Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

Atkārto un piešķir nozīmi - labākais veids, kā atcerēties

Gadu atpakaļ (tiešām tik daudz jau ir pagājis) man stāstija, ka dzīvē viens solis noved pie nākamā. Un tas jau nu noteikti nav nekas jauns. Pat es esmu to jau vismaz viereiz teicis - un patiesībā tieši par to jau arī ir/ būs stāsts.


Viss sākās jau sen - es klausījos kā pāris gudru vīru stāsta par panākumiem, kā pie tiem tik un arī to, kā nopelnīt lielu naudu. Laikam jau lielai daļai visu pārējo cilvēku tas nebūtu licies interesanti. Katrs no viniem minēja vairākas lietas, kas palīdz pārdot, pārliecināt un gūt panākumus. Katrs no viņiem minēja pamatpatiesības, kuras palīdzējušas viņu dzīvē. Smieklīgi, ka viņiem abiem bija kas kopīgs. Viņi zināja, ka mēs patiesībā aizmirsīsim lielāko daļu no viņu prezentācijas. Tā arī ir - šobrīd nespēju atcerēties nevienu vārdu nepaskatoties prezentācijās. Pašam pārsteigums cik labi viņi mani pazīst. (pēdējais teikums gan laikam jālieto pagātnē) Katrs no viņiem vēlējās, lai atceramies tieši vienu lietu, no viņu stāstītā:

Labākais veidz, kā atcerēties - atgādināt to pēc iespējas biežāk.

Kāpēc cilvēki izraksta citātus no grāmatām, kādēļ aplīmē sienas ar frāzēm, kas šķiet svarīgas? Lai tās tiktu atgādinātas mums pēc iespējas biežāk. Tieši tā tas strādājot - ar atkārtošanas palīdzību. Tieši tādēļ, tagad mana plānotāja vāku rotā pāris jauni ieraksti. Nu man pat nav bail, ja manas domas atkārtojas :)


Jau mirkli vēlāk es nonācu arī pie video. Protams, ka TED. Vīrs, kurš runā par atmiņu.

Mūsu atmiņa esot instruments, kurš esot jātrennē. Tas nav talants, tas ir darbs. Tas, ko es sapratu no šīs runas

Labākais veids, kā atcerēties - piešķir tam nozīmi.

Nu, ja es jums pajautāju - tas, ko mēs atceramies vislabāk taču ir tas, kas mums ir svarīgs un atgādināts pēc iespējas biežāk? Varbūt mums tiešām jācenšas varāk domāt un atcerēties?

Nākamreiz, kad tiksimies - atgādini, lai atceros cik nozīmīgi šis ir :)

Cipars vai ģērbonis?

/Šoreiz tas nav par video, bet par vārdiem/

Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.

Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.

Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.

/Saka ka atkarības protot gaidīt - taisnība?!/ 

Beigas, patiesībā, nav tas, ko vēlamies

Jau ilgs laiks pagājis kopš izlasīju šo, vienā no interneta zelta bedrēm:

Kad viņš spēs to visu pateikt viņai vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Autoru, man tā arī nav sanācis atrast. Nekas, tas man ļauj šo citātu piedēvēt dažādiem tēliem. Un tas varbūt šoreiz bija pat svarīgākais, jo pēc nedēļas es to ieraudzīju citādu, nekā uztvēru pirmajā lasījumā.

Kad viņš spēs to pateikt vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.

Tas manī atsauca atmiņas, kuras patiesi labi iederējās šis nedēļas beigās.  

Nemaz vairs nevar zināt ir vakars, vai rīts. Visdrīzāk, kaut kas pa vidu, ko šonakt visai pārliecinoši sauc - bezmiegs. Roku vieglās trīsas liek manīt, ka ir jau gandrīz ziema . Kāda maza balstiņa pakauša daļā atgādina, ka nav prāta darbs  tādā laikā  stāvēt treniņbiksēs un T-kreklā uz balkona.
Gandrīz pat šķiet smieklīgi, ka tā runā par saprātu. Nav pat diena pagājusi, kopš mirkļa, kurā šķita, ka rīkojos pavisam prātīgi. Zini, melot Tev tiešām sanāk, esi sevi pirmklasīgi apvedis ap stūri.
Un tagad, stāvot te, tu jautā, ko darīt tālāk?
Tavas rokas ir piesalušas pie balkona margas, galvenokārt, lai būtu grūtāk tās atraut, kad būs jāiet atpakaļ, jo atzīsti, tu nekad neesi bijis tik gļēvs, lai ietu līdz galam. Tu tikai pagaidīsi vēl mirkli, lai tās atraujot sāp vairāk. Vienmēr būs cerība, ka līdz ar fiziskajām sāpēm, kas rodas atstājot daļu savu plaukstu uz metāla margas tiksi vaļa arī no daļas sāpju, kas lika tev vispār iznākt ārā.
Tikai domāju, ka tāpat saproti, tā ir tikai kārtējā porcija liekulības pret sevi. Zini, brokastīs pārmaiņas pēc labāk derētu stipra kafija un pāris maizītes. Varbūt tad, ap vakariņu laiku nevajadzēs domāt, kādēļ ir tāda iekšēja tukšuma sajūta.

Šodiena ir citāda, brokastīs parasti ir bulciņas, un vakari nemaz nav tukši. Tajos parasti ir darbības, kuru process ir nenovērtējams. Šodiena ir mirklis, kurā ir mērķis, bet neparedzēti pagriezieni nenozīmē kļūdu. Tikai to, ka iespējams iepriekš virziens nebija pareizais, toties ceļu baudīt var arī dodoties uz citu pusi. Patiesībā, jau jo tālāk tas kļūst, jo labāk, jo ko gan darīt, ja esi aizgājis līdz pasaules malai?

..tikai lūdzu nemāciet mums apstāties mums jāzin tikai to kā ieskrieties.

/Mārtiņš Freimanis/

Lapas, kas man ir dotas jau ir sāktas, turpinājums ir tas, kas ir jāmeklē, un jāatstāj vieta, kaut uz lapas malas, lai lasot, var piezīmes izdarīt.

Trīs sekundēs var apmaldīties tikai savā galvā, un tajās acīs.

/Man parasti ir ievads. Šoreiz, jāvadās ir pašam./

Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.

Piesegsim visu, kas palicis,

ko rudens vēl nav aizticis.

Rudens ies, 

rudens aizies, un tavas gaudas

un tavas gaudas

skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.

/K.Elsbergs/

Atceries to meiteni, kura stāstīja par okeānu, un skaistumu ar kādu tas skūpsta krasta smiltis un akmeņus. Viņa šajā pašā reizē stāstīja par liet, kurš aizskalos prom it visu. Es šodien vēlējos palasīt, ko nedaudz smeldzīgu. Un atradu Klāv Elsbergu. Pamanīju arī viņam lietus motīvu. Un tas man lika atcerēties kādu citātu, ko lasīju :

Atmiņas ir kā atspulgs stiklā, tās parāda tikai krāsas, kuras fons spēj atstarot.

Jau sen domāju, ka cilvēkiem, ja tie atcerētos it visu, gan labo, gan slikto būtu mazāk to, ar kuriem dalīties. Gan labajā, gan sliktajā. Bet varbūt labi, ka dažkārt lietus aizskalo putekļus, un mēs, kā lapas varam aizvērt acis un krist, katru rudeni atkal no jauna, lai pavasaros ik gadu plauktu atkārtoti.

Tikai nedaudz paliek mūsu žēl, jo nevar jau tikt pie dzīves pavasara, bez rudens trakajiem lietiem.