Prologs. Kādā rītā, vai vakarā, kas varēja būt arī vakardien, mana atmiņa atgrieza aktīvajā lietošanā kādu domu. Stāsts būs par dabu, ekonomiku, Latviju, un vēl daudz un dažādām lietām, bet patiesībā, par jebko, kur ir mazie un lielie, vai sauciet tos par vājajiem un stiprajiem, ja vēlaties.
Ievads. Patiesībā, nav vērts no reiz sen senos laikos, jo kā izrādās šis nav no tiem stāstiem, kurš būtu unikāls, un sen pagājis, bet lai iet.... Reiz sen senos laikos dzīvoja divi jauki radījumi. Tie patiesībā bija ļoti līdzīgi, ja man būtu jāvērtē līdzīgi PACMAN.
(jā, es dažreiz esmu nostalģisks)
Šie divi radījumi sauksim viņus par Mazo un Lielo dzīvoja, kā parasti Pacmani viņi klejoja un meklēja ēdienu. (Tu taču zini, kāda dzīve ir pacman). Protams, ir arī visādi šķēršļi: labirintā divreiz vienā vietā ēdienu neatradīsi, ļaunie mūdži tevi mēģina apēst, ja neesi gana ātrs, tad droši vien tavu ēdienu apēdīs kāds cits. Ideja skaidra? Ceru ka tā. Tātad slēdziens, dzīve viņiem vienveidīga un grūta.
Galvenā dzīves apraksta daļa. Apraksts jau ar to nebeidzās. Ja tā aizdomājās, tad Mazajam un Lielajam ir vieni mērķi. Protams, viņiem gribās ēst. Tātad abiem vajadzīgs ēdiens. No tā izriet, ja ēdiena daudzums ir ierobežots, tad tas, cik ilgi izdzīvosi ir atkarīgs no tā cik daudz apēdīsi (viņi nevar pārēsties). Tā kā uzskatu šīs būtnes par gandrīz dabiskām, tad loģiski ir tas, ka ja esi paēdis, tad tev ir vairāk spēka => vari ātrāk paiet, ja neesi ēdis jau gana ilgi, tad tu vienkārši nevari aizmukt no mūdžiem, un viņi tevi apēd. Diezgan loģiski, ka ēdiens ieņem aizvien lielāku daļu dzīves mērķu. No šī izriet, ka arī neierobežotā labirintā, ar neierobežotu kopējo ēdiena daudzumu, pieejamais ēdiena daudzums katrā no mirkļiem ir ierobežots lielums. (ceru, ka nav jāpaskaidro teorētiskā bāze šim apgalvojumam) Ceru ka šajā mirklī esat guvuši vispārīgu priekšstatu par Mazā un Lielā eksistenci.
Reālās situācijas apraksts. Tā nu ir sanācis, ka Lielais ir miesās padevies tipiņš. Viņam arī daba ir palīdzējusi ar intelektuālo potenciālu, katrā ziņā attīstīts īpatnis. Mazais, savukārt, ir nevisai atlētisks, tāds brīvi klejojošs tipiņš, kuru īsti neinteresē ne intelektuālas, ne garīgas lietas. Tad nu abi šie tipi klejo, un meklē ēdienu. Lielais, kā jau izglītotais tipiņš, zina, ka labirintā visur kur var aizstaigāt ja seko sistēmai. Viņš turas pie vienas sienas, analizē situāciju, veic atzīmes uz sienām par tukšajām ejām, tādējādi, pēc iespējas izslēdzot veltīgus manevrus. Viņš sekmīgi iet uz priekšu, ir labi paēdis, un ar katru mirkli palielina pieejamo ēdiena daudzumu. Mazais nav tik advancēts. Viņš gan mēģina atcerēties, kur jau ir bijis, kur vēl ne. Viņa krītiņi ir mājās, atzīmes viņš neizdara, un svešas arī nesaprot. Ziniet, par to cik ātri viņa robeža palielinās vēl varētu strīdēties. Man, protams, viņa ir žēl, bet laikam jau ilgi dzīvot viņam nav paredzēts (bet dabā jau tā ir iekārtots). Neņemos analizēt vai daba ir laba vai slikta. Bet tā nu tas ir.
