Nu jau sāk iet par traku. Pārāk daudz - "tas man nav jādara" un pārāk maz "es vēlos izdarīt kaut ko labu" ir iezadzies ikdienā. Tad nu lai man pašam kļūtu skaidrs, kā tad es domāju - nolēmu pierakstīt.Kad es mācījos vēsturi man stāstīja, ka demokrātijas dzimtene bija Senā Grieķija. Tur cilvēki (mūsdienās - brīvie vīrieši) esot pulcējušies tirgū - agorā un noturējuši tautas sapulces, kurās izlēmuši svarīgākos jautājumus. Šādās sapulcēs tad arī ievēlētas svarīgākās amatpersonas, kuras bez algas darbojušās savas tautas labā. Grūtos brīžos sasaucot visus kopā, lai izlemtu kā rīkoties. Protams, dažreiz (kara gadījumos) tauta izvēlējās sekot vienam līderim, bet tad viņām bija pilnīgi skaidrs, ko šis līderis vēlas panākt.
Pie kā mēs nereti nonākam šodien? Informācijas ir reāli par daudz, lai to uztvertu. Informācijas ierobežotība ir resurss to rokās, kas prot ar to manipulēt. Cilvēki, kas ir pie varas saņem informāciju par svarīgiem lēmumiem, un neizpauž to tālāk - drīzāk noklusē. Tādējādi tiek veidota sabiedrība, kura lēmumus nesaprot un pārstāvniecība, kura nesaprot sabiedrību. Neesmu šī eksperts, bet ir mirkļi, kuros dezinformētība noved pie vienaldzības - vienaldzība, pie zemas aktivitātes.
Saliekot šo kopā - saprotams, ka vieglāk manipulēt, bet vai struktūrās, kurās tas iespējams nevajadzētu veicināt caurspīdību?
Te nu mēs nonākam pie sākuma, šai domai - cilvēki ievel pārstāvjus, un cer, ka tie rīkosies gudri, un informēs cilvēkus par notiekošo. Tā vietā - tie izvēlas lemt, un aizbildināties ar aizņemtību, kad lēmumi jāizskaidro. Lai jau mūsu elektorāts nāk pie mums, ja tiem interesē, ko mēs darām.
Fantastiski pārprasta demokrātija.
