Izrādās, ka Ķegumā esot man atkal sanāca šo to sadzejot.
Suicidāls vēstījums.
Es manīju palodzi
Pazibam zem kājām.
Es devos kritienā
Un prom no mājām.
Pēc simtdaļām kā gadiem,
Kas reibināja bez grādiem,
Es atpazinu savu dzīvi
Asfalta putekļos noplukušu.
Bez draugiem un radiem
Es paliku viens.
Mirklī, kad palodze
kļuva mans pakāpiens.
Es iemigu uz ietves
Pēdējos sirdspukstus skaitot.
Un vēlējos, lai ticiet man vienā,
Ar liftu ceļot lejup ir vieglāk.
Man jau pašam liekas, ka ir sanācis ciešams. Tiesa, ir mazi misēklīši, un par vienu vārdu vēl jo projām šaubos, bet vismaz doma ir, un neskatoties uz depresīvo noskaņu tas ir mans svētku dzejolītis. [Nē, ar mani viss ir kārtībā un nevajag pārbaudīt vai netaisos darīt muļķības :D ]
Tālāk par Ziemīšiem, kas pat sanāk hronoloģiski. Bija citādi, nekā visus gadus, bet man patika. Pašam jau liekas ka sāku izaugt no mammas un tēta vecuma, un šis bija zīmīgs žests, kas to apliecināja man pašam. Nemaz nerunājot par balli. Bija par ko runāt vēl divas dienas, un galvenais ka pašam bija jautri. Tagad laiks miedziņam, un tad jau rīt lielā balsošanas diena.