Pavērsiens. Ja viss tā arī notiktu, tad stāsta beigas būtu vienkāršas. Lielais dzīvotu, kamēr gribētu, bet Mazais, laikam jau pēc laika, vienkārši nevarētu atrast ēdienu, un viņu apēstu mūdži. Bet ir kāds papildfaktors. Viņiem ir Krustmāte, kuru, dēļ radību zināmās līdzības ar dzīvniekiem sauksim par Zaļo. (taču, ja darbība notiek citā arēnā, vienlīdz labi der arī Valdība, vecāki vai jebkurš cits labvēlis) Kādēļ krustmāte? Jo, pieņemsim, ka viņai ir mistiska spēja, un ēdiens pašai nav nepieciešams. Redziet, Zaļā, kā jau kustības pārstāve ir pret sugu izmiršanu. Un laikam jau veids, kā nodrošināt Mazā pastāvēšanu ir dot viņam ēst. Ja Mazais nav labi paēdis, viņa skraida pa labirintu, un lasa ēdienu, lai tikai šim radījumam vienmēr ir gana daudz spēka. Ir jau cerība, ka šis radījums, kādā mirklī sapratīs, ka jāsāk ēdiens meklēt pašam, bet nebūsim naivi, kuram gan gribās līst ārā no migas, ja tas nav nepieciešams. Tad nu esam nonākuši līdz problēmai.
Problēma. Zaļā, kā jau būtne, kura apveltīta ar pārdabiskām spējām, ir daudz ātrāka pat par Lielo. Diemžēl, tā neatstāj zīmes uz tukšo eju sienām, lai Lielajam vieglāk. Viņa tikai rauš un rauš ēdienu Mazajam, līdz pienāk mirklis, kad Lielais nespēj vai negrib vairs skriet tālāk un darīt. Zaļā ir aplasījusi visu ēdienu rādiusā, kuru Lielais, ar savu atlēta ķermeni var sasniegt, vai vienkārši Lielais, kā jau izglītots būdams, saprot, ka pat ja viņš nekur neskries Zaļā par viņu parūpēsies. Un tālāk lietas jau var attīstīties dažādos veidos:
2 apdraudētas sugas
Lielais un Mazais nu jau paši saviem spēkiem nevar tikt līdz ēdienam. Zaļajai nu jau ir jāraujas par abiem šiem. Nu jau vairs nav laika pat pašai sev, jo jārūpējas taču par nabaga vājajiem bērniņiem, kuri paši nespēj izdzīvot.
Traģikomiskais
Lielais, kurš nu jau arī ir apdraudēts, ir aizmaldījies tik tālu, ka Zaļā sen jau domā, ka Lielais ir pats patstāvības kalngals, un ka visas problēmas var atrisināt pats. Tad nu izveidojās paradokss, jo tā vairs nav, jo Zaļā ir sastiepusi visu pieejamo ēdienu Mazajam, un Lielais, kurš bija labais piemērs, netiekot pie ēdiena atdod galus.
Utopiskais < br/>
Lielais nekad neuzzin, ka var būt citādi, un turpina skriet, līdz, neizbēgami pienāk mirklis, kad nav ko ēst. Pārējais jau ir pašsaprotams.
Epilogs
Protams, ļoti humāni ir žēlot mazos, un vājos, bet tas nav dabiski. Līdz cilvēkus sāka pārņemt žēlastība pret vājajiem, izdzīvoja "stiprākais" . Mūsdienās dabiskā atlase mūsu sabiedrībā nestrādā, nereti uzvar tas, kuram vairāk palīdz. Mēs turpinam barot savus mazos, un liekam lielajiem tikt pašiem galā. Labi, ka mums ir Lielie, kuri vēl cīnās.
Bet vai mēs nesasniegtu vairāk atbalstot, vai vismaz netraucējot lielajiem?
Published with Blogger-droid v1.6.7
