Viņu fascinēja cilvēki. Kaut kas tajos bija tik ļoti interesants, ka viņš nespēja padoties tos pētīt. Redziet, viņš ir tāds īpašs. Viņš tiešām vēlās saprast lietas, un tic, ka tas ir iespējams. Vēl, viņš vēlas saprast cilvēkus, un parasti - tas nemaz nav sarežģīti.
Parasti, tas reducējas uz pavisam vienkāršām tieksmēm, kas vada cilvēka rīcību - par šīm vairāk ir Maslova piramīdā. Tas, kas viņu no tiesas fascinē - kādi ir iemesli, lai kāds vēlētos lēkt pāri kādam no tās līmeņiem?
Kāpēc, cilvēkam ir vienalga par savu tiesību realizāciju, ja viņš spēj sasniegt grupas atbalstu?
Vēl vairāk, nezināmā viņam ir, kad cilvēki uzzina, ka viņi spētu piepildīt iepriekšējo līmeni, bet nedarīt izvēlas to nedarīt, lai nezaudētu kādu no nākamā līmeņa vajadzībām.
Kāpēc mirklī, kad viņam ir iespēja izdarīt to, ko viņš vēlas, viņš spēj atrast iemeslus, lai to nedarītu?
Viņš vienmēr saka - dzīve esot jābauda. Šodiena patiesībā ir tieši piemērota diena, lai to darītu - Rīga viņam reti ir šķitusi tik tukšā un dienu papildina arī pāris sīkumi, kas ik katru no tām var padarīt baudāmāku un arī laiks aiz loga nebija galīgi zemē metams.
Pēdējā laikā, daudz bija sanācis dzirdēt par vasarām. Gudrie laika prognozes vīriņi pēdējā laikā daudz sākuši runāt par to, ka esam piedzīvojuši garāko vasaru cilvēces ticamajā atmiņā. Labi, ka laiks ir relatīvs, un daži - tie, kuri nepaspēja noķert šo, varēs mēģināt nākamajā iestāstīt sev, ka tā būs ilgāka.
Tā viņš sēdēja un prātoja, par vasaru un ziemu. Viņš labi apzinājās, ka ziema tuvojās. George.R.R.Martins apgalvo, ka pēc garām vasarām nāk vel garākas ziemas, un viņam ticēt ir patīkamāk kā laika vīriņiem.
Ko tad ja viņš nekļūdās? Vai iespējams, ka vasaras baudīšana jāsāk pārorientēt par ražas vākšanas laiku. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, jo garās vasarās tā gadās - tu mēdz aizmirst, ko nozīmē ziema.
Bļodas apakšā bija palikušas tikai 2 mellenes, kuras nedevās karotē, lai viņam būtu miers, lai varētu likt karoti pie malas un sākt darīt rudens darbus. 2 mellenes un malks saldināta piena, kas ļāva vēl kavēties ilūzijā...
"Tici visam, ko tev stāsta: uzraksti uz sienas, TV un internets."
Patiesībā šis būs pavisam īss ieraksts, jo es tiešām vēlos vienkārši padalīties ar saviem atradumiem no visu varenā interneta dzīlēm. Tas palīdz daudz ko uztvert citādi un pamāca pats par sevi. Tas, kas no visa man palika visvairāk:
"I just started to opening up, and I found out that the more open I was the more open people were back. "
/ Mark Suster /
Ir pavisam daži, kas šo pēdējā laikā dzird pavisam bieži - bet atklātība ir tas, kas mums var palīdzēt. Jo mēdz teikt, ka:
Nu jau sāk iet par traku. Pārāk daudz - "tas man nav jādara" un pārāk maz "es vēlos izdarīt kaut ko labu" ir iezadzies ikdienā. Tad nu lai man pašam kļūtu skaidrs, kā tad es domāju - nolēmu pierakstīt.
Kad es mācījos vēsturi man stāstīja, ka demokrātijas dzimtene bija Senā Grieķija. Tur cilvēki (mūsdienās - brīvie vīrieši) esot pulcējušies tirgū - agorā un noturējuši tautas sapulces, kurās izlēmuši svarīgākos jautājumus. Šādās sapulcēs tad arī ievēlētas svarīgākās amatpersonas, kuras bez algas darbojušās savas tautas labā. Grūtos brīžos sasaucot visus kopā, lai izlemtu kā rīkoties. Protams, dažreiz (kara gadījumos) tauta izvēlējās sekot vienam līderim, bet tad viņām bija pilnīgi skaidrs, ko šis līderis vēlas panākt.
Pie kā mēs nereti nonākam šodien? Informācijas ir reāli par daudz, lai to uztvertu. Informācijas ierobežotība ir resurss to rokās, kas prot ar to manipulēt. Cilvēki, kas ir pie varas saņem informāciju par svarīgiem lēmumiem, un neizpauž to tālāk - drīzāk noklusē. Tādējādi tiek veidota sabiedrība, kura lēmumus nesaprot un pārstāvniecība, kura nesaprot sabiedrību. Neesmu šī eksperts, bet ir mirkļi, kuros dezinformētība noved pie vienaldzības - vienaldzība, pie zemas aktivitātes.
