka esam gana labi, lai spēlētu pret komandām, kurām bija formas,
un kuras spēlēja tā sauktajās līgās. Vēl vairāk, mēs ticējām, ka varam uzvarēt.
Ziniet, šis ir viens no sapņiem, kuri nepalika tur augšā. Kopš tā laika, esmu
spēlējis ar nummuru uz muguras, un apgaismotos stadionos ar tribīnēm. Esmu
spējis uzvarēt komandas, kuras šķita neuzvaramas. Esmu noticējis, ka mēs to
varam, izbaudījis to, un pieredzējis, kā tas sabrūk.
History has shown us all too often the
consequences of dreaming poorly or not at all. Jeff Vandermeer
Toreiz, kad man mācīja, kā rakstīt, man teica: savelc visu kopā un noslēdz, ar pāris teikumiem, kādēļ cilvēkam būtu jājūtas labāk pēc šī izlasīšanas.
Ziniet, toreiz sen atpakaļ, kad mēs vēl tikai sapņojām par kārtīgu spēlēšanu, nebija man vēl izsapņotu sapņu un lielāko daļu no cilvēkiem, ar kuriem dalu šodienas ikdienu es pat nepazinu - man šķita, ka tad, kad man viss ko vēlos būs es būšu sasodīti priecīgs - būt naivam, laikam ir cilvēka dabā. Tagad, tas ko reāli saprotu, laimīs cilvēks ir ar mērķi, nevis kad to sasniedzis. Žēl, ka kabatā nav vēl pāris...
Tā viņš sēdēja, ar pudeli blakus,
klausoties mūziku, kas domāta skumjajiem. Viņa vakarā ēnas jau bija izstiepušās
pārlieku garas, un no dienas svēlmes bija atlicis tikai sasmacis gaiss, noķerts
dzīvokļa sienās. Viss esot relatīvs - cik pārlieku gudri šovakar tas skanēja
viņa ausīs. Fonā uz klavierēm, kāds veikli vingrināja pirkstus, pamīšus
uzbrūkot, gan baltajiem, gan melnajiem. Diena, kurā paspēts tik daudz nu bija
viņam pie kājām. Diena, kurā nepaspēts par daudz.
Jau no rīta viņu vilināja telefona taustiņi.
Viss par ko viņš domāja, kā nospiest pareizo kombināciju, lai dzirdētu kaut
pāris vārdus. Stundas gāja - parādījās darbi, negaidīti braucieni, dusmas uz
pasauli.. Mazāk kā ar diviem lieliem soļiem
pienāca vakars. Kārtējās ziņas. Šodien esot sabrukusi pasaule. Ne maza, ne
liela - vesela pasaule. Tā gan viņi tur nesaka, cenzūra neļauj, bet viņš to
zin, un nespēj izdarīt neko. Stulbi, bet fakts, viņš nezina, kā tas ir -
nesaprot - cenšas, bet nekad tā īsti nesanāk.
Nu jau dienai bija par
vēlu. Tieši trīs minūtes un septiņas sekundes padarīja it visu tieši tik
nebūtisku, lai viņš to pat vairs nevēlētos pieminēt. Viss jaunais pēkšņi šķita
jau mūžību vecs, viss padarītais nokavēts un no dusmām palikusi piedošana. Jūs
varat neticēt, bet viņam šovakar viņa sūri saldajā kompānijā šķiet, ka Alberts
tomēr zināja, ko runā.
Protams, esmu pirmais, kurš apgalvo, ka cilvēki nemainās. Atlieka man drusku uzspēlēt futbolu. Tagad šķiet tie ir
lielākie meli pasaulē un arī tīra patiesība, sauciet, kā gribat.
Stāvēt uz vietas ir tas
pats, kas atpakaļ iet.
Tieši pati doma, noved pie fatālas kļūdas.
Ja mēs uzskatām, ka cilvēki nemainas, tad jau nav jēgas pat mēģināt kļūt
labākam, sasniegt ko jaunu. Ja nemēģinam, tad apstājamies attīstībā.
