Par rakšanu

Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.

***

Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.

Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.

Morāle: Kvantitāte nav kvalitāte, tici vai nē.

Risky

Rudenī, man bija fantastiska iespēja piedalīties pāri skolniekiem domātos semināros. Semināri bija par uzņēmējdarbību, bet ir vismaz 1 doma, kas  palika, līdz šodien to atkal atcerējos.

Bija vakars. Ne īsti vēls, bet gana lai viņš jau atrastos gultā. Tikai vēl 2 domas atradās viņa prātā. Rītdien bija viņam nozīmīga diena, bet tai viņš nebija veltījis vairāk kā minūti šodienas  - noliekot uzvalku kaujas gatavībā. Tās bija citas domas.

Tās nebija atdalāmas, un nebija iedomājamas bez otras. Pirmā bija vienkārša - palikt guļot vai sagaidīt rītdienu, kas viņam nozīmēja ļoti daudz. Iespējams, tas bija vērtīgākais, kas viņam bija. Otrā - ja celties, tad kurp doties? Bija vairāki mērķi, vairākas lietas ko zaudēt, neesot klāt...

Tā viņš gulēja  - domājot par ieguvumiem un zaudējumiem. Tas nebija pārāk grūti - tikai jāizlemj tas, ko vēlies iegūt un tas, ko nevēlies pazaudēt. Plusiņu un mīnusiņu sistēma, what if analīze un visādas citādas metodes tika izmantotas prātā ar ātrumu, kādā neironi ceļo pa nervu šūnām. Viss tas tikai, lai izlemtu pareizi, zinot, ka pareizu vai nepareizu izvēļu nav.

Kāds, kurš teicis, ka viņam tur jābūt, pret kādu, kurš teicis pretējo. Paļāvība pret spītu. Atriebība pret greizsirdību.

Viņš jau bija kājās un saģērbies. Zābaku rāvējslēdzis un atslēgas pagriezšana bija palikuši viņa ceļā. Tikai viena izvēle ko izdarīt. Viena izvēle, ko viņš atstāja ceļam....

"Pasaulē viss ir risks. Kad ej gulēt, tev jāsadzīvo ar risku, ka pa nakti kaut kas mainījies!" 

/Claudio Rivera/

Par smilšu kasti un citiem rāmīšiem

Nemaz tiks sen, kādā pagalmā manīju divus bērneļus, kuri spēlējās pa smilšu kasti, un tas man atgādināja kādu stāstu, kas iespējams ir tikai leģenda, bet tik pat labi – atmiņu aina.

Viņš izgāja ārā. Aiz dzīvžoga, kurš apjoza pagalmu bija 2x2 m smilšu kaste. Tajā bija atrodamas, gan gaišās baltās jūras smiltiņas, gan mitras veidojamās smiltis.Viņš mēdza nākt šurp katru dienu, jau veselu nedēļu, jeb bērna dzīves mērījumā vesela mūžība, jo viņa prātā tā bija labākā spēļu vieta pasaulē. Tiesa, to, ko darījis pirms tam viņš neatcerējās.

Viss ir relatīvs: bērnam katra diena ir pārāk īsa, bet nedēļa ir mūžiba.

Viņam līdzi bija tikai spainītis un lāpstiņa, kā katru dienu, jo ko gan vairāk bērnam vajag smilšu kastē? Dažreiz, protams, viņš mēdz paņemt līdzi arī lielo mašīnu, kurā sakraut izraktās smiltis, bet ne šodien – šodien viņš gribēja celt smilšu cietoksni (vakardien viņš taisīja trasi savam auto) Patiesībā, viņš neko citu nemācēja – tikai taisīt trases un cietokšņus – divas lietas,ko tētis bija iemācījis.

Šodiena, gan nebija tāda kā parasti. Smilšu kastē šodien priekšā jau bija kāds cits apmēram tikpat mazs zēns. Tam bija grābeklītis lāpstiņa un spainītis. Viņš spēlēja spēli, ko viņš neatpazina. Viņš apjuka, un nesaprata, kas notiek. Pēc mirkļa, viņš izlēma – tā ir mana smilšu kaste, es tur spēlēšos. Viņš aizdzina otru puiku un palika viens ar savām mantām, jo tā bija pieradis.

Pēc neiedomājami ilga laika – ceturtdaļcietokšņa attālumā – puika bija atpakaļ. Izskatījās,ka tas arī grib spēlēties. Viņš atkal apjuka. Tā taču ir viņa smilšu kaste. Puika, gan teica, ka viņš ļaušot paspēlēties ar tā mantām, bet viņam bija vienalga, viņš negribēja. Jaunas mantas nebija tas,ko viņam kārojās.

Kad cietoksnis bija uzcelts viss atkārtojās. Puika atkal bija klāt. Šoreiz lūdzot, vai drīkstēs paspēlēties pēc tam. Viņš atkal paskatījās skeptiski. Puika teica, ka viņš tikai grib paspēlēt dārzniekos.Viņa seja sašķobijās un iespējams, tieši šajā mirklī, kaut kas mainījās.

Rāmīši tie mūs kavē un dod drošibas sajūtu – izvēle vienmēr paliek mums pašiem.

Jau no pašas bērnības, jau no pirmajiem soļiem viss ir tieši tik vienkārši – paliec rāmī (istabā, pagalmā, ierastajā smilšu kastē, ierastajā domāšanas un loģikas apgabalā utt.) vai riskē. (Katram „nedrīkst” ir sava nozīme) Bērnības riski, protams ir citādi – var apsvilināt pirkstus pie karstas krāsns, vai dabūt kādu punu sliktākajā gadījumā, bet iespējams arī iegūt jaunus draugus un iemācīties, ko vēl vairāk. Jo vecāki kļūstam (jo vairāk mācamies), jo vairāk baidāmies kļūdīties, mazāk rāmīšus vēlamies mainīt.

Labāk ir mācēt atrast pareizo risinājumu, jo pareizās atbildes bieži ir grāmatas beigās.

 Varbūtību teorija saka – izvērtē alternatīvas, jo nekas nav absolūti balts vai melns.Izvēles ir tikai labākas un sliktākas, bet dienas baigās, mēs vienalga esam palikuši tikai ar savām.

Lietot no rīta.

Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam.  (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)

The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night.
Herbert Hoover

 Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.

It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense.
Mark Twain

Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.

Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.

Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.

Praktiskais darbs matemātikā

Tu taču zini ka man patīk matemātika. Es pat domāju, ka nevis patīk - esmu tajā iemīlējies. Tieši tā, nevis mīlu (kas protams nav izslēgts) bet esmu iemīlējies. Tā nedaudz maina manu pasaules redzējumu - ir tādas kā rozā brilles, caur kuru stikliņiem ieraugu pavisam citādu pasauli.  (gandrīz, tāpat kā blakus, tikai manā ir vairāk vienādojumu.) Lai nu kā, pēdējā laikā man ir sanācis šur un tur pielietot savu matemātiku un esmu to ieraudzījis arī citur.

Par cilvēka potenciālu

Pavisam nesen, nu patiesībā sen, tikai man šķiet, ka tas bija vakar, man ar kādu pavisam foršu meiteni sanāca saruna par spējām. Ir jau tā, ka mums brīžiem šķiet, ka 90% no visa varam izdarīt tikai mēs, jo esam vislabākie un vienīgie zinām ko gribam. Patiesībā, nav slikta doma, jo trenē patstāvību un realitāte ir tāda, ka ja piespiežamies tad jau tiekam arī līdz visiem 100%. Tad kur parādās problēma? Ticu, ka lielai daļai cilvēku tas liksies dīvaini, bet ko darīt tad, ja ir 10 lietas reizē, kuras katra prasa labāko risinājumu. Te nu sākas matemātika. Kā teicu 100 sasniedzam ja piespiežamies 90% ir normālais. Ja no 10 lietām visas cenšamies izdarīt mēs paši tad lietojot pavisam vienkāršu loģiku:

 10*0.9=9 => 10-9=1 

Secinājums. Kaut, kas paliek nedarīts. Ja cenšamies visu laiku piespiesties uz 100% tad vienā brīdī enerģija beidzās un mēs nobrūkam. Varbūt tas ir tikai mans egoistiskais viedoklis, bet iespējams mums vajadzētu atvēlēt laiku, lai atpūstos?

