Spoiled?

Kādā valsts institūciju darba grupā, kurā patīkama kārta bija pieaicināti nozares un nevalstiskā sektora pārstāvji, notika diskusija, par konkrēta uzņēmējdarbības veida valstisko regulējumu.

Kopumā es neiebilstu pret stingrām prasībām šajā jomā, kas regulētu uzņēmuma darbību, taču kļuva interesanti, kad pievērsāmies, prasībām, kas regulē šo uzņēmumu vadību jeb precīzāk vadītājus (valdi). Man sāka šķist, ka braucam auzās.

Patiesībā, ne jau prasībās ir vaina, bet gan iedomās, ka valsts iestādēm ir nepamatoti jāierobežo uzņēmuma akcionāru tiesības izvēlēties labākos vadītājus. Norma skan "valdes locekļiem ir amata pienākumu veikšanai nepieciešamā izglītība un triju gadu profesionālā darba pieredze atbilstošu funkciju pildīšanā". Tātad,  ja es vēlos darboties šajā nozarē un iecelt par sava mārketinga direktoru (un valdes locekli reizē), kādu, kas ir nozares guru (nostrādājis 10 gadus taču nav vēlējies iegūt izglītību, un droši vien izlasījis vairāk par mārketingu nekā viss augstskolas 4. kurss) vai par savu IT direktoru (un valdes locekli) piemēram Marku Zukenbergu (Mark Zuckenberg) vai vēl pārīti citu, tad es nedrīkstētu, jo es esmu vai nu esmu krāpnieks, ar nevainojamu reputāciju (un tad arī augstskolā izglītota valde nevienu neglābs), vai arī nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu, bet vienalga ar nevainojamu reputāciju. Izrādās, ka šādu cilvēku iekļaušana valdē palielina datu zādzības risku (tāpat, kā Wi-Fi tīkla lietošana, tikai to neviens neaizliedz) vai arī bojā uzņēmuma reputāciju (un šis ir dīvaini, jo valdes loceklim arī  tiek prasīta nevainojama reputācija tā pat, kā akcionāram).

Abos no gadījumiem, esmu priecīgss, jo, lai kāda būtu motivācija, šī norma noteikti ir novērsusi to, ka Sers Ričards Brensosns (Sir Richard Brenson) un lielākā daļa Latvijā pazīstamu blondīņu*  nokļūs šo uzņēmumu valdēs. Protams, man ir (naiva) cerība, ka šis ir jaunais AI stimulēšanas veids, jo ar šādu normu iekļaušanu vēl citās uzņēmējdarbības nozarēs (un iespējams citos uzņēmuma līmeņos) pieaugs pieprasījumu skaits pēc profesionālās izglītības atzīšanas. Labi, gan, ka mēs šodien tādi izglītoti cilvēki forši pasēdējām un iespējams radījām sistēmu, kurai kalpot, nevis sistēmu, kura kalpos.

"Nothing that is worth knowing, can be tought!"

/Oscar Wilde/

*atsauce uz sarunu ar kādu mārketinga cilvēku, kas man stāstīja - Latvijā reklāmām blondīni ar labu reputāciju sabiedrībā atrast, esot gandrīz neiespējami.

Par to kā atrast, to, kas nekad nav bijis pazaudēts.

Viss, kas izmantots turpmākajā rakstā - pilnīga fantāzija, bet pirms tā ieteikums iepazīties ar relīzi, kā arī ar analizējamajiem datiem (Vēsturiskie dati -> 6 mēnešu likme, ieteikums aplūkot izmaiņas periodā no 2007 gada).

Dažreiz gadās kādam kaut ko apsolīt. Tas nemaz nav slikti. Tikai, kas notiek tad, ja solītājs, patiesībā nevar izpildīt solījumu. Parasti - tas tiek saukts par negodīgu, un tam vairs neuzticas.

Ar tādiem, kuriem nav visi vēži vienā kulītē gadās, ka, ja kādā no kulītēm ir mazāk nekā apsolīts - tad vēžus vienkārši pārliek uz citu. Nav slikti. Tikai tad kādā citā arī paliek mazāk.