Mēs virzamies uz priekšu, caur darbu un kļūdām.
Tikai tas pierāda, ka mēs maināmies –
darbs, ko ieguldām. Tieši ar tik pietiek – reizi pa reizei izdarīt
profilaktiskus vingrinājumus – lai neaizmirstu, lai paliktu formā. Ja mēs neaugam – mēs degradējamies - maināmies negatīvajā virzienā. Markovs ir teicis:
Nākotnes notikumi nav atkarīgi no pagātnes (sasniegumiem un pieļautajām
kļūdām).
(Es vispār ticu matemātiķiem, īpaši
gudriem.) Stāsts ir par to, ka viss ir mainīgs, piedevām neatkarīgs no iepriekšējā. Tā
kā manā izpratnē vienīgais, par ko vispār ir jēga runāt, ja runā par varbūtībām
ir cilvēks, tad mēs varam turpināt. Jebkas, ko daram var tikt interpretēts kā gadījuma lielums – tas, vai mums izdosies atkarīgs no prasmes,
vēlmes un vēl daudz daudz lielumiem, ko var saukt par varbūtību. Tad jau laikam
esmu ieguvis savu panākumu formulu:
P=(eS-e)*V*I
P-panākuma iespējamība , S – spējas [1;∞), I – iespēja[0;1), V – vēlme[0;1]
Secinājumi:
·Tikai
ar veiksmi pietiek, tad, ja tev ir visas pasaules iespējas un kaut drusku
vēlmes.
·Spējām,
bez motivācijas nav jēgas.
·Dažreiz
pietiek tikai ar satriecošu vēlēšanos, bet spējas panākumu iespēju palielina
grandiozi.
Atliek tikai pilnveidoties un spēlēt, jo futbolā no spēles iegūt tikai pieredzi nozīmē, iegūt par maz.
Ļaujiet es drusku pabārstīšos ar patiesībām, jeb visiem zināmām lietām:
Laiks ir vienīgā īstā vērtība.
Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā to izmantojam.
Ir lietas, ko darām tikai tādēļ, lai varētu darīt citas lietas, ko mīlam.
Nu jau varētu būt apmēram gana, lai sāktu nelielu apcerējumu par šo tēmu.
Ir tāda satriecoša programma DeskTime (reklāma, protams, nav apmaksāta, bet nepieciešama). Šī programma rūpējas par to, lai es zinātu cik efektīvi es pavadu savu laiku pie datora. Tur ar visādu brīnumainu iespēju palīdzību iespējams noteikti ne tikai to, bet arī pārskatīt, kurā laikā esi pie datora, un kurā ne. Lai nu kā, šodien amn ienāca prātā veikt mazu salīdzinājumu - produktīvais laiks darba laikā (9:00 - 18:00) un produktīvais laiks vispār. Ziniet, rezultāti pārsteidz, jo procenti - neatšķiras. Tad nu rodas mans pirmais jautājums:
Cik efektīgi ir visu laiku darboties uz pusslodzi?
Ja paskatās šajā programmā - mans vidējais produktīvais laiks mēnesī ir ap 95 stundām pie datora. ja izdalam to uz 20 darba dienām - 4 stundas un 45 minūtes dienā. (nezinu daudz vai maz, bet tā sanāk) Lai nu kā - ja darbojos vidēji stundā ar pieņemsim 50 % tad tas aizņem 9 stundas un 30 minūtes. Pierēķinot, ka
man ir jāguļ, jāēd, jāpārvietojas un visu laiku dators arī nav ieslēgts tad patiesībā no šī man ir skaidrs, kur var ņemt laiku.
4*100%=8*50%
Kāda stulba iemesla dēļ tērēt laiku?
Varbūt neesmu supermatemātiķis, bet vismaz tik daudz es saprotu. Vienmēr ir jāizvēlās, kā mēs tērējam savu laiku, jo ir lietas, ko darām tikai, lai varētu darīt citas lietas.