Par grafu praktisko pielietošanu sistēmas analīzē

Mazam ievadam :

Grafs matemātikā ir punktu (kurus sauc par virsotnēm) kopa kopā ar šķautnēm, kas tos savieno

Lai nu kā. Izrādās pēdējā laikā šī ir labākā interpretācija procesam, kurš notiek.Vispār, jau grafi diezgan vienkārši atspoguļo dzīvi.(tie pāris attēliņi)

 Nu redziet, mēs katrs esam kādā sākuma stāvoklī. (1) un ja mērķis  ir nokļūt galā (G), patiesībā tad vienkāršākais ceļš ir meklēt mazāko ceļu skaitu. Dažreiz palīdz to visu nedaudz sakārtot. 

Atzīsiet, ka otrais vismaz izskatās drusku kārtīgāks, lai gan patiesībā lielu skaidrību vēl nav ieviesis.

Tad nu tiekam arī līdz trešajam, kas vieš patieso skaidrību. Ja sākumā un vēl arī procesa vidū iespējams izskatās, ka iespēja nokļūt G ir diezgan liela iespēja, tad trešais attēliņš parāda, ka tas nemaz nav viegli. Patiesībā ir tikai daži pareizi ceļi, kā sasniegt G.
Šis man šķiet, ir lielisks piemērs, lai izskaidrotu, kādēļ, mums vismaz aptuveni vajadzētu nojaust, ko vēlamies, un kā pie tā tikt, jo zini, ja iespēja sasniegt mērķi un spēj izvēlēties pareizos ceļus, iespēja nonākt galā palielinās.

Smieklīgi, bet dzīvē ļoti daudz ko var aizstāt ar bumbiņām un līnijām.

Mazliet patiesāk

Tur viņš sēdēja. Viņam pretī raudzījās šīs patiesās acis. Lai cik ļoti viņš centās, taču nespēja saprast ne nieka. Skolā mācījies 2 svešvalodas. Pašmācības ceļā ieguvis sapratni par vēl dažām citām, bet šobrīd, tas viss bijis lieki. Cilvēks viņam pretī no tā visa netapa  saprotamāks. Ik pa brīdim viņam līdz šim ir šķitis, ka viņš saprot cilvēkus. Viņš dažkārt ir ņēmies apgalvot, ka spēj lasīt šo un to no cilvēka ķermeņa valodas. Pupu mizas. Pretī viņam stāvēja cilvēks  neko neslēpjot, neko nemaskējot, ar tīrām patiesām emocijām, bet viņam nebija ne jausmas, kas viņam prātā. Droši vien tā tas arī paliks, līdz tas mazais ķipars iemācīsies slēpt, mānīties un uzliks masku.

 Ar mirkli mēs visi nonākam karnevālā. Ja atsakamies, mūs izmanto. Ja runājam par to pārāk skaļi, sauc par liekuļiem. Mums visiem ir maskas – lomas, kuras nekad nebeidzas, vai arī nekad nav sākušās. Laikam jau mūsdienās lielāko daļu panākumu nosaka tas, cik daudz darba ieguldi un tas, kā to māki pārdot. Ikkatrs mēs esam mazs aktieris.  

Tā viņš tur sēdēja. Jau pusstundu viņu bija apbūris mazais puika, kura vēljoprojām spēja airaut bumbiņas un spīdīgi iepakojumi. Mazais viņā radīja apbrīnu un mulsināja reizē. Tik sen viņam nebija sanācis apstāties. Tik sen viņam nebija sanācis būt. Tikai pusstundas laikā, viņš atcerējās pavisam citādu pasauli un sevi. Viņš atcerējās, kāds reiz vēlējās būt.

Holding hands

Tāds vēss vējš pūta. Diena vispār bija nevisai silta, iespējams, daži teiktu pat auksta. Sniegs jau arī nedaudz krita, vai kā nedaudz vēlāk šķita - lēnām sniga. Viņam patika, jo bija tā saldsērīgi skaisti, ja nu vienīgi varēja nebūt tā vēja, kura dēļ tā sala rokas. 

Savādi bija tas, ka tiem diviem rokas nemaz nesala. Plikas, saķēdētas kopā bet tomēr siltas. Kāpēc pasaule ir tik negodīga, dažus saldē, bet tos divus - nē? Viņam jau arī gribētos, ka ziemā nesalst rokas. Stāsta, ka tas jau nemaz neesot tik grūti. Vajag vienu pāri savu roku, tad vēl vienu, kuras turēt, un kuras turētos pie tavām, tad vēl lielu vēlmi un kādu kripatu drosmes. Recepte gana vienkārša - ja proti pagatavot ko vairāk par makaroniem ar sieru, šim nevajadzētu būt par grūtu, vienkārši saliec visu kopā. Tad kura īsti ir trūkstošā sastāvdaļa? [.. vieta pārdomu brīdim ..] 

Savas rokas itkā vietā. Pārējais uz izjūtām un cerībām balstīts. Tā bija viņa šodienas atziņa. 

Dažreiz pareizā atbilde nāk, tikai ieskrienot ar galvu sienā.

Viņš iebāza rokas kabatā. Cimdi - tā nu jau vairāk nebija atbilde. Protams, mamma bija labi centusies tos adot, bet šodien tie vairāk nesildīja. Laikam jau nav vērts. Viņš izlēma, ka siltāk būs ar Narvesen kafiju. Ironija - apdedzinot mēli viņš aizmirsa, ka salst rokas.

Varbūt dažreiz pareizāk ir iet "parasto" ceļu?

My way of joking is to tell the truth. That's the funniest joke in the world.

Muhammad Ali

Nekas jau nemainās, tikai viss.

Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.

Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation.
Viktor E. Frankl

Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.

Līst sniegs

Bija rīts.. tukšs, un diemžēl arī vēss, jo ziniet ziema jau nav tas siltais gada laiks. Cilvēki apvelk mēteļus, uzauj zābakus un uztraucas tikai lai nepakristu. Nav brīnums, ka ārā snieg, ūdens nemaz nevarētu tam visam pa vidu palikt silts.

Vispār jau rīts bija tāds pats kā nākamie, tikai viņš, domāja, ka vēsāks, jo sen nebija pamodies viens un atgriezies teiksim, ka mājās. Kādēļ tad tik vēsi?

Dažreiz, un žēl ka tā, cilvēki neatrod laiku. Sāpīgi, ja tie ir darbi, kuri netiek padarīti. Traģiski - ja nav laika cilvēkiem. Reiz viņš teica, ka House sērija nedrīkst būt par šķērsli, vakardien viņam nebija laika to pat pateikt.

Tā nu viņš dzēra savu rīta kafiju ar pienu un skatījās, kā ūdens kļūst par pārslām. Sen jau lietus nebija lijis, viņam pie kājām līst tikai sniegs. Tikai viena doma jaucās pa galvu: Vai tā var būt pareizi? 

Vai tas var būt nepareizi? bija viņa atbilde. Laiks, ir tam, lai to tērētu, tērētu, cik labi vien māki. Divi sliktākie laika pavadīšanas veidi ir skatīties filmu n-to reizi un būt ar lūzeriem. Šo viņš bija paspējis.  Ja viņš nespēja atlicināt pat mirkli no tā, tad droši vien tas neietilpst viņa pa, pa pa. (Par tiem citreiz)

Simplicity - overrated

Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:

We should keep it simple. Let's set some ground rules.

/Friends, with benifits/

Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem. 

Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.

Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.

Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.

Jo dažreiz ir par maz.

Paldies!

Par ko?

Par to, ko izdarīji!

Ir viens vārds, kuru lielākoties ir ļoti patīkami dzirdēt. Paldies. Lai cik jocīgi nebūtu, dažreiz tas ir daudz vairāk nekā alga vai materiāla pateicība. Dažreiz, tas ļauj pa īstam apzināties tava darba vērtību, un dod iedvesmu turpināt. Ikviens, ar kuru kopā ir sanācis piedzīvot, ko labu ir pelnījis, vismaz šo mazo (vai arī ne tik mazo) vārdu no tavas (manas) mutes.

Paldies!

Par ko?

Par to, ka nepadevies!

Ir notikumi, kas dzīvē nav tādi, kādus tos iedomājamies. Procesa laikā parādās dažādi šķēršļi.  Patiesā dzīves māksla ir, mirkļos, kad šķiet, ka nav vairs nekā, atrast kaut ko, kaut vai mazu, un pierādīt, ka ar to pietiek, lai cīnītos.

Paldies!

Par ko?

Ka parādīji man ko jaunu!

„The Only Reason to Give a Speech Is to Change the World” Nick Morgan

Ja  tev ir izdevies, ar to, ko tu dari , saki vai tici mainīt kāda pasauli, tad zini, tas bija to vērts. Ir tik daudz reizes, kad tā nenotiek. Bet tev ir izdevies, un tātad izdarītais nav bijis par velti.

Paldies!

Par ko?

Par to, ka es smaidu!

Nav nekā labāka, kā justies labi. Nav nekā, kas liek justies vairāk dzīvam, kā labsajūtas mirkļi. Nav nekā, ko es novērtētu vairāk, kā cilvēks, kurš spēj padarīt dienu labāku. Nav nekā, ko es mainītu  pret mirkli, kurā tavas lūpas savelkas šajā skaistajā izteiksmē.

P.S.Es reti rakstu, kādam citam. Parasti es to daru lielākoties sev, bet šoreiz es ceru, ka ikkatrs, kurš ir bijis ar mani šajā vasarā un izlasīs, atradīs kādu paldies arī sev. 

Pat tavi čuksti var būt skaļāki, kā pūļa kliedzieni.

Vai tu proti runāt?

Protams, to taču prot katrs.

Cilvēkiem ir tāda briesmīga īpašība, uzskatīt, ka viņi visu dara pareizi. Varbūt ne visiem, un ne par visu, bet pamatā tieši tā arī ir. Šoreiz es pat nerunāšu par visām dzīves darbībām, kurās mums šķiet, ka esam zvaigznes. Pietiek tikai, ja padomājam par to, ko runājam, un ko pasakām.

Vai tad, kad tu runā, tevi dzird?

Protams, nevar taču nedzirdēt, ja kāds runā.

Es reiz biju kādā vietā, kur man stāstīja, ka teju ikkatru teikumu var aizstāt ar īsāku, daudz koncentrētāku - tādu, kurā ir tevis izteiktā teikuma domas esence. Patiesībā, stāstītājs deva mums kādus 5 jau definētus paraugus, un ticiet, daudz, no tā, ko pateicām varēja reducēt tieši uz tiem. Iespējams, tas ko sakām ir vienkāršāks, nekā domājam?

Un ko cilvēki dzird, ja ieklausās tajā ko saki?

Ilgu laiku domāju, ka cilvēki mani nesaprot. Iespējams, un ļoti ticams, ka tā arī bija. Smieklīgi (protams, tikai tagad), jo man likās, ka viņi neprot manī klausīties. Šobrīd, es drīzāk domāju, ka es nepratu stāstīt viņiem. Uzgāju kādu video, kas vēlreiz atgādināja, cik svarīgi ir ne tikai runāt, bet mācēt pateikt to, ko vēlies.

Varbūt tas arī ir tikai fake klipiņš, bet patiesība stāv ļoti tuvu tam. Dažreiz tiešām svarīgākais ir nevis, ko tu saki, bet gan kā tu to dari.

Viņi un mēs.

Ir cilvēki, kuri dod spēku. Vēl vairāk. Ja tie tevi atbalsta tad vari sasniegt it visu. Tādi cilvēki tiešām ir. Man noteikti ir sanācis dažus satikt savā dzīvē.

Ar tevi viss ir vienkārši. Es varētu sasniegt it visu, ko vēlos.

Pat debesis.

Varbūt tieši viņus mēs visi meklējam. Iespējams, tieši šie cilvēki mums ir nepieciešami dzīvē. Kāpēc, gan nē? Viņi ir kā dopings, kā tas elements, kurš ir trūcis, lai sasniegtu savu patieso potenciālu. Tiesa, nereti, viss, ko tajā mirklī vēlies ir tieši otrs cilvēks.

Ar tevi ir tik labi, ka man neko citu nevajag.

Šķiet, ka lielākais situācijas paradokss ir faktā, ka nezini, kura no abām ir lielāka patiesība - tā, ka vari sasniegt pilnīgi visu ko pats vēlies, arī ārpus jums abiem, vai arī modificējies ir tas, ko vēlies. Ja nu esi vienkārši sācis gribēt, lai starp jums ir labi, un tas tiešām ir kļuvis super vienkārši, jo to jau vēlaties jūs abi. Varbūt tagad virsotnes, kurās rāpies ir nevis tavas, bet jūsu? Ideāli, ja tās ir gan tavas, gan jūsu. Sliktāk, ja tās ir tikai pietuvinātas tavām. Briesmīgi, ja tās ir kā Akonagva un Momblāns. 