Tad kad runa ir par publiskiem labumiem - valsts pārvaldi, vēžu ir tieši tik, cik ir. Pieliekot vienā kulītē, otrā to nepaliek tik pat. Secinājums, lai kādam iedotu par 500 000 vēžu vairāk - kādam tie jānoņem.

Kā tas dzīvē gadās - parasti paņem nost lielākajam bērnam - jo tas taču ir vecāks. Negribu iegrimt sīkumos, bet ko tad ja vecākais jau tā tiek turēts pusbadā (var lasīt kā - saņem mazāk nekā mazākais)? Ārsti saka - ap studentu gadiem nepieciešams vairāk kaloriju (patiesībā uz pusi vairāk vidējajam vīrietim http://www.medicalnewstoday.com/articles/219305.php). Secinājums - konstanti ņemot vēzīšus no vecākā un atdodot jaunākajam - viens aptaukojas un otrs nav gana paēdis. Vai tiešām ir labi redzēt aptaukojušos bērnus un izkāmējušus pieaugušos?

Un kur tad tie vēži radās, ko iedot, ja jau neviens skaļi nebrēc, ka atņemti?
"Šeit paliek pāri - varam atdot mazākajam!" - ir fantastiska atruna, kuru lietot, kad vienā no ēdienreizēm esi salicis lielajam 1 porcijas vietā 3,26 porcijas [ FM:(1.16+2.05+2.48)/3 = 1.9; IZM = 6.2 ; 6.2/1.9=3.26 ]. Tas nekas, ka pārējās viņam konstanti ir par maz?

Es ceru ka pienāks diena, kurā solīsim tik cik varam izdarīt, beigsim lepoties par to, ko esam "atraduši" citu maciņos un ļausim rēķināt un citus darbus darīt tiem, kam tie būtu jādara.

Gadījumā ja jums arī gribas "atrast naudu" - mans ieteikums :
1) aizņemties naudu uz diviem gadiem, par kuru jāmaksā RIGIBOR likme
2) sarēķināt cik par šo naudu būtu jāmaksā, ja likme ir 6.2%
3) nolikt aprēķināto summu atsevišķā kontā ar automātisko % maksājumu RIGIBOR lielumā
4) aizmirst par šo
5) pēc 2 gadiem, kad nauda tiek ieskaitīta jūsu kontā - izlikties, ka to atradāt!
(amatpersonām ar šo ir grūtāk, ja naudas apjoms liels - katru gadu jāuzrāda noguldījumi)

Par citu Dāvidu un citu Goliātu

Kādu nelielu laiku atpakaļ, dzima tāds mazs puisītis - šoreiz Dāvids. Viņš bija īpašs jau no mazotnes, tāds ar skaļu balsi, lai arī pats tāds maziņš. Daudz viņš vēroja un skatījās apkārt - sabiedrības vērošana bija viņa aizraušanās, labākas dzīves ieteikumu izdarīšana - nodarboānās. Nepārprotiet mani - nebija jau arī viņš pārgudrs, nereti kļūdījās un bieži to atzina. Kopumā interesants tipiņš. Tad nu vienā dienā viņs paziņoja, ka ciematiņš, kurā pats viņš bija viens no iedzīvotājiem esot no laika atpalicis un laikam jau sācis pūt. Pārāk daudz tajā esot veca, un pārāk maz moderna. Viņām, protams, bija ideas par to, kas jāmaina, bet galvenais - viņš zināja, ka tās nav tik svarīgas, kā mērķis - pārmaiņas. Kad viņam jautāja kādēļ to dara - lai liktu saprast ka izmaiņas ir neizbēgamas. Cilvēki aizdomājās, jo ideāli jau nebija.
Vienā brīdī no būdas izlīda viens no ciema lielākajiem vīriem - daži pat teiktu pats lielākais, bet par to īsti vēsture klusē. Viņu bija nokaitinājis viss šis jandāliņš un viņš gribēja tikai mieru un gulēt savā būdā. Dāvids, gan skraidīja un bārstīja visādas idejas, gan par to, kā mainīt ēdiena sadales principus, un dot visiem pēc padarītā nevis apetītes un arī, ka vajadzētu, pārskatīt katra uzdevumus un pienākumus ciemata labklājības nodrošināšanā. Lielajam šis ļoti nepatika, kur nu ļoti tas grasījās mazo nomest, no kraujas un patiesībā neko vairāk arī viņš nespēja pateikt - tikai - Mazais, es tevi nometīšu no krujas, jo tu gribi sajaukt manu ciemu.
Laikam jau Goliāts nebija dzirdējis neko, vai vismaz ne to, kādēļ mazais to visu dara. Viņš arī nebija pamanījis, ka cilvēki lēnām sāk tam ticēt.
Mirklī, kad viņš centās to izdarīt cieminieki, viņu pārsteida, un to neļāva. Kāpēc? Jo bija noticējuši, ka izmaiņas vajag. Laikam jau tik ilgi, kamēr Goliāts turpinās runāt par to, ko nevajag, nevis kāpēc, to nevajag, vai kāpēc vajag ko citu, pie Dāvida piepulcēsies aizvien jauni un jauni cieminieki.