Saliekot šo kopā - saprotams, ka vieglāk manipulēt, bet vai struktūrās, kurās tas iespējams nevajadzētu veicināt caurspīdību?
Te nu mēs nonākam pie sākuma, šai domai - cilvēki ievel pārstāvjus, un cer, ka tie rīkosies gudri, un informēs cilvēkus par notiekošo. Tā vietā - tie izvēlas lemt, un aizbildināties ar aizņemtību, kad lēmumi jāizskaidro. Lai jau mūsu elektorāts nāk pie mums, ja tiem interesē, ko mēs darām.
Viss, kas izmantots turpmākajā rakstā - pilnīga fantāzija, bet pirms tā ieteikums iepazīties ar relīzi, kā arī ar analizējamajiem datiem (Vēsturiskie dati -> 6 mēnešu likme, ieteikums aplūkot izmaiņas periodā no 2007 gada).
Dažreiz gadās kādam kaut ko apsolīt. Tas nemaz nav slikti. Tikai, kas notiek tad, ja solītājs, patiesībā nevar izpildīt solījumu. Parasti - tas tiek saukts par negodīgu, un tam vairs neuzticas.
Ar tādiem, kuriem nav visi vēži vienā kulītē gadās, ka, ja kādā no kulītēm ir mazāk nekā apsolīts - tad vēžus vienkārši pārliek uz citu. Nav slikti. Tikai tad kādā citā arī paliek mazāk.
Tad kad runa ir par publiskiem labumiem - valsts pārvaldi, vēžu ir tieši tik, cik ir. Pieliekot vienā kulītē, otrā to nepaliek tik pat. Secinājums, lai kādam iedotu par 500 000 vēžu vairāk - kādam tie jānoņem.
Kā tas dzīvē gadās - parasti paņem nost lielākajam bērnam - jo tas taču ir vecāks. Negribu iegrimt sīkumos, bet ko tad ja vecākais jau tā tiek turēts pusbadā (var lasīt kā - saņem mazāk nekā mazākais)? Ārsti saka - ap studentu gadiem nepieciešams vairāk kaloriju (patiesībā uz pusi vairāk vidējajam vīrietim http://www.medicalnewstoday.com/articles/219305.php). Secinājums - konstanti ņemot vēzīšus no vecākā un atdodot jaunākajam - viens aptaukojas un otrs nav gana paēdis. Vai tiešām ir labi redzēt aptaukojušos bērnus un izkāmējušus pieaugušos? Un kur tad tie vēži radās, ko iedot, ja jau neviens skaļi nebrēc, ka atņemti?
"Šeit paliek pāri - varam atdot mazākajam!" - ir fantastiska atruna, kuru lietot, kad vienā no ēdienreizēm esi salicis lielajam 1 porcijas vietā 3,26 porcijas [ FM:(1.16+2.05+2.48)/3 = 1.9; IZM = 6.2 ; 6.2/1.9=3.26 ]. Tas nekas, ka pārējās viņam konstanti ir par maz?
Es ceru ka pienāks diena, kurā solīsim tik cik varam izdarīt, beigsim lepoties par to, ko esam "atraduši" citu maciņos un ļausim rēķināt un citus darbus darīt tiem, kam tie būtu jādara. Gadījumā ja jums arī gribas "atrast naudu" - mans ieteikums : 1) aizņemties naudu uz diviem gadiem, par kuru jāmaksā RIGIBOR likme 2) sarēķināt cik par šo naudu būtu jāmaksā, ja likme ir 6.2% 3) nolikt aprēķināto summu atsevišķā kontā ar automātisko % maksājumu RIGIBOR lielumā 4) aizmirst par šo 5) pēc 2 gadiem, kad nauda tiek ieskaitīta jūsu kontā - izlikties, ka to atradāt!
(amatpersonām ar šo ir grūtāk, ja naudas apjoms liels - katru gadu jāuzrāda noguldījumi)
Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.
***
Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.
Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.
Iespaidi no diskusijas "Jauniešu bezdarbs - mērķis vai pašmērķis."
Reiz man likās, ka ir labi būt dāsnam.Tad man sāka mācīt ekonomiku. Tur teica - ka ir tāds piedāvājums un pieprasījums. Nepietiek ar to, ka ir cilvēki, kas grib dot - vajag arī kādu, kas grib ņemt. Tad kad šie abi satiekas ir tirgus. Veidojas cena un daudzums, par kuru cilvēki ir gatavi dot un ņemt.
Tālāk stāsts turpinājās - ja palielinās piedāvātais daudzums, tad samazinās cena. Man šķiet, ka šie ir procesi, ko nu jau māca 7. klasē.