Es ticu, ka cilvēki dod enerģiju un spēku. Tie pat var dot sajūtu, ka tev ir super spējas. Tikai glābjot pasauli, nevajag aizmirst sevi.

Tu esi muļķis. Nav cilvēka, kurš var aizvietot pasauli.

31.01 vilciens un vakars

Pārdomas vilcienā. Nerediģētas un atklātas.

Dienās kā šī, kad pavasara sākums, jau redzams ielas galā, un šķiet, ka februāri, kāds nolicis malā, lai bērni var paskraidīt ārā, kur nepietiekamā aukstuma dēļ gripa cenšas tevi sagrābt savās skavās, man sāk trūkt žļurkstošo dubļu, kas nebeidzami sasmērē manus ar zamšādu rotātos zābakus, un lielo peļķu, kuras ir tieši labākajās vietās, lai vērotu automašīnu negaidīto ūdens lielgabalu uzbrukumu gājēju armādām. Šī ziemas burvība aiz loga, pārtop sapnī, ja gadā iziet ārā, kur pirmie putni, no ziemas bada izkāmējuši uz pusi sīkāki, kā rudenī, jau steidz iezvanīt pavasari, kaut arī nekas, izņemot saule vēl par to neliecina. Tā nu nekas cits neatliek, kā iet un prātot, kā lai uztver šo dabas joku, laikam tiem, kuri ir gana spēcīgi, lai cilvēku vājības nebūtu to šķērslis var sarīkot 1. aprīli, kad vien ienāk prātā. Skarbi, taču mums ļautiņiem jau atliek tikai pakļauties, jo, lai cik vareni mēs sevi pieteiktu sasniegumu izstādēs, vai prezentētu savus zinātnes atklājumus, mēs esam un paliksim nevarīgi, tās untumiem.

Lai cik precīzi varētu noteikt katastrofu, tās vietu un laiku tik un tā ir cietušie. Katru gadu Majami, no prognozētām vētrām iet bojā vairāk kā simts cilvēki. Plūdu reģionos ik sezonu noslīkst vēl vairāk. Ciemā Krievijā sadeg 25% no iedzīvotājiem, mežu ugunsgrēku laikā, pēc tam, kad tie tika brīdināti. Pēc tā visa ļaujiet man apšaubīt cilvēka spēju izdzīvot. Ja pat reizēs, kad ir 100% draudi dzīvībai, cilvēki izvēlas neglābties, jo varbūt paveiksies, vai tas nepierāda, ka esam destruktīvi?

Varbūt ir neadekvāti cilvēkus saukt par dzīvniekiem, jo dzīvnieku galvenais instinkts ir izdzīvot, taču cilvēkam, jau sen atpakaļ, ir parādījušies daudz svarīgāki mērķi. Varbūt tieši tas atšķir dzīvnieku no cilvēka, spēja ziedot visu, kāda cita mērķa vārdā?

Un tad vēl pāris šodienas gabalu, kuri lika padomāt.

1)" Insanity: doing the same thing over and over again and expecting different results.." A.Einšteins

Es jau sen domāju, ka skriešana ritenī ir bezjēdzīga,jo lai kādu balvu noliktu priekšā, tas tomēr paliks tikai sapnis, un lai to sasniegtu, vajag apstāties, un mainīt pieeju.

2) Megana

Tas skatiens ir vienkārši briesmīgi skaists. Tas ir ideāls beckground, tikai visu laiku liek man domāt par to vai tiešām tas ko daru ir labākais ko varu tajā brīdī iesākt. Diemžēl, pēc vairākkārtējas darbības maiņas pieķeru sevi vienkārši blenžam ekrānā uz Meganu. Pagaidām nekas, bet es zinu, kad pienāks brīdis, kurā viņai būs jādod vieta kam neitrālākam, un droši vien mazāk fascinējošam.

Tas skatiens ir mans Kriptonīts.

(vismaz tagad es zinu, kāds tas izskatās)

3)Izglītība

Šodien uztaisīju plakātu, un tajā pašā mirklī sapratu, ka tā laikam ir manu smadzeņu vēlme pēc kvalitātes, kas mani motivē, bet kā, lai motivē kādu, kurš domā, ka, lai kļūtu par kosmonautu pietiek zināt kā izskatās zvaigznes? Laikam gribu redzēt ko Viesturs Dūle runās savā jaunajā raidījumā, reklāmās izklausās labi.