People don't buy what you do, but why you do it!

Simon Sinek

Taisnība ir viss, kas rakstīts: internetā, uz sienas un reklāmas stendos

/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./

Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.

Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:

Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.

R.Ķīlis

Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti. 

Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.

Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.

Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.

LU SP

Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara. 

Ar studiju maksu  fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.

Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža.  Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs? 

Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.

Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?

Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.

No egoistiskā skatu punkta...

Vai tev ir nācies visu dienu konstanti vērtēt vairākas lietas? Patiesībā, ja jānovērtē vairāk kā viens aspekts, kas iesaista vairākus kritērijus, ranžēšanas  kļūst ļoti sarežģīta. Pat ja mēs visu spējam sakārtot prioritārā secībā, ko mēs patiesībā iegūstam?

Šodien visu dienu domāju, kas nav labi. Citiem. Mans uzdevums bija novērtēt un sniegt komentārus, dot ieteikumus. Tā nu es visu dienu meklēju visu, ko uzlabot, idejas, kas palīdzētu un, protams, mēģināju nākt klajā ar ierosinājumiem, kas liktos skaidri un vērtīgi, kā arī būtu lietojami.

Paradokss - cilvēki, kas iegūtu no kvalitātes uzlabošanās ne vienmēr sadarbojas. Un es tā arī nesapratu kādēļ. Mani minējumi ir 1) viņi nevēlās darīt vairāk (jo tāds ir viens no iespējamajiem rezultātiem) 2)viņi nevēlās uzzināt, patiesību, nevēlās atzīt trūkumus.

Jealousy is the fear of comparison.
Max Frisch

Mans uzdevums bija novērtēt. Kādēļ es jūtos, kā viens no dienas lielajiem ieguvējiem?

Realitāte - vienā brīdī gribot vai negribot sāc salīdzināt. Tas droši vien ir iemesls, lai mēģinātu vērtēt biežāk. Bez kritikas pret atšķirībām, bez iedomības un pazemības, bez aizspriedumiem. Ja atšķirības nav pārlieku lielas, tad domāju, ka pat pēc dienas, kurā būsi ieguldījis lielu daļu savus spēkus, lai kādam tiešām palīdzētu, jutīsies ieguvis ko jaunu sev, un tā būs dienas vērtība.

Un tikai šī raksta pēdējos teikumos sapratu, cik ideāli tas sasaucas ar reiz tik mīļu dziesmu un vido, kuru skatījos vakar.

Varbūt tikai atmetot spītīgo(ās) toni (domas) mēs kļūstam labāki ... 

31.01 vilciens un vakars

Pārdomas vilcienā. Nerediģētas un atklātas.