Un tagad mēs tiekam pie šodienas, tikai stāsts ir tas pats -ir pieprasījums un piedāvājums, tikai kā tas dzīvē mēdz gadīties - ne viss notiek taisnās līnijās. Darba spēka tirgū arī. Iemesli kādēļ tās līnijas nav taisnes - varētu tikai sākt skaitīt. Pieprasījumam: Darba spēka pieprasījumu pie salīdzinoši zemām cenām varētu dēvēt Latvijas mēroga par neizmērojamu - ir tirgi, kuri ir brīvi eksportam, ka tikai būtu, kas ražo, tad jau būtu arī uzņēmēji utt. Sliktais šajā līnijā - ir algas līmenis par kuru neviens pat nedomā strādāt - to dēvē par iztikas minimumu, vai līdzīgi (esmu tikai drusku ekonomists). Piedāvājumam: Šī līnija man patīk daudz labāk, jo problēmas ar to ir mazākas (teorētiski). Re var redzēt, ka ir mirklis, kurā kāds būtu gatavs maksāt kaudzi naudas par to vien, ka tu viņam esi. Problēma, kas parādās - vai tu esi gana labs? (Vai tev pietiek zināšanu?) Ne velti šodien Vinķeles kundze teica, ka daļa problēmas atrisinājuma slēpjas izglītībā.
Tagad sekos mazs stāsts:
Sahārā, kāds ceļotājs satika tirgoni. Tirgonis viņam jautāja - vai tev ir kompass, karte un ūdens. Ceļotājs atbildēja, ka nav. Tirgotājs teica - es pārdošu tev karti par 100$ kompasu par 500$ un ūdeni par 1000$. Ceļotājs bija no Eiropas, izglītots vīrs, zināja, ka tuvākā pilsēta ir tikai pāris kilometru attālumā, ka polārzvaigzne ir ziemeļos un viņam bija metāla blašķe ar ūdeni. Tādēļ viņš atteicās. Tirgotājs uz atvadām novēlēja jauku ceļu un iedeva ceļotājam kārtīgi padzerties. Kad ceļinieks bija devies ceļā, izrādījās, ka pilsēta uz kuru viņam jādodas atrodas nevis uz Ziemeļiem, bet Ziemeļ-austrumiem, pāris kilometru attālumā taisnā līnijā, nevis pār kāpām un klintīm, un metāls mēdz sakarst saulē. Piedevām, viņš izgāja pa dienu. Pēc pāris dienām pārdevējs atrada ceļotāju tuksnesī. Nomaldījušos un izslāpušu. Ceļotājs teica, ka ir gatavs nopirkt visu divas reizes dārgāk, un par ūdeni atdos visu kas viņam būs palicis. Pārdevējs pārdeva. Tas, ko ceļotājs bija iemācījies:
zināšanas par iešanu nenozīmē, ka proti iet;
prasme iet nenozīmē, ka tiksi galā;
tas, kā tev vairāk nav ir vērtīgāks nekā tas, kas tev nekad nav bijis;
Šodienas diskusija man atgādināja šo stāstu, ko man reiz no TV kastes stāstīja Disneja multenes varoņi. Ir skaidrs, ka mums ir piedāvājums, kā nekad. Mazos melnos (paldies Lelde) baltos, un visus citus var atvest cik vajag, un viņi raks. Lai arī pratīs - neviens viņus par to pie ekskavatora stūres neliks. (tas par divām pirmajām mācībām)
Tas, gan ir mazākais, ko šodien vēlos pateikt. Diskusijā daudz runāja - nabaga jaunieši, viniem nedod darbu. Nabaga jaunieši algas ir par mazu. Kad es domāju par darba tirgu - man nepatīk apziņa mani nopērk, un tad nu paverdzina, kā nu darba devējam tīk. Kāpēc pērk? Iedod viņiem "padzerties". Iespējams, viņi nemaz nezina, ka esi viniem nepieciešams. (God Jesus, ja iepriekš bija ekonomika 1.01. tad nu ir mārketings). Pamēģini aiziet un kādam palīdzēt - tāpat, par neko. Izdari tā vēlreiz. Ja šie cilvēki domā par nākotni, pateiks paldies jau pirmajā reizē. Ja ne, tad mirklī, kad viņiem tevi vajadzēs, būsi jau dārgāks.
Es, protams, saprotu, ka mēs, kā nācija esam pieraduši dot. Man arī patīk labāk nekā ņemt. Man, protams, patīk ļaudis, kas saka, ka Latvijai (valstij) jādod viņiem darbs. Patiesībā - tas, ko viņi vēlas, dot savu darbu valstij. Valsts sektors (loģiski - maksājot mazāk, kā privātais) tiešam dod darbu, lai citiem (un pašiem sev) nodrošinātu atsevišķus servisus. Vai tad paskatoties uz to, no šī viedokļa nav loģiski saņemt nedaudz mazāk?
