Es dažreiz raudu no rītiem.
Tā, par neko, bet asaras birst.
Es dažreiz raudu no rītiem
par vakardienas mirušajiem mirkļiem.
Es dažreiz raudu vējā.
Nevisai stipri, bet asaras birst.
Es dažreiz raudu vējā
Par visu, kas tajā ir palaists.
Es sen jau vairs neraudu par sodiem.
Pavisam nemaz, tas nav tā vērts.
Es vairs neraudu par sodiem.
Lai asaras neatmirdz viņu kārajās acīs.
Es neraudu par savām kļūdām,
un neraudu arī pie grāmatām
Jo man jau mazam tika mācīts,
Ka noraudātās lapās grūtāk ir lasīt.
Dažreiz man patīk nostalģiski mirkļi, tie atgādina kādu dienu, kas bijusi tev jau vienreiz, un nenāks atpakaļ. Un iespējams labi, ka tā. Nesen Youtube uzdūros citātam, kura autors man palika nezināms:
Dzīvo tā, lai nebūtu jāatgriežas.
Un man tikai gribās pielikt, "jo iespējas, visticamāk nebūs".
Šodiena ir pēdējā no brīvdienām, pirmā no nākamās vasaras dienām. Un tieši tā, to arī vajadzētu pavadīt.