Pieņēmums: Ja strādāšu efektīvāk laikā, kad es pieņemu ka strādāju - vairāk laika atliks man.
Speciāls paldies: Sabīnei un Jurim par šo ierakstu :)
Nemaz tiks sen,
kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man
atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi –
atmiņu aina.
Viņš izgāja ārā.
Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas,
gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza
nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela
mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis
pirms tam viņš neatcerējās.
Viss ir relatīvs: bērnam
katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.
Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa,
kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams,
viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne
šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja
trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un
cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.
Šodiena, gan
nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram
tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja
spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa,
viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru
puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.
Pēc neiedomājami
ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka
tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika,
gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga,
viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.
Kad cietoksnis
bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai
drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka
viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši
šajā mirklī, kaut kas mainījās.
Rāmīši tie mūs kavē un dod
drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.
Jau no pašas
bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī
(istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā
utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir
citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu
sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko
vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies
kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.
Labāk ir mācēt atrast
pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.
Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas,
jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas,
bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.
Gadu atpakaļ (tiešām tik daudz jau ir pagājis) man stāstija, ka dzīvē viens solis noved pie nākamā. Un tas jau nu noteikti nav nekas jauns. Pat es esmu to jau vismaz viereiz teicis - un patiesībā tieši par to jau arī ir/ būs stāsts.
Viss sākās jau sen - es klausījos kā pāris gudru vīru stāsta par panākumiem, kā pie tiem tik un arī to, kā nopelnīt lielu naudu. Laikam jau lielai daļai visu pārējo cilvēku tas nebūtu licies interesanti. Katrs no viniem minēja vairākas lietas, kas palīdz pārdot, pārliecināt un gūt panākumus. Katrs no viņiem minēja pamatpatiesības, kuras palīdzējušas viņu dzīvē. Smieklīgi, ka viņiem abiem bija kas kopīgs. Viņi zināja, ka mēs patiesībā aizmirsīsim lielāko daļu no viņu prezentācijas. Tā arī ir - šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu nepaskatoties prezentācijās. Pašam pārsteigums cik labi viņi mani pazīst. (pēdējais teikums gan laikam jālieto pagātnē) Katrs no viņiem vēlējās, lai atceramies tieši vienu lietu, no viņu stāstītā:
Labākais veidz, kā atcerēties - atgādināt to pēc iespējas biežāk.
Kāpēc cilvēki izraksta citātus no grāmatām, kādēļ aplīmē sienas ar frāzēm, kas šķiet svarīgas? Lai tās tiktu atgādinātas mums pēc iespējas biežāk. Tieši tā tas strādājot - ar atkārtošanas palīdzību. Tieši tādēļ, tagad mana plānotāja vāku rotā pāris jauni ieraksti. Nu man pat nav bail, ja manas domas atkārtojas :)
Jau mirkli vēlāk es nonācu arī pie video. Protams, ka TED. Vīrs, kurš runā par atmiņu.
Mūsu atmiņa esot instruments, kurš esot jātrennē. Tas nav talants, tas ir darbs. Tas, ko es sapratu no šīs runas
Labākais veids, kā atcerēties - piešķir tam nozīmi.
Nu, ja es jums pajautāju - tas, ko mēs atceramies vislabāk taču ir tas, kas mums ir svarīgs un atgādināts pēc iespējas biežāk? Varbūt mums tiešām jācenšas varāk domāt un atcerēties?
Nākamreiz, kad tiksimies - atgādini, lai atceros cik nozīmīgi šis ir :)
Viņš tikko bija sācis. Viss vēl izskatījās it kā kārtīgs, bet ne uz ilgu laiku. Viņa uzdevums - atrast lieko, paturēt vērtīgo. Viņš sāka no vienkāršākā zināšanām. Tās tika šķirotas 3 kaudzēs vērtīgās, nepieciešamās, liekās. Gāja ātri. Visas kaudzes slējās viņam priekšā. Mazā - vērtīgā, lielākā - nepieciešamā, un paliela - liekā.