Lai nu kā. PSRS mūs laikam jau ir pieradinājuši dot savai valstij savu darbu. Žēl, ka tajā laikā tie, kas no tā visa saņēma bija tie, uz ko tagad visi ir nikni un sauc par Oligarhiem.
Baigi gari. Vakaram dziesma kurā dzied par to pašu. Ziniet, ja es pat nepieskaros pašam piedāvājumam, kurš kropļotu ekonomiku, laikam jāsaka tas, ko jau kādu laiku neesmu teicis:
Labākais veids, kā risināt problēmu ir to risinot.
Visi tie, kam pēc šodienas diskusijas, tiešām ir grūti atrast darbu - pamēģiniet kaut ko jaunu, iespējams iepatīkas.
Līderis - kāds, kurš spēj savienot darbību un filozofiju, kādas raksturīgas līderim.
Gribu sākt ar diviem vienkāršiem apgalvojumiem, kurus esmu piedzīvojis, un kuri patiesībā ir pamatā šim rakstam.
mums trūkst līderu
Nedaudz ieskicēšu, ko es saprotu ar pirmo, lai arī tas ir instinktīvi daudz vieglāk saprotams.
Es pazīstu daudz izcilus menedžerus. Viņiem sanāk vadīt cilvēkus, kuriem amatu pakļautības kārtībā viņiem būtu jāklausa. Diemžēl, kad tas vairs nav (izdomātu vai īstu) amatu ietvaros - spēja vadīt pazūd. Es to mēdzu saukt par pārprastām līdera spējām.
Šie cilvēki izcili saprot mērķu, un stratēģijas nozīmi, tādēļ tādas veido, bet ieviešana - to atstāsim kādam, kuram nav jāpieņem šie svarīgie lēmumi par stratēģijām. Dažreiz, paši dzīvojot pret sevis pasludinātajām vērtībām.
Trešā, bet noteikti ne mazāk svarīgā iezīme - noslēgtība. Iespējams, tieši šis visvairāk atšķir līderi no vadītāja manā galvā. Līderi tic, ka spēj pārliecināt par labām idejām citus, tādēļ nebaidās tās paust arī publiski. Viņiem nav bail no atbildības, ko idejas iznešana nes, viņi tic idejām, kuras pārstāv un spēj pārliecināt citus tām ticēt.
mums trūkst cilvēku, kas radītu līderus
Šis ir vēl nopietnāks trūkums līderu trūkumā. Es pieļauju, ka visas iepriekšējās ir pārvaramas, ja ir cilvēki, kuri vēlētos sekot līderiem. Labas idejas, kontrolētas pārmaiņas, izskaidroti lēmumi - lietas, no kurām atsakāmies, jo tās nesaprast ir vieglāk.
Ja līderi ir tie, kuri uzņemas atbildību par ideju iznešanu- tiem, kas tām tic, būtu jābūt cilvēkiem, kas stāv ar viņiem kopā.
Vara (tāpat kā nauda) strādā tikai tad, ja tai tic. Vai tie, kuriem mēs sekojam ir pelnījuši varu pār mums?
Lai no problēmām tiektos uz risinājumiem - kā panākt, lai cilvēki ticētu līderiem, ko paši ir izvirzījuši? vai kā panākt, ka tiem, kam ticam, kļūst par līderiem?
Es varētu vēlreiz pārpublicēt iepriekšējo zinu, bet es to nedarīšu. Lai man nepārmestu šķelšanu, vai kaut ko tikpat nosodošu es rakstīšu par izglītību, un to, ko esmu redzējis jau iepriekš.
Sākšu ar faktiem, ko esmu dzirdējis no uzņēmējiem, par situāciju darba tirgū. Mēdz teikt, ka ir liels darbinieku trūkums, tiem trūkst zināšanu un prasmju, taču uzņēmumi arī atzīst, ka izglītot darbinieku spēj paši, galvenais ir zināšanu bāze. Tādēļ, ja iespējams - uzņēmumi izvēlas cilvēkus ar pēc iespējas lielāku pieredzi.
Stat
Data
Average High School Degree Salary
$32,552
Averege Associate Degree Salary
$39,884
Average Bachelores Degree Salary
$53,976
Unemployment Rate for someone with less than a High School Diploma
14.9%
Unemployment Rate for a high school graduate
10.3%
Unemployment Rate for an Associates Degree holder
7.0%
Unemployment Rate for a Bachelor’s Degree holder
4.7%
Izrādās, ka arī atalgojums un nodarbinātība parada, ka novērtētāki ir tie, kuriem ir vairāk zināšanu. Normālā darba tirgū - tiem, kam ir vairāk zināšanu arī maksā vairāk.Tīri hipotētiski gan pieņemsim, ka uz vienu pozīciju un vienādu atalgojumu piesakās 2 kandidāti, kurš būtu tava izvēle: tas, kurš spēj jau tagad paveikt uzdoto, vai tas, kurš vēlas pamācīties, kā to vispār dara?
