Rāda ziņas ar etiķeti Simon Sinek. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Simon Sinek. Rādīt visas ziņas

trešdiena, 2013. gada 20. marts

Par to, kāpēc pat labas idejas izgāžas ...

Šis atkal būs raksts par grāmatu(-ām).

Redziet vienā no maniem video, kurš pievienots izlasei, ir skaidri un gaiši pastāstīts, kