Par atslēgām

Nu jau tas ir oficiāli, esmu pazaudējis atslēgas, bet ne jau par pašu faktu būs stāsts, un droši vien, ka ne tikai par atslēgām.

Apskatīsim pašu faktu - atslēgu pazaudēšana. Plašā nozīmē - zaudēt iespēju atvērt slēdzenes. Ja uz to paskatās ļoti plaši - zaudēt iespējas, zaudēt daļu brīvības. Kādu laiku man bija šķitis, ka saistību uzņemšanās, ko daļēji var salīdzināt ar atslēgu iegūšanu, ir vairāk tāda, kā brīvības - cilvēka brīvības zaudēšana, tagad, kad esmu pazaudējis savas - saprotu, atslēgas un dažas no saistībām iespējams sniedz daudz lielāku brīvību, nekā atņem. Protams, katra atslēga saišķī, ir atbildība, jo tiek dota iespēja iekļūt tur, kur citi netiek un pret šo ir jāizturas atbildīgi, bet tajā pašā mirklī tieši pretēji - tā ir brīvība - kāds šķērslis tavā dzīvē ir pazudis, jo tagad ikkatrā mirklī vari atslēgt slēdzeni.

Protams, ka cilvēku savstarpējajās attiecībās īsti nav iespējams iezīmēt sienas un durvis, taču, iztēloties to nav tik grūti. Mēs viens otram piešķiram atslēgu komplektus, kuri ik mirkli papildinās un plok. Dažas durvis, kuras kādreiz bijušas atvērtas, pēkšņi var izrādīties slēgtas, citas vaļā.

Inside every human being there are treasures to unlock. 
/Mike Huckabee /

Lielākā atšķirība starp aba veida atslēgām -  tu skaidri zini, kādas atslēgas turi rokā, un pārsvara zini, kuras durvis vari atslēgt. Ir daudz sarežģītāk saprast, kuras durvis starp 2 ir slēgtas un kuras vaļā. Mēs to nesakām, neprasām, un par to ir bail runāt. Mums pašiem ir interesanti pavērot, kā kāds mēģina durvis atmūķēt, vai atrast citus veidus, kā tikt iekšā, taču laikam jau mums nepatīk palikt otrā pusē durvīm, kuras vēl nupat bija vaļā. Tas piemēram tas pats, kas saprast, ka esi pazaudējis atslēgas - mirklī, kad esi pie mājas durvīm un rezerves nav.

Ziniet - nav visai forši palikt bez atslēgām, tāpēc mēģiniet nezaudēt tās.

Par citu Dāvidu un citu Goliātu

Kādu nelielu laiku atpakaļ, dzima tāds mazs puisītis - šoreiz Dāvids. Viņš bija īpašs jau no mazotnes, tāds ar skaļu balsi, lai arī pats tāds maziņš. Daudz viņš vēroja un skatījās apkārt - sabiedrības vērošana bija viņa aizraušanās, labākas dzīves ieteikumu izdarīšana - nodarboānās. Nepārprotiet mani - nebija jau arī viņš pārgudrs, nereti kļūdījās un bieži to atzina. Kopumā interesants tipiņš. Tad nu vienā dienā viņs paziņoja, ka ciematiņš, kurā pats viņš bija viens no iedzīvotājiem esot no laika atpalicis un laikam jau sācis pūt. Pārāk daudz tajā esot veca, un pārāk maz moderna. Viņām, protams, bija ideas par to, kas jāmaina, bet galvenais - viņš zināja, ka tās nav tik svarīgas, kā mērķis - pārmaiņas. Kad viņam jautāja kādēļ to dara - lai liktu saprast ka izmaiņas ir neizbēgamas. Cilvēki aizdomājās, jo ideāli jau nebija.
Vienā brīdī no būdas izlīda viens no ciema lielākajiem vīriem - daži pat teiktu pats lielākais, bet par to īsti vēsture klusē. Viņu bija nokaitinājis viss šis jandāliņš un viņš gribēja tikai mieru un gulēt savā būdā. Dāvids, gan skraidīja un bārstīja visādas idejas, gan par to, kā mainīt ēdiena sadales principus, un dot visiem pēc padarītā nevis apetītes un arī, ka vajadzētu, pārskatīt katra uzdevumus un pienākumus ciemata labklājības nodrošināšanā. Lielajam šis ļoti nepatika, kur nu ļoti tas grasījās mazo nomest, no kraujas un patiesībā neko vairāk arī viņš nespēja pateikt - tikai - Mazais, es tevi nometīšu no krujas, jo tu gribi sajaukt manu ciemu.
Laikam jau Goliāts nebija dzirdējis neko, vai vismaz ne to, kādēļ mazais to visu dara. Viņš arī nebija pamanījis, ka cilvēki lēnām sāk tam ticēt.
Mirklī, kad viņš centās to izdarīt cieminieki, viņu pārsteida, un to neļāva. Kāpēc? Jo bija noticējuši, ka izmaiņas vajag. Laikam jau tik ilgi, kamēr Goliāts turpinās runāt par to, ko nevajag, nevis kāpēc, to nevajag, vai kāpēc vajag ko citu, pie Dāvida piepulcēsies aizvien jauni un jauni cieminieki.

People don't buy what you do, but why you do it!

Simon Sinek

Smilšu kastes karalis

Viņš piesēda uz smilšu kastes malas. Saule vēl nemaz nerietēja, bet bija sajūta, ka šodien varētu arī beigt spēlēties ar lāpstiņu un spainīti. Viņš skatījās uz to, kas jau bija paveikts. Šoreiz viņš bija centies uzcelt cietoksni, kas spētu pasargāt. Daži atbalsta posteņi bija jau izveidoti, daži stūra torņi nostiprināti, un nu vairs bija palicis tos dizainiski pilnveidot, lai varētu teikt, ka tas viss ir pabeigts. Bet ar torņiem jau arī vēl nepietiek. Dažas sienas pa vidu arī viņš jau bija sācis celt, bet ziniet, ar to neiet tik ātri - tam vajag laiku. Protams, arī viņš nebija sācis no nekā, bet vienmēr vēl daudz darba ir priekšā, bet jau šobrīd, viņš varēja saukt sevi par šīs smilšu kastes karali.

Tikai tu pats vari izlemt, vai vēlies būt liela zivs mazā dīķī, vai peldēt starp līdzīgiem jūrā.

/Ārija Bordovska/

Viņš sēdēja un domāja -  iespējams jāļauj to turpināt kādam citam. Iespējams pienācis laiks, kad spēlēšanās smilšu kastē savu skološanās devu jau ir izsmēlusi un jāsk riskēt un  celt īstas pilis, jo vai tad spēļu laukumi tieši tam nav radīti - lai sagatavotu mūs mirklim, kad tas kļūs par šautru? 

Viņš pārkāpa smilšu kastes malu. Gatavojās iet uz jūrmalu, jo tur neesot robežu. Bet vai tas arī nebūs tikai kārtējais playground? Kur ir robeža, pēc kuras spēles vairs nav spēles?

For all thoes who might matter

Chocolate or vanilla? Choose!

Lai arī cik neforši tas būtu, lai arī cik banāli tas skan. Arī neizdarot izvēli - tu izdari izvēli: http://thelaacis.blogspot.com/2011/06/nevelies-pagaidit-tu-man-jautaji.html

Jo vīriešiem patīk to darīt

Viss turpmākais būs balstīts uz pāris patiesības, ko pēdējā laikā esmu uztvēris par vienu no cilvēces pamatiem - cilvēki ir slinki. Protams, sekos arī daži citi pieņēmumi, bet vispār jau tiks pieņemti tikai loģiski lēmumi* Es neuztveru sevi par šovinistu, un lietoju stereotipus, lai vienkāršāk izskaidrotu situācijas. Neviens vispārinājums nav attiecināms uz konkrētu gadījumu.

Pasaulē tiešām ir laimes formula - pēc iespējas mazāk izvēles - pēc iespējas lielāka spēja samierināties ar izvēli. Skarbi, bet šis izskaidro (nu vai tā vismaz šķiet) kā rodas ļaunie pasaules vadītāji un kāpēc vīrieši ir laimīgāki (jā, es tam ticu). Tātad - izvēle ir uztraucoša, tā liek domāt, un vērtēt - nodarbināt prātu, tērēt enerģiju.

Vīriešu dabīgais veids, kā tam pretoties - sākt paklausīt sievietei - ko vilkt, ko ēst, kādus mājas darbus darīt - vīrieši vienkārši nenodarbojas tik daudz ar šīm izvēlēm. Jau no mazotnes tas ir atstāts citiem. Viņi arī perfeti ar to sadzīvo. Man šķiet, ka tieši šajā mirklī izstrādājas spēja pieņemt savu izvēli, kā labāko. Neliela ilustrācija, lai paskaidrotu atšķirību:

Vīrieši veikalā nopērk to kurpju pāri kurš tiem patīk, un, ja tas iekālujas viņu budžetā. Viņi aiziet no veikala apmierināti. Sievietes mēdz atrast kurpes, kuras ir skaistas, taču nav ideālas - izstaigāt visu veikalu, neatrast labākas, nopirkt pirmās un palikt neapmierinātas par to, ka citām kurpēm bija labākas detaļas. 

Tātad sievietes meklē ideālus - kuri iespējams nepastāv. Tas viņas mudina izdarīt izvēles. Vīrieši meklē vienkāršību, vairāk izmanto reāli pieejamo - tas viņus mudina izvēles procesu atvieglot. Diezgan loģiski šķiet secināt - vīriešiem pašiem patīk būt "zem tupeles". Kas notiek, ar tiem, kuri nenokļūst zem tupeles? Kas notiek, ja vīrietis patiesi dominē - http://en.wikipedia.org/wiki/Adolf_Hitler un palasiet arī par Evu Braunu.

Es neuztveru sevi par šovinistu, un lietoju stereotipus, lai vienkāršāk izskaidrotu situācijas. Neviens vispārinājums nav attiecināms uz konkrētu gadījumu. Bet šis ir viens no veidiem, kā izskaidrot pasauli.