Redziet vienā no maniem video, kurš pievienots izlasei, ir skaidri un gaiši pastāstīts, kā rodās tās satriecoši labās idejas. Tas, ar ko sāk Stīvs ir - idejām nepieciešams laiks, lai nobriestu. Šajā es viņam visnotaļ piekrītu, jo laikam jau nebūtu loģiski, ja es apgalvotu pretējo pats esot pierādījums pretējajam.
Tas par ko es vēlos šodien runāt - kā mēs zinām, ka ir pienācis laiks, lai ļautu labām idejām izaugt?
Te atkal ir divas patiesības, kuras ir ekspermentāli pierādītas.
Ja tiek runāts par patērētāju sabiedrību - jaunās preces ķļūst par grāvēju, konkrētā sabiedrības grupā, ja tiek sasniegti apmēram 15% no cilvēkiem, kas tajā ietilpst. Tā ir robeža, pēc kuras, līdz zināmam punktam, preces pārdošanas apjomi ceļās dramatiski. (dažus rakstus atpakaļ: Officers eat last! ) vienā no video tas ir izskaidrots labāk, nekā es jabkad spēšu)
Demokrātijā lai pieņemtu lēmumus nepieciešams 50% +1 lielākajā daļā gadījumu.
Tas, ko es esmu secinājis no šiem abiem - demokrātija nav piemērota jauniem risinājumiem, jeb - tad, kad demokrātija to ieviesīs, tas droši vien jau būs iepriekšējais labais risinājums.
Grāmatā ir rakstīts par 4 tipu tēliem, kas patiesībā pārstāv (vismaz manā galvā) četras patērētāju grupas - innovators + early adapters , early majority, late majority.
No šī ir diezgan skaidrs, kādēļ es iepriekš apgalvoju, ka demokrātija nav gatava jauniem risinājumiem. Tikai mirklī, kad "the next best thing" būs sasniedzis "late majority" par to nobalsos 50% +1 cilvēks.
Kāpēc arī dažās demokrātijās izdodas ieviest jaunus, inovatīvus risinājumus? Man ir tikai pāris varbūtēji risinājumi, kas patiesībā ir viens un tas pats tikai dažādi pateikts:
Iespējams lokālā sabiedrības grupa jau ir sasniegusi savu 50% +1 barjeru
Cilvēkiem ir spēja pārliecināt - runājot, rādot un pierādot, process iet uz priekšu daudz ātrāk
Lielās grupas no mazām atšķirās tikai ar mērogiem, tie, kas ir vienas sabiedrības inovārori iekšēji (iespējams ar nedaudz citu proporcionālo sadalījumu) arī dalās.
Dažkārt, nav nepieciešama pārliecība, ka viss būs labi, lai ieviestu jauninājumus jāsāk ar uzticību.
Noslēgumā tikai divi papildinoši citāti no cilvēkiem, kuri man liek mācīties dzīvot vēlreiz!
By building important relationships leaders can achieve better results.
/Peter Fischer/
Dzīve sastāv no riska, mūsdienās it viss ir likts uz spēles un mums ar to jāsadzīvo!
Otrdien (19.03) notika diskusija par praksēm, kā to redz darba devēji un prakses ņēmēji. (Video var noskatīties te), kurā piedalījos, lai pastāstītu, ko mēs projekta Darba tirgum derīgs esam secinājuši par to, kā būtu jāpilnveido studiju vide, lai padarītu studiju vietas atbilstošākas darba tirgus prasībām, tajā skaitā - prakses, kā studiju programmas daļa.
Tieši par šo pēdējo punktu manī radās iekšējā diskusija - kad runāja VID pārstāve, viņa norādīja, ka ikkatra samaksa par darbu, ko tu saņem, kas nav studiju procesa daļa ir ar nodokļiem apliekama. Te nu manā galvā sākās nesaprašana. Visus pēdējos gadus biju uzskatījis, ka prakse ir pilntiesīga studiju daļa - studenti apgūst praktiskās iemaņas atrodoties uzņēmumā, un pildot ikdienas uzdevumus. Man šķiet, ka tas ir līdzīgi kā ar Learning by doing modeli.
Protams, es iespējams kļūdos, bet arī valsts budžeta stipendijas iespējams saņemt par prakses semestri, ja esi tajā ieguvis izcilu vērtējumu. Kādēļ tad neļaut uzņēmumiem šādā pašā veidā (bez pārlieku lieliem nodokļu slogiem) novērtēt izcilus praktikantus. Mūsu šī brīža sistēmā stipendijas saņem tie kuri prot skaistāk rakstīt un prezentēt paveikto, jo atzīmi izliek par prakses darba aizstāvēšanu, bet uzņēmumam, ja tas vēlās stimulēt studenta sasniegumus prakses vietā, ir jāpieņem students darbā?
Klausījos kādu gudru cilvēku, kurš runāja par laiku. Ziniet - ir labi, dažkārt tiešām ieklausīties par to, kā citi runā par laiku - iespējams noder pašiem veidojot savus loģiskos spriedumus.
Bieži gadās, tā, ka jūs vienkārši zināt, kā ir labāk, bet nespējat to pamatot. Dažkārt, tieši klausoties šajos cilvēkos, var saprast kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir un kādēļ mēs dažreiz vienkārši jūtam kā ir pareizāk.
Tad nu es klausījos, un patiesībā sapratu, ka viņš man parādīja teoriju, kuru patiesībā neviļus biju izmantojis jau pavisam nesen. Man stāstīja par "Flow" - psiholoģijas terminu ( http://en.wikipedia.org/wiki/Flow_(psychology) ), kas patiesībā izskaidro, kādēļ pirmajā reizē darot konkrētu uzdevumu, esmu daudz uztraucies par tā realizāciju, nākamajā , pārgājis jau nedaudz kontrolētākā darbības formā, un visbeidzot (ja uzdevums ir bijis gana sarežģīts) iegājis arī savā "flow".
Interesanti - tas arī izskaidro, kādēļ nekad vairs darot to pašu nedarīšu to ar šo pašu aizrautību.
Ko, es vēlējos pateikt - iespējams, jums nevajag zināt šo teoriju, bet ja jūtaties ne pietiekoši izaicināts, droši vien, ka tas nebeigsies labi. Manā prātā ir tikai 3 lauciņi, kuros es vēlētos atrasties - no pārējiem izvairīties.
Paldies, Igor, šī ļoti iespējams ir labākā laika plānošanas nodarbība kāda man ir bijusi!
Daudz sanācis domāt - par to, kurš labs, kurš slikts un kurš varbūt tikai nepiemērots šim vai tam. Ziniet daudz jau es pateicu te: Officers eat last! . Pēc šī - jau ļoti krietni pēc šī man nāca ne tikai lekcija (ko vērot video) bet arī praktiskā nodarbība.
1. Kā izvēlēties labāko, ja tāds netiek piedāvāts?
Redziet darbojoties organizācijās, esmu sapratis, ka mirklī, kad jāievēl kādā vairāk vai mazāk svarīgā amatā cilvēki, mums nemaz netiek piedāvāts labākais. (Ar "labākais" es domāju tos, kuriem ir visas spējas, prasmes un zināšanas lai to izdarītu.) Kā izvēlēties starp pārējiem?
Ja izdarot objektīvo salīdzinājumu: pieredze, iepriekšējie darbi, u.c. šāda tipa salīdzinājumi - nav redams, ka kāds cits būtu galvas tiesu pārāks, tad atbilde ir jāmeklē citādi.
Man šķiet, ka pareizā un pavisam vienkāršā atbilde ir - kurš būs tur, kad neviena cita vairs nebūs?
People will stand for his company only if he feel that company will stand for them!
/Simeon Sineck/
Viena atziņa, pie kuras esmu nonācis pēdējo nedēļu ietvaros - Cilvēki nestrādā organizācijām, cilvēki strādā ar cilvēkiem!
Rudenī, man bija fantastiska iespēja piedalīties pāri skolniekiem domātos semināros. Semināri bija par uzņēmējdarbību, bet ir vismaz 1 doma, kas palika, līdz šodien to atkal atcerējos.
Bija vakars. Ne īsti vēls, bet gana lai viņš jau atrastos gultā. Tikai vēl 2 domas atradās viņa prātā. Rītdien bija viņam nozīmīga diena, bet tai viņš nebija veltījis vairāk kā minūti šodienas - noliekot uzvalku kaujas gatavībā. Tās bija citas domas.
Tās nebija atdalāmas, un nebija iedomājamas bez otras. Pirmā bija vienkārša - palikt guļot vai sagaidīt rītdienu, kas viņam nozīmēja ļoti daudz. Iespējams, tas bija vērtīgākais, kas viņam bija. Otrā - ja celties, tad kurp doties? Bija vairāki mērķi, vairākas lietas ko zaudēt, neesot klāt...
Tā viņš gulēja - domājot par ieguvumiem un zaudējumiem. Tas nebija pārāk grūti - tikai jāizlemj tas, ko vēlies iegūt un tas, ko nevēlies pazaudēt. Plusiņu un mīnusiņu sistēma, what if analīze un visādas citādas metodes tika izmantotas prātā ar ātrumu, kādā neironi ceļo pa nervu šūnām. Viss tas tikai, lai izlemtu pareizi, zinot, ka pareizu vai nepareizu izvēļu nav.