Tālāk viņš ķērās pie daudz grūtākajām sentimentālajām vērtībā. Gandrīz ikkatrai no lietām bija savs stāsts un notikums. Katra bija pelnījusi palikt. Protams, tieši tad PC viņam uzlika:
Tā nu viņš sāka šķirot. Paša sasniegumi - protams, paliek. Citu dāvanas - tikai tās, kuras netraucē jaunām. Tā nu arī šis lēnām gāja uz priekšu. Lai gan paņemot rokās vai nolemjot iznīcībai ikkatru bija jāizdzīvo kāds notikums - kas tieši tik svarīgs, kas licis nonākt lietai sentimentālo plauktā. Pat tam, kas kādreiz bijis labā simbols, šoreiz jaunu vietu nevarēja atrast.
Nu viss bija pāris daļās sadalīts. Ir pavisam nedaudz svarīga, kas jāsaglabā. Ir tas, ko nepieciešams saglabāt, jo tas noderēs, un tā ir daudz. Žēl, bet projām metamā ir vairāk nekā svarīgā.
If you're not holding to anything how could you expect to hold to people?
Šī atbilde un jautājums atnāca pēc pāris dienām un Beginners noskatīšanās. bet tas jau ir cits stāsts.
Pirms neilga laika, patiesībā vēl šonedēļ, grasījos publicēt rakstu par to, ka labāk kā uz mirkli iegūt ir nezaudēt. Laikam jau es nedaudz nokavēju...
Dzīvē esot dīvaina vieta. Tajā ir mācības, kuras seko viena otrai. Cilvēka izvēle - tās pieņemt vai nē. Tad, ja atteiksies, neuztraucies - tā atkal un atkal tiks nolikta tavā priekšā, līdz būsi gatavs. Neuztraucies, ir tikai dažas patiessības par šo:
tu kļūdīsies - visi kļūdās, un neviens nekad nav bijis perfekts ar pirmo reizi.
būs mirkļi, kuros tev šķitīs, ka sabrukusi ir pasaule - neesmu piedzīvojis to dienu, kad pamostos un manējā būtu pazudusi.
ja nepadosies gana ilgi - būs mirkļi, kad viss izdosies lieliski - izbaudi tos, jo mazie panākumi ved pie lielajiem
visa pamatā ir un paliek darbs (treniņš) - ja ceri, ka kļūsi lielisks, neko nedarot - tu kļūdies
šim ir jēga tikai katru dienu to atgādinot sev.
Viņš stāvēja Vecrīgā. Tiktiko sasodīti auksts lietus bija nogāzis pār viņu. Ne tik daudz, lai uz ielas paliktu peļķes, bet tieši tik, lai tas lēni sūktos cauri drēbju slāņiem un liktu viņam justies sasodīti ne savā ādā. Tikai pāris dienas bija pagājušas no mirkļa, kad viņš jokoja, par to, kā viss varētu beigties. Patiesībā, jau tad viss bija izdarīts, lai beigtos.
Viens telefona zvans bija mainījis vakara noskaņu.Viņš bija pievīlis sevi - šķiet, ka tā ir smagākā no pievilšanas formām. Viņam šķita, ka viņš zināja - cilvēki mēdz piedot- viņš atklāti cerēja - šī būs tā reize. Viņu biedēja vienīgi paša nespēja samierināties - pēdējo reizi, tas maksāja daudz.
Teorija ir vienkārša - cilvēks ir cilvēks. Cilvēkam ir vājības, un vēlmes. Vājība - runāt par daudz, vēlme - palīdzēt, jo šķeit, ka zini, kā būs labāk. Cilvēks ir cilvēks -viņš kļūdās. Tas visiem ir skaidrs, bet tas nevienam nav jāpieņem. Kļūdas ir tās, kas atšķir tos, kuriem izdodas, no tiem, kuriem nē. Spēja mācīties no kļūdām, tos, kuri vēlās, no tiem, kuri nē.
