Mēs neesam tie, kas kādreiz bijām

Protams, esmu pirmais, kurš apgalvo, ka cilvēki nemainās. Atlieka man drusku uzspēlēt futbolu. Tagad šķiet tie ir lielākie meli pasaulē un arī tīra patiesība, sauciet, kā gribat. 

Stāvēt uz vietas ir tas pats, kas atpakaļ iet.

Tieši pati doma, noved pie fatālas kļūdas. Ja mēs uzskatām, ka cilvēki nemainas, tad jau nav jēgas pat mēģināt kļūt labākam, sasniegt ko jaunu. Ja nemēģinam, tad apstājamies attīstībā.

Mēs virzamies uz priekšu, caur darbu un kļūdām.

Tikai tas pierāda, ka mēs maināmies – darbs, ko ieguldām. Tieši ar tik pietiek – reizi pa reizei izdarīt profilaktiskus vingrinājumus – lai neaizmirstu, lai paliktu formā. Ja mēs neaugam – mēs degradējamies - maināmies negatīvajā virzienā. Markovs ir teicis:

Nākotnes notikumi nav atkarīgi no pagātnes (sasniegumiem un pieļautajām kļūdām).

(Es vispār ticu matemātiķiem, īpaši gudriem.) Stāsts ir par to, ka viss ir mainīgs, piedevām neatkarīgs no iepriekšējā. Tā kā manā izpratnē vienīgais, par ko vispār ir jēga runāt, ja runā par varbūtībām ir cilvēks, tad mēs varam turpināt. Jebkas, ko daram var tikt interpretēts kā gadījuma lielums – tas, vai mums izdosies atkarīgs no prasmes, vēlmes un vēl daudz daudz lielumiem, ko var saukt par varbūtību. Tad jau laikam esmu ieguvis savu panākumu formulu:

P=(e^S-e)*V*I

 P-panākuma iespējamība , S – spējas [1;∞), I – iespēja[0;1), V – vēlme[0;1]

Secinājumi:

·         Tikai ar veiksmi pietiek, tad, ja tev ir visas pasaules iespējas un kaut drusku vēlmes.

·         Spējām, bez motivācijas nav jēgas.

·         Dažreiz pietiek tikai ar satriecošu vēlēšanos, bet spējas panākumu iespēju palielina grandiozi.

Atliek tikai pilnveidoties un spēlēt, jo futbolā no spēles iegūt tikai pieredzi nozīmē, iegūt par maz.

(man jau sen šo gribējās ielikt blogā)

Taisnība ir viss, kas rakstīts: internetā, uz sienas un reklāmas stendos

/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./

Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.

Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:

Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.

R.Ķīlis

Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti. 

Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.

Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.

Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.

LU SP

Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara. 

Ar studiju maksu  fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.

Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža.  Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs? 

Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.

Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?

Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.

Praktiskais darbs matemātikā

Tu taču zini ka man patīk matemātika. Es pat domāju, ka nevis patīk - esmu tajā iemīlējies. Tieši tā, nevis mīlu (kas protams nav izslēgts) bet esmu iemīlējies. Tā nedaudz maina manu pasaules redzējumu - ir tādas kā rozā brilles, caur kuru stikliņiem ieraugu pavisam citādu pasauli.  (gandrīz, tāpat kā blakus, tikai manā ir vairāk vienādojumu.) Lai nu kā, pēdējā laikā man ir sanācis šur un tur pielietot savu matemātiku un esmu to ieraudzījis arī citur.

Par cilvēka potenciālu

Pavisam nesen, nu patiesībā sen, tikai man šķiet, ka tas bija vakar, man ar kādu pavisam foršu meiteni sanāca saruna par spējām. Ir jau tā, ka mums brīžiem šķiet, ka 90% no visa varam izdarīt tikai mēs, jo esam vislabākie un vienīgie zinām ko gribam. Patiesībā, nav slikta doma, jo trenē patstāvību un realitāte ir tāda, ka ja piespiežamies tad jau tiekam arī līdz visiem 100%. Tad kur parādās problēma? Ticu, ka lielai daļai cilvēku tas liksies dīvaini, bet ko darīt tad, ja ir 10 lietas reizē, kuras katra prasa labāko risinājumu. Te nu sākas matemātika. Kā teicu 100 sasniedzam ja piespiežamies 90% ir normālais. Ja no 10 lietām visas cenšamies izdarīt mēs paši tad lietojot pavisam vienkāršu loģiku:

 10*0.9=9 => 10-9=1 

Secinājums. Kaut, kas paliek nedarīts. Ja cenšamies visu laiku piespiesties uz 100% tad vienā brīdī enerģija beidzās un mēs nobrūkam. Varbūt tas ir tikai mans egoistiskais viedoklis, bet iespējams mums vajadzētu atvēlēt laiku, lai atpūstos?

Par grafu praktisko pielietošanu sistēmas analīzē

Mazam ievadam :

Grafs matemātikā ir punktu (kurus sauc par virsotnēm) kopa kopā ar šķautnēm, kas tos savieno

Lai nu kā. Izrādās pēdējā laikā šī ir labākā interpretācija procesam, kurš notiek.Vispār, jau grafi diezgan vienkārši atspoguļo dzīvi.(tie pāris attēliņi)

 Nu redziet, mēs katrs esam kādā sākuma stāvoklī. (1) un ja mērķis  ir nokļūt galā (G), patiesībā tad vienkāršākais ceļš ir meklēt mazāko ceļu skaitu. Dažreiz palīdz to visu nedaudz sakārtot. 

Atzīsiet, ka otrais vismaz izskatās drusku kārtīgāks, lai gan patiesībā lielu skaidrību vēl nav ieviesis.

Tad nu tiekam arī līdz trešajam, kas vieš patieso skaidrību. Ja sākumā un vēl arī procesa vidū iespējams izskatās, ka iespēja nokļūt G ir diezgan liela iespēja, tad trešais attēliņš parāda, ka tas nemaz nav viegli. Patiesībā ir tikai daži pareizi ceļi, kā sasniegt G.
Šis man šķiet, ir lielisks piemērs, lai izskaidrotu, kādēļ, mums vismaz aptuveni vajadzētu nojaust, ko vēlamies, un kā pie tā tikt, jo zini, ja iespēja sasniegt mērķi un spēj izvēlēties pareizos ceļus, iespēja nonākt galā palielinās.

Smieklīgi, bet dzīvē ļoti daudz ko var aizstāt ar bumbiņām un līnijām.