Dienās kā šī, kad pavasara sākums, jau redzams ielas galā, un šķiet, ka februāri, kāds nolicis malā, lai bērni var paskraidīt ārā, kur nepietiekamā aukstuma dēļ gripa cenšas tevi sagrābt savās skavās, man sāk trūkt žļurkstošo dubļu, kas nebeidzami sasmērē manus ar zamšādu rotātos zābakus, un lielo peļķu, kuras ir tieši labākajās vietās, lai vērotu automašīnu negaidīto ūdens lielgabalu uzbrukumu gājēju armādām. Šī ziemas burvība aiz loga, pārtop sapnī, ja gadā iziet ārā, kur pirmie putni, no ziemas bada izkāmējuši uz pusi sīkāki, kā rudenī, jau steidz iezvanīt pavasari, kaut arī nekas, izņemot saule vēl par to neliecina. Tā nu nekas cits neatliek, kā iet un prātot, kā lai uztver šo dabas joku, laikam tiem, kuri ir gana spēcīgi, lai cilvēku vājības nebūtu to šķērslis var sarīkot 1. aprīli, kad vien ienāk prātā. Skarbi, taču mums ļautiņiem jau atliek tikai pakļauties, jo, lai cik vareni mēs sevi pieteiktu sasniegumu izstādēs, vai prezentētu savus zinātnes atklājumus, mēs esam un paliksim nevarīgi, tās untumiem.

Lai cik precīzi varētu noteikt katastrofu, tās vietu un laiku tik un tā ir cietušie. Katru gadu Majami, no prognozētām vētrām iet bojā vairāk kā simts cilvēki. Plūdu reģionos ik sezonu noslīkst vēl vairāk. Ciemā Krievijā sadeg 25% no iedzīvotājiem, mežu ugunsgrēku laikā, pēc tam, kad tie tika brīdināti. Pēc tā visa ļaujiet man apšaubīt cilvēka spēju izdzīvot. Ja pat reizēs, kad ir 100% draudi dzīvībai, cilvēki izvēlas neglābties, jo varbūt paveiksies, vai tas nepierāda, ka esam destruktīvi?

Varbūt ir neadekvāti cilvēkus saukt par dzīvniekiem, jo dzīvnieku galvenais instinkts ir izdzīvot, taču cilvēkam, jau sen atpakaļ, ir parādījušies daudz svarīgāki mērķi. Varbūt tieši tas atšķir dzīvnieku no cilvēka, spēja ziedot visu, kāda cita mērķa vārdā?

Un tad vēl pāris šodienas gabalu, kuri lika padomāt.

1)" Insanity: doing the same thing over and over again and expecting different results.." A.Einšteins

Es jau sen domāju, ka skriešana ritenī ir bezjēdzīga,jo lai kādu balvu noliktu priekšā, tas tomēr paliks tikai sapnis, un lai to sasniegtu, vajag apstāties, un mainīt pieeju.

2) Megana

Tas skatiens ir vienkārši briesmīgi skaists. Tas ir ideāls beckground, tikai visu laiku liek man domāt par to vai tiešām tas ko daru ir labākais ko varu tajā brīdī iesākt. Diemžēl, pēc vairākkārtējas darbības maiņas pieķeru sevi vienkārši blenžam ekrānā uz Meganu. Pagaidām nekas, bet es zinu, kad pienāks brīdis, kurā viņai būs jādod vieta kam neitrālākam, un droši vien mazāk fascinējošam.

Tas skatiens ir mans Kriptonīts.

(vismaz tagad es zinu, kāds tas izskatās)

3)Izglītība

Šodien uztaisīju plakātu, un tajā pašā mirklī sapratu, ka tā laikam ir manu smadzeņu vēlme pēc kvalitātes, kas mani motivē, bet kā, lai motivē kādu, kurš domā, ka, lai kļūtu par kosmonautu pietiek zināt kā izskatās zvaigznes? Laikam gribu redzēt ko Viesturs Dūle runās savā jaunajā raidījumā, reklāmās izklausās labi.