Kāds, kurš teicis, ka viņam tur jābūt, pret kādu, kurš teicis pretējo. Paļāvība pret spītu. Atriebība pret greizsirdību.
Viņš jau bija kājās un saģērbies. Zābaku rāvējslēdzis un atslēgas pagriezšana bija palikuši viņa ceļā. Tikai viena izvēle ko izdarīt. Viena izvēle, ko viņš atstāja ceļam....
"Pasaulē viss ir risks. Kad ej gulēt, tev jāsadzīvo ar risku, ka pa nakti kaut kas mainījies!"
Šis būs mans pirmais stāsts par to, ko jūs vēl nezināt par mani. Šis būs stāsts par mani un par pašpārvaldi. Tas būs stāsts par to, ko katrs no jums var izdarīt ar mazliet citu pieeju! Ļaujiet man mēģināt noraksturot pašpārvaldes biedru (topošo) septembra sākumā.
Liela daļa ir bijusi pirmkursnieku nometnē, kur jums stāstīja cik pašpārvalde ir forša.
Daļa no jums (pārsvarā nometnes cilvēki) arī skolas laikā bija aktīvi.
Katrs no jums pazina vismaz 1 cilvēku, kurš darbojās pašpārvaldē.
Jums visiem, kāds ir teicis, ka te ir forši.
Ļaujiet man noraksturot dažus no izcilākajiem cilvēkiem, kas ar mani ir darbojušies pašpārvaldē:
Viņi nebija pirmkursnieku nometnē.
Skolas laikā, nedarbojās skolas pašpārvaldē.
Katrs pazina vismaz 1 cilvēku.
Parasti neklausās, ko viņiem stāsta.
Kapēc tā? Par to es pastāstīšu šī stāsta beigās!
Kad es atnācu uz pašpārvaldi - tā tiešām bija vieta, kurā jutos citādi nekā citur universitātē. Ticiet man - tas nav dēļ universitātes - tas ir dēļ studentiem. Lielākoties attieksme ir tieši tāda - lekcijas ir stulbas, praktiskie ir stulbi, darīt neko negribas. Šeit (jau no paša sākuma) bija draugs, kurš bija citāds!
Ienākot 205. ir citādi! Kāpēc? Te bija vieta kur tā nav. Neatceros, kad cilvēki te nebūtu bijuši priecīgi. Te bija komforta zona ikdienā. Vieta, kurā uzlādēties, un satikt foršus cilvēkus. Lai arī joki bija asi (jo katrā vietā tie ir citādi) tie lika būt priecīgam.
Pavisam nemanot esot šajā telpā tu uzņemties mazus darbiņus, kuri lēnām pāraug lielākos. Tos paveicot tu radi uzticību un pats sev parādi, ka vari vairāk. Nāk jau atbildīgāki darbiņi, līdz pienāk mirklis, kurā jau saproti, ka tu veido to, kā daļiņa sākumā vēlējies būt. Pa starpu šim visam, tu tiešām jūties labi - apkārt ir cilvēki, kuri ir spējīgi, dara un patiesībā - dod viens otram enerģiju darīt vēl vairāk!
Maģija šajā vietā ir pavisam vienkārša - kāpēc, lai kāds pamestu vietu, kurā jūties labi? Ko gan vēl vajag? Parasti pietiek, bet iedomājieties, kas notiek, ja blakus ir vēl kāds, kurš ik pa mirklim atgādina - tu vari vairāk!
Vēl tikai viens sīkums - vēlme mainīt pasauli! Tieši šo iespēju, šeit bija tik daudz, cik iespējams!
Atliek tikai darīt. Iedomājies, ja katra iespēja, par kuru tu dzirdi - ir tieši tev? Tā man tas šķita! Es ticēju, ka nav sliktu izvēļu - ir tikai tās, kuras mēs neesam padarījuši gana labas! Piedevām idejas nenotiek 1 cilvēkā. Dalīšanās ir tas ko man iemācīja FSP. Runā, stāsti - Laid ideju pasaulē! (nu jau man ļoti patīk šis Ideju Kausa sauklis) un klausies! Katrā no mums ir idejas, kuras ir labas, un izcilas - tās ir jāprot saklausīt un īstenot! Tiesa, īstenot, ir grūtā daļa. Katram ir tik daudz laika cik ir, un parasti - katram ir virziens, kurā darboties, tādēļ, visefektīvākais veids, kā panākt, ka kaut kas notiek - to darīt!
Parasti ap šo mirkli sākas problēmas. Katram, no mums nākas nokļūt situācijās, kurām nezinām atbildes! Šie ir mirkļi, kuros nākas šo un to pārdomāt. Labākais veids, kā atrisināt jaunas problēmas - iet ceļus, kurus nekad neesi gājis, vēl labāk - te ir vieta, kurā tevi ik pa laikam piebikstīs, lai nenoietu no ceļa!
