Par vēlu

Viņš un vēl viens. Tieši tik daudz cilvēku bija uz perona. Bruņojies ar divām somām, kolas pudelīti un pilsētas portālu iedvesmai viņš gaidīja. 13 minūtes bija viņam atvēlētā mūžība. Viņš stāvēja, gaidīja. Gandrīz viens.  Un šī viena atmiņa, par to, kas bija parādījies ekrānā vēl dienas laikā nelika mieru.

Ja tu kaut ko pietiekoši ilgi nelieto, tad iespējams, aizmirsti, kā to darīt, aizmirsti, kāpēc tev tas nepieciešams, un, kādēļ tev tas tik ļoti patika.

Dienu skaits jau sen bija nojucis. Pārāk sen kopš pēdējās reizes, kurā, kas vairāk par maza bērna vēlmi iegūt sev visu, bija parādījies viņa vēlmju sarakstā. Diemžēl, pārāk ātri iegūtais apnika, palika vecs vai nesniedza piepildījumu. Viņš gaidīja.Gandrīz viens.

Tikai elsas vēl atgādināja par garo ceļu no mājām. Viss, kas bijis pirms tam bija atstāts. Iedomība vai nevīžība – kāda starpība? Tam jau sen vairs neatlika laika, tāpat, kā domām par to.

Cimdus varot pazaudēt tikai tad, ja tie nav rokās.

Pagātne – tā esot vēsturniekiem, viņam piederot rītdiena – mirklis, kurā viss ir iespējams. Tikai jāsagaida rīta saules stars. Šodien esot nedaudz par vēlu. (Kam?)

Tā notiek ar visu. Tas patiesībā ir dabiski. Nekas uz pasaules nav radīts, lai turpinātos mūžīgi. Visam ir beigas un katrām beigām ir savs sākums. Iespējams, tieši tur slēpjas atbilde uz cilvēces (vai vismaz viņa) jautājumiem. Katrs mirklis, kuru viņš pavadīja gaidot, pietuvināja un attālināja viņu.

Viņam atvēlētais laiks, bija iztecējis.Vilciena taure un asa bremžu skaņa izdzēsa ikvienu domu no prāta. Tagad, tas bija tukšs. Viņš bija par 13 minūtēm tuvāk.

31.01 vilciens un vakars

Pārdomas vilcienā. Nerediģētas un atklātas.

Dienās kā šī, kad pavasara sākums, jau redzams ielas galā, un šķiet, ka februāri, kāds nolicis malā, lai bērni var paskraidīt ārā, kur nepietiekamā aukstuma dēļ gripa cenšas tevi sagrābt savās skavās, man sāk trūkt žļurkstošo dubļu, kas nebeidzami sasmērē manus ar zamšādu rotātos zābakus, un lielo peļķu, kuras ir tieši labākajās vietās, lai vērotu automašīnu negaidīto ūdens lielgabalu uzbrukumu gājēju armādām. Šī ziemas burvība aiz loga, pārtop sapnī, ja gadā iziet ārā, kur pirmie putni, no ziemas bada izkāmējuši uz pusi sīkāki, kā rudenī, jau steidz iezvanīt pavasari, kaut arī nekas, izņemot saule vēl par to neliecina. Tā nu nekas cits neatliek, kā iet un prātot, kā lai uztver šo dabas joku, laikam tiem, kuri ir gana spēcīgi, lai cilvēku vājības nebūtu to šķērslis var sarīkot 1. aprīli, kad vien ienāk prātā. Skarbi, taču mums ļautiņiem jau atliek tikai pakļauties, jo, lai cik vareni mēs sevi pieteiktu sasniegumu izstādēs, vai prezentētu savus zinātnes atklājumus, mēs esam un paliksim nevarīgi, tās untumiem.

Lai cik precīzi varētu noteikt katastrofu, tās vietu un laiku tik un tā ir cietušie. Katru gadu Majami, no prognozētām vētrām iet bojā vairāk kā simts cilvēki. Plūdu reģionos ik sezonu noslīkst vēl vairāk. Ciemā Krievijā sadeg 25% no iedzīvotājiem, mežu ugunsgrēku laikā, pēc tam, kad tie tika brīdināti. Pēc tā visa ļaujiet man apšaubīt cilvēka spēju izdzīvot. Ja pat reizēs, kad ir 100% draudi dzīvībai, cilvēki izvēlas neglābties, jo varbūt paveiksies, vai tas nepierāda, ka esam destruktīvi?

Varbūt ir neadekvāti cilvēkus saukt par dzīvniekiem, jo dzīvnieku galvenais instinkts ir izdzīvot, taču cilvēkam, jau sen atpakaļ, ir parādījušies daudz svarīgāki mērķi. Varbūt tieši tas atšķir dzīvnieku no cilvēka, spēja ziedot visu, kāda cita mērķa vārdā?

Un tad vēl pāris šodienas gabalu, kuri lika padomāt.

1)" Insanity: doing the same thing over and over again and expecting different results.." A.Einšteins

Es jau sen domāju, ka skriešana ritenī ir bezjēdzīga,jo lai kādu balvu noliktu priekšā, tas tomēr paliks tikai sapnis, un lai to sasniegtu, vajag apstāties, un mainīt pieeju.

2) Megana

Tas skatiens ir vienkārši briesmīgi skaists. Tas ir ideāls beckground, tikai visu laiku liek man domāt par to vai tiešām tas ko daru ir labākais ko varu tajā brīdī iesākt. Diemžēl, pēc vairākkārtējas darbības maiņas pieķeru sevi vienkārši blenžam ekrānā uz Meganu. Pagaidām nekas, bet es zinu, kad pienāks brīdis, kurā viņai būs jādod vieta kam neitrālākam, un droši vien mazāk fascinējošam.

Tas skatiens ir mans Kriptonīts.

(vismaz tagad es zinu, kāds tas izskatās)

3)Izglītība

Šodien uztaisīju plakātu, un tajā pašā mirklī sapratu, ka tā laikam ir manu smadzeņu vēlme pēc kvalitātes, kas mani motivē, bet kā, lai motivē kādu, kurš domā, ka, lai kļūtu par kosmonautu pietiek zināt kā izskatās zvaigznes? Laikam gribu redzēt ko Viesturs Dūle runās savā jaunajā raidījumā, reklāmās izklausās labi.