Starp apziņas brīžiem īsti nesanāk elpu ievilkt

Pirms neilga laika, patiesībā vēl šonedēļ, grasījos publicēt rakstu par to, ka labāk kā uz mirkli iegūt ir nezaudēt. Laikam jau es nedaudz nokavēju...

Dzīvē esot dīvaina vieta. Tajā ir mācības, kuras seko viena otrai. Cilvēka izvēle - tās pieņemt vai nē. Tad, ja atteiksies, neuztraucies - tā atkal un atkal tiks nolikta tavā priekšā, līdz būsi gatavs. Neuztraucies, ir tikai dažas patiessības par šo:

• tu kļūdīsies - visi kļūdās, un neviens nekad nav bijis perfekts ar pirmo reizi.
• būs mirkļi, kuros tev šķitīs, ka sabrukusi ir pasaule - neesmu piedzīvojis to dienu, kad pamostos un manējā būtu pazudusi.
• ja nepadosies gana ilgi - būs mirkļi, kad viss izdosies lieliski - izbaudi tos, jo mazie panākumi ved pie lielajiem
• visa pamatā ir un paliek darbs (treniņš) - ja ceri, ka kļūsi lielisks, neko nedarot - tu kļūdies
• šim ir jēga tikai katru dienu to atgādinot sev.

Viņš stāvēja Vecrīgā. Tiktiko sasodīti auksts lietus bija nogāzis pār viņu. Ne tik daudz, lai uz ielas paliktu peļķes, bet tieši tik, lai tas lēni sūktos cauri drēbju slāņiem un liktu viņam justies sasodīti ne savā ādā. Tikai pāris dienas bija pagājušas no mirkļa, kad viņš jokoja, par to, kā viss varētu beigties. Patiesībā, jau tad viss bija izdarīts, lai beigtos.
Viens telefona zvans bija mainījis vakara noskaņu.Viņš bija pievīlis sevi - šķiet, ka tā ir smagākā no pievilšanas formām. Viņam šķita, ka viņš zināja - cilvēki mēdz piedot- viņš atklāti cerēja - šī būs tā reize. Viņu biedēja vienīgi paša nespēja samierināties - pēdējo reizi, tas maksāja daudz.

Teorija ir vienkārša -  cilvēks ir cilvēks. Cilvēkam ir vājības, un vēlmes. Vājība - runāt par daudz, vēlme - palīdzēt, jo šķeit, ka zini, kā būs labāk. Cilvēks ir cilvēks -viņš kļūdās. Tas visiem ir skaidrs, bet tas nevienam nav jāpieņem. Kļūdas ir tās, kas atšķir tos, kuriem izdodas, no tiem, kuriem nē. Spēja mācīties no kļūdām, tos, kuri vēlās, no tiem, kuri nē.

Neatbildētie jautājumi ir jāatstāj neatbildēti. Dažreiz tā vienkārši ir vienīgā iespēja..

Relativitātes teorija

No sākuma uzliec šo, lai manam stāstam ir pareizā fona mūzika..

Stāsts ir pavisam vienkārš, un visiem sen jau dzirdēts. Patiesībā par to, par ko ir dziesmā. Šodien es atkal sapratu, ka nav nozīme tam, cik labs esi vai neesi uz papīra vai prātā. Parasti viss izšķirās tikai mērīšanas brīdī, un tad viss kas var gadīties - neprecīzi mērāmie, mazi pirkstiņi, kuri piespiež svarus, vai iespējams vējš, kurš liek zaudēt līdzsvaru - viss kas var gadīties.

Dažreiz tieši tik daudz pietrūkst, lai būtu gana labs, kā solis līdz parkam. Neatbildēts paliek tikai jautājums, kā to izdarīt. Patiesībā, jau tieši tik daudz arī pietrūkst - zināt, kā, lai mūsu pasaule kļūtu lielāka. Tici, tad jau vairs nebūs svarīgi, ko teiks kaimiņi aiz sienas, jo zināsi, ka pasaule nav liela - ir tavējā, bet tā ir kļūvusi lielāka.

Rēzeknē LATC redzēju kā pāris jaunieši, iespējams nedaudz vecāki kā es, izdomājuši jaunu veidu, kā saspraust papīru. Izdomāja, kā to saražot un kam pārdot. Tagad visu dienu rodās jaunas un jaunas saspraudes - viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, kas viņiem bija - know how, un viņu tirgus(pasaule) kļuva lielāka.

We cannot wish for that we know not.

Voltaire

Lai zinātu, ko vēlies ir jāzina, ko vari vēlēties, bet lai zinātu, ko vari vēlēties ir jāatrod robeža, kad to vairs nevar (un jāpastumj tālāk).

Oglekļa savienojumu skaistums

Gana zīmīga diena šogad ir 13. maijs. Bez visa cita, man šķiet, ka es to varētu atzīmēt, kā dienu, kurā sākās plastikāta diktatūra manā pasaulē. Nepārproti, es jau nekad neesmu bijis zaļais, vai neadekvāti uztraucies par to, cik CO2 ir atmosfērā. Man šķiet, ka patiesībā pasaulē ir iestrādāts pretiznīcināšanās plāns, un diez vai cilvēki to spēs tā vienkārši sagraut. Šodiena pavisam vienkārši man lika saprast - laikam jau skaistums ir mainījies līdz ar daudz ko citu šajā pasaulē, daļa no tā kļuvusi pārlieku komerciāla un lēta.

Stāsts sākās un beidzās tur, kur man šķita, līdz tam ir vēl tālu - svētkos, kuri manā atmiņā vēl bija palikuši netraumēti ar brīvā tirgus pamatnosacījumu - pelnīt. Viss, ko vēlējos izdarīt - nopirkt pāris mazus pušķīšus māmiņām, kuras biju iecerējis satikt. Vienmēr ir šķitis, ka šāda vēlme jau nu tiešām vēl ir piezemēta. Taču izrādījās, ka tas ir sarežģīti. Ceļā uz staciju, manās atmiņās ap šo laiku parasti bija vismaz 4 vietas, kur es būt varējis tikt vai nu pie pavasara puķēm, vai vismaz kāda tantiņa būtu centusies man pārdot, mazu rokām salasītu pušķīti. Izrādās, ka šis pieņēmums ir gaužām aplams - tā vairs nav. Starp tramvaju un staciju es gan manīju divas puķu pārdevējas, kuras sākotnēji šķita tieši meklētais. mirklī, kad vēlējos iegādāties kaut nelielu kā sākumā šķita gerberu pušķi izrādījās, ka tie ir tikai plastmasas ziedi. Tā tas bija ar it visu, ko viņas piedāvāja. Vienīgā atbilde uz jautājumu - Kāpēc nav īstu puķu?

Plastmasas izskatās perfekti, stāv ilgāk un ir lētākas.

Tajā mirklī es sapratu, ka ja neatradīšu īstas puķes, tad labāk šodien iztikšu ar saldumiem. Bija gan pāris mēģinājumi, kur ziedi vismaz bija dzīvi, taču bez smaržas un ar tādu nedzīvu krāsu, ka izlēmu palikt pie sava. Vecmamma tika pie plūmēm šokolādē un mammai ir šokolāde ar ogu gabaliņiem. Tie vismaz kairina arī garšas kārpiņas.

Es tiešām ceru, ka vismaz vasarā, es vēl satikšu kādu večiņu ar mazu margrietiņu vai mājpuķīšu pušķīti, kuri saplūkti un ar smaržu piepilda gaisu ap tiem. Ja tā labi padomā, mammas noteikti ir pelnījušas ko daudz vairāk par plastmasas gerberu.