Sākumā solīju pastāstīt savu ideju par to - kāpēc, tā ir sanācis, ka pašpārvaldes vadītāji, vietnieki un vēl un vēl aktīvie, ko es pazīstu nav gājuši parasto ceļu! Patiesība - viņiem jau ierašanās pašpārvaldē ir bijis cits ceļš, cita izvēle!
Es nesaku, ka pašpārvaldes vadītāji un citi aktīvie nevar būt citādi - es tiešām ticu, ka var, bet citas izvēles ir tas, ko viņi spēj izdarīt!
Un man prieks, ka man ir Studiju nodaļa, kuri paši domā, ka viņu himna ir:
Pirms iesaistīties, sākt kaut ko darīt - katrs sev jautā tikai vienu no jautājumiem - kāpēc jā? vai kāpēc nē? Esmu ilgi domājis, kura no formām ir labāka, un šķiet, ka man šobrīd patīk pirmā. Domāšana tāda - darīt visu, kam tu saredzi gana pamatotus ieguvumus.
Pavisam nesen sāku saprast vēl vienu patiesību. Patiesībā jau tā šķiet ir daļa no ekonomikas teorijas - alternatīvās izmaksas. Kas liek domāt par abiem jautājumiem reizē - ieguvumi nenāk, bez ziedošanās - upuri nepaliek aizmirsti. Un jūs jau zināt - dzīvei ir jēga tieši tik ilgi, kamēr sevi spējam apmānīt ar to apziņu, ka tai ir jēga!
Ir paruna, ka Jaunā gada pirmie iespaidi un diena kopumā varot vēstīt par to, kāds būs nākošais gads. Šorīt no rīta biju izgājis mazā pastaigā un man ir dažas etīdes, ar kurām varētu dalīties, lai novērtētu gaidāmo gadu:
Uzmanieties ar pirotehniku. Katru gadu medijos ir brīdinājumi, lai cilvēki uzmanās lietojot pirotehnikas izstrādājumus. Līdz šim man šķita, ka tā ir piesardzība, jo tikai ļoti reti gadās, ka notiek negadījumi. Šogad nolēmu skatīties savu salūtu stāvot uz drošības saliņas Imantas gandrīz centrā. Pirmo reizi, raķetes šāvās gaisā visapkārt. Pirmo reizi, es sapratu, kādēļ cilvēki tik bieži atkārto, ka ar pirotehniku jābūt uzmanīgiem. Tik daudz raķetes, kuras uzsprāgst uz zemes, pie mājas loga or something. izskatījās tiešām awsome :) Darba laiks. No rīta, pēc jaunā gada svinībām, kad māja ir pārpilna ar visādiem ēdieniem un dzērieniem, tev noteikti vienalga kaut kas pietrūks. Šoreiz - baltmaize un sīpols. Izrādās, tās preces, kuras Imantā 1. janvārī 10:00 no rīta atrast ir viegli, jo izrādās, ka lielākas lielveikalu ķēdes ir humāni ļāvušas darbiniekiem sākt strādāt tikai no 11 vai 12. Patīkami - ka arī giganti neaizmirst par tiem, kas patiesībā veic tik nepieciešamo pārdošanu.
P.S. Baltmaizi un sīpolu no rīta var nopirkt IKI.
Sausais likums. Otrs patīkamais pārsteigums. Pieeju pie IKI un tur pāris čaļi baigi cepās. Eju un domāju - tas toč ir labākais ko darīt 1.janvārī - strīdēties ar IKI apsargu. Tā kā man ir pārāk liels slinkums piepūlēt savu apziņu, lai saprastu, ko viņi runā ķinķēziņu valodā, pat neiedziļinos un ieeju IKI. Ātri atrodu savu sīpolu un baltmaizi un dodos pie kases. Izrādās, ka IKI šodien izlēmis nepārdot alkoholu. Protams, ka esmu vienīgais kurš nemēģina nopirkt alko, tādēļ tā ir izvērtusies par Imantas mazizmēra traģēdiju, bet man tas šķiet, patīkami.
Iesper pa čaulīti. Jau sākot kārtot atpakaļ mājās ceļš iet pa vienkāršu asfalta celiņu. Protams, ka kājas es neceļu pārāk augstu, lai netērētu spēkus, kuru patiesībā jau nemaz nav tik daudz. Tad netīšām, es trāpu kaut kam metāliskam. Man šķita, ka tas ir kāds maziņš metāliņš, jo būsim reāli - iztēle šajā brīdī nestrādā satriecoši. Tad nu iedomājieties, kāds bija mans pārsteigums, kad saprotu, ka tas, kam iespēru ir 9mm (uz aci) lodes čaulīte. Paejot pāris soļus izrādās, ka ka tur tādu ir daudz.
Šis bija mans pirmais jaunais gads Imantā. Šis pēc ilga laika bija jaunais gads ar māsu. Šis ir jauns gads jaunām iespējām.