Neatbildētie jautājumi ir jāatstāj neatbildēti. Dažreiz tā vienkārši ir vienīgā iespēja..
No sākuma uzliec šo, lai manam stāstam ir pareizā fona mūzika..
Stāsts ir pavisam vienkārš, un visiem sen jau dzirdēts. Patiesībā par to, par ko ir dziesmā. Šodien es atkal sapratu, ka nav nozīme tam, cik labs esi vai neesi uz papīra vai prātā. Parasti viss izšķirās tikai mērīšanas brīdī, un tad viss kas var gadīties - neprecīzi mērāmie, mazi pirkstiņi, kuri piespiež svarus, vai iespējams vējš, kurš liek zaudēt līdzsvaru - viss kas var gadīties.
Dažreiz tieši tik daudz pietrūkst, lai būtu gana labs, kā solis līdz parkam. Neatbildēts paliek tikai jautājums, kā to izdarīt. Patiesībā, jau tieši tik daudz arī pietrūkst - zināt, kā, lai mūsu pasaule kļūtu lielāka. Tici, tad jau vairs nebūs svarīgi, ko teiks kaimiņi aiz sienas, jo zināsi, ka pasaule nav liela - ir tavējā, bet tā ir kļūvusi lielāka.
Rēzeknē LATC redzēju kā pāris jaunieši, iespējams nedaudz vecāki kā es, izdomājuši jaunu veidu, kā saspraust papīru. Izdomāja, kā to saražot un kam pārdot. Tagad visu dienu rodās jaunas un jaunas saspraudes - viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, kas viņiem bija - know how, un viņu tirgus(pasaule) kļuva lielāka.
We cannot wish for that we know not.
Voltaire
Lai zinātu, ko vēlies ir jāzina, ko vari vēlēties, bet lai zinātu, ko vari vēlēties ir jāatrod robeža, kad to vairs nevar (un jāpastumj tālāk).
Gana zīmīga diena šogad ir 13. maijs. Bez visa cita, man šķiet, ka es to varētu atzīmēt, kā dienu, kurā sākās plastikāta diktatūra manā pasaulē. Nepārproti, es jau nekad neesmu bijis zaļais, vai neadekvāti uztraucies par to, cik CO2 ir atmosfērā. Man šķiet, ka patiesībā pasaulē ir iestrādāts pretiznīcināšanās plāns, un diez vai cilvēki to spēs tā vienkārši sagraut. Šodiena pavisam vienkārši man lika saprast - laikam jau skaistums ir mainījies līdz ar daudz ko citu šajā pasaulē, daļa no tā kļuvusi pārlieku komerciāla un lēta.
Stāsts sākās un beidzās tur, kur man šķita, līdz tam ir vēl tālu - svētkos, kuri manā atmiņā vēl bija palikuši netraumēti ar brīvā tirgus pamatnosacījumu - pelnīt. Viss, ko vēlējos izdarīt - nopirkt pāris mazus pušķīšus māmiņām, kuras biju iecerējis satikt. Vienmēr ir šķitis, ka šāda vēlme jau nu tiešām vēl ir piezemēta. Taču izrādījās, ka tas ir sarežģīti. Ceļā uz staciju, manās atmiņās ap šo laiku parasti bija vismaz 4 vietas, kur es būt varējis tikt vai nu pie pavasara puķēm, vai vismaz kāda tantiņa būtu centusies man pārdot, mazu rokām salasītu pušķīti. Izrādās, ka šis pieņēmums ir gaužām aplams - tā vairs nav. Starp tramvaju un staciju es gan manīju divas puķu pārdevējas, kuras sākotnēji šķita tieši meklētais. mirklī, kad vēlējos iegādāties kaut nelielu kā sākumā šķita gerberu pušķi izrādījās, ka tie ir tikai plastmasas ziedi. Tā tas bija ar it visu, ko viņas piedāvāja. Vienīgā atbilde uz jautājumu - Kāpēc nav īstu puķu?
