Mazliet patiesāk

Tur viņš sēdēja. Viņam pretī raudzījās šīs patiesās acis. Lai cik ļoti viņš centās, taču nespēja saprast ne nieka. Skolā mācījies 2 svešvalodas. Pašmācības ceļā ieguvis sapratni par vēl dažām citām, bet šobrīd, tas viss bijis lieki. Cilvēks viņam pretī no tā visa netapa  saprotamāks. Ik pa brīdim viņam līdz šim ir šķitis, ka viņš saprot cilvēkus. Viņš dažkārt ir ņēmies apgalvot, ka spēj lasīt šo un to no cilvēka ķermeņa valodas. Pupu mizas. Pretī viņam stāvēja cilvēks  neko neslēpjot, neko nemaskējot, ar tīrām patiesām emocijām, bet viņam nebija ne jausmas, kas viņam prātā. Droši vien tā tas arī paliks, līdz tas mazais ķipars iemācīsies slēpt, mānīties un uzliks masku.

 Ar mirkli mēs visi nonākam karnevālā. Ja atsakamies, mūs izmanto. Ja runājam par to pārāk skaļi, sauc par liekuļiem. Mums visiem ir maskas – lomas, kuras nekad nebeidzas, vai arī nekad nav sākušās. Laikam jau mūsdienās lielāko daļu panākumu nosaka tas, cik daudz darba ieguldi un tas, kā to māki pārdot. Ikkatrs mēs esam mazs aktieris.  

Tā viņš tur sēdēja. Jau pusstundu viņu bija apbūris mazais puika, kura vēljoprojām spēja airaut bumbiņas un spīdīgi iepakojumi. Mazais viņā radīja apbrīnu un mulsināja reizē. Tik sen viņam nebija sanācis apstāties. Tik sen viņam nebija sanācis būt. Tikai pusstundas laikā, viņš atcerējās pavisam citādu pasauli un sevi. Viņš atcerējās, kāds reiz vēlējās būt.

Melnbals - mana mīļākā krāsa

Reiz viņš no kāda, kurš šķita ļoti gudrs, dzirdēja frāzi: 

Labie darbi tikai dažreiz paliek nesodīti...

Arī toreiz, tāpat kā tagad viņš turpināja jautāt: 

Tad kādēļ?

Pēc neilga mirkļa, večuks atbildēja: 

Jo dažreiz tikai tā var tikt uz priekšu.

Bet viņā vēl palika jautājums: 

Un kā ir ar sliktajiem?

Pavisam neliels smīns iezagās lūpas kaktiņā:

Tie parasti domā, ka sods ir pašsaprotams.

Bet viņš vēl nedaudz nesaprata: 

Un kāda tad ir atšķirība?

Viņi nevēlās uzzināt kādēļ, bet parasti Tas nemaz nav par To! 

Cits skata punkts

Esat kādreiz sēdējuši autobusa pieturā, gaidot autobusu, kurš nekad nenāks? Man sanāca. Sanāca labāk nekā tika plānots. Iespējams, tieši tā, man tagad būtu jāraksta, jaunā skatu punktā.

Es dažreiz raudu no rītiem.

Tā, par neko, bet asaras birst.

Es dažreiz raudu no rītiem

par vakardienas mirušajiem mirkļiem.

Es dažreiz raudu vējā.

Nevisai stipri, bet asaras birst.

Es dažreiz raudu vējā

Par visu, kas tajā ir palaists.

Es sen jau vairs neraudu par sodiem.

Pavisam nemaz, tas nav tā vērts.

Es vairs neraudu par sodiem.

Lai asaras neatmirdz viņu kārajās acīs.

Es neraudu par savām kļūdām,

un neraudu arī pie grāmatām

Jo man jau mazam tika mācīts,

Ka noraudātās lapās grūtāk ir lasīt.

Dažreiz man patīk nostalģiski mirkļi, tie atgādina kādu dienu, kas bijusi tev jau vienreiz, un nenāks atpakaļ. Un iespējams labi, ka tā. Nesen Youtube uzdūros citātam, kura autors man palika nezināms:

Dzīvo tā, lai nebūtu jāatgriežas.

Un man tikai gribās pielikt, "jo iespējas, visticamāk nebūs". 

Šodiena ir pēdējā no brīvdienām, pirmā no nākamās vasaras dienām. Un tieši tā, to arī vajadzētu pavadīt.