Plastmasas izskatās perfekti, stāv ilgāk un ir lētākas.
Tajā mirklī es sapratu, ka ja neatradīšu īstas puķes, tad labāk šodien iztikšu ar saldumiem. Bija gan pāris mēģinājumi, kur ziedi vismaz bija dzīvi, taču bez smaržas un ar tādu nedzīvu krāsu, ka izlēmu palikt pie sava. Vecmamma tika pie plūmēm šokolādē un mammai ir šokolāde ar ogu gabaliņiem. Tie vismaz kairina arī garšas kārpiņas.
Es tiešām ceru, ka vismaz vasarā, es vēl satikšu kādu večiņu ar mazu margrietiņu vai mājpuķīšu pušķīti, kuri saplūkti un ar smaržu piepilda gaisu ap tiem. Ja tā labi padomā, mammas noteikti ir pelnījušas ko daudz vairāk par plastmasas gerberu.
Kad kāds no maniem tēliem brūk, es atklāju sevi no jauna.
Gustavo
Bija rīts, kurš izskatījās nedaudz pelēks, bet solīja daudz labāku laiku kā jebkurā citā dienā šonedēļ. Melnais uzvalks, pulētas kurpes un kaklasaite, kuru viņš aizņēmies, lai vismaz viņa apģērbs liktu viņam justies labāk.
Ābols ir brokastis, kuras paradzētas, bet paliek uz galda. Tieši tik daudz noturības pret apkārtējās vides satricinājumiem viņš ir spējis uztrennēt - necik.
Vēlāk, dienai ejot, laiks tiešām kļūst saulains, bet stindzinošais vējš, neļauj novilkt cimdus. Šķiet, ka tieši tā ir plānots - diena ir skaista, kādai tai ir jābūt, bet tomēr stindzinoša, un ne jau tikai vēja dēļ. Viņš sastindzis stāv, un noraugās sejās, kuras nu jau vairs nespēj atstāt vienaldzīgu.
Atvadas - mirklis, kas mums dots, lai saprastu, ka kāds aizies.
Žēl, ka dažreiz un pārāk bieži, tieši šie ir mirkļi, kuros mēs saprotam, ka nevēlamies, lai kāds aiziet.Šis nebija no tiem. Patiesībā, labāka mirkļa nemaz nevarētu būt - lai atvadītos. Šīs bija atvadas, kuru laikā drīzāk gatavojies tam, kas nāks tālāk. Šis bija pavisam citāds mirklis. Viņš noslaucīja smiltis no rokām, uzvilka cimdus un ar skatienu pavadīja turpmāko ceļu lejā pa smilšaino kalna nogāzi. Tieši tik daudz par nākotni bija skaidrs.
Vakarā viņš atgriezās. Ābols turpat vien bija - stabili stāvēja uz galda.
Ir jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni.
Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.
Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.
Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.
/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./
Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.
Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:
Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.
R.Ķīlis
Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti.
Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.
Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.
Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.
LU SP
Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara.
Ar studiju maksu fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.
Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža. Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs?
Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.
Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?
Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.
Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam. (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)
The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night. Herbert Hoover
Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.
It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense. Mark Twain
Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.
Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.
Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.
Viņam nebij dots daudz laika, patiesībā tikai mazs mirklis uz skrienošās nedēļas fona. Kā parasti, viņi jau gaidīja , smaidot savu mierīgo smaidu. Satikšanās, kā vienmēr saldsērīga, jo pārāk retas ir tikšanās reizes. Šoreiz viņam trūka jautājumu, kā negadās bieži. Viņi arī pacietīgi gaidīja, jo laiks, bija tas, kā viņiem noteikti nerūka.
It is not enough to be busy. So are the ants. The question is: What are we busy about?
Henry David Thoreau
Var jau būt, ka pārsteidzoši, taču klusēšanas laikam beidzoties, nekas daudz nebija mainījies un viņš tur tāpat arī stāvēja ar mīklām savā galvā, kas tur bija iesprūdušas uz palikšanu. Viņam bija jādodās prom, paliekot sev parādā. Viņiem neatlika nekas cits, kā vērot viņu aizejam, viņi jau sen vairs nespēj neko vairāk. Labākais veids, kā atrast atbildes ir jautājot.
Tu taču zini ka man patīk matemātika. Es pat domāju, ka nevis patīk - esmu tajā iemīlējies. Tieši tā, nevis mīlu (kas protams nav izslēgts) bet esmu iemīlējies. Tā nedaudz maina manu pasaules redzējumu - ir tādas kā rozā brilles, caur kuru stikliņiem ieraugu pavisam citādu pasauli. (gandrīz, tāpat kā blakus, tikai manā ir vairāk vienādojumu.) Lai nu kā, pēdējā laikā man ir sanācis šur un tur pielietot savu matemātiku un esmu to ieraudzījis arī citur.
Par cilvēka potenciālu
Pavisam nesen, nu patiesībā sen, tikai man šķiet, ka tas bija vakar, man ar kādu pavisam foršu meiteni sanāca saruna par spējām. Ir jau tā, ka mums brīžiem šķiet, ka 90% no visa varam izdarīt tikai mēs, jo esam vislabākie un vienīgie zinām ko gribam. Patiesībā, nav slikta doma, jo trenē patstāvību un realitāte ir tāda, ka ja piespiežamies tad jau tiekam arī līdz visiem 100%. Tad kur parādās problēma? Ticu, ka lielai daļai cilvēku tas liksies dīvaini, bet ko darīt tad, ja ir 10 lietas reizē, kuras katra prasa labāko risinājumu. Te nu sākas matemātika. Kā teicu 100 sasniedzam ja piespiežamies 90% ir normālais. Ja no 10 lietām visas cenšamies izdarīt mēs paši tad lietojot pavisam vienkāršu loģiku:
10*0.9=9 => 10-9=1
Secinājums. Kaut, kas paliek nedarīts. Ja cenšamies visu laiku piespiesties uz 100% tad vienā brīdī enerģija beidzās un mēs nobrūkam. Varbūt tas ir tikai mans egoistiskais viedoklis, bet iespējams mums vajadzētu atvēlēt laiku, lai atpūstos?
Lai nu kā. Izrādās pēdējā laikā šī ir labākā interpretācija procesam, kurš notiek.Vispār, jau grafi diezgan vienkārši atspoguļo dzīvi.(tie pāris attēliņi)
Nu redziet, mēs katrs esam kādā sākuma stāvoklī. (1) un ja mērķis ir nokļūt galā (G), patiesībā tad vienkāršākais ceļš ir meklēt mazāko ceļu skaitu. Dažreiz palīdz to visu nedaudz sakārtot.
Atzīsiet, ka otrais vismaz izskatās drusku kārtīgāks, lai gan patiesībā lielu skaidrību vēl nav ieviesis.
Tad nu tiekam arī līdz trešajam, kas vieš patieso skaidrību. Ja sākumā un vēl arī procesa vidū iespējams izskatās, ka iespēja nokļūt G ir diezgan liela iespēja, tad trešais attēliņš parāda, ka tas nemaz nav viegli. Patiesībā ir tikai daži pareizi ceļi, kā sasniegt G. Šis man šķiet, ir lielisks piemērs, lai izskaidrotu, kādēļ, mums vismaz aptuveni vajadzētu nojaust, ko vēlamies, un kā pie tā tikt, jo zini, ja iespēja sasniegt mērķi un spēj izvēlēties pareizos ceļus, iespēja nonākt galā palielinās.
Smieklīgi, bet dzīvē ļoti daudz ko var aizstāt ar bumbiņām un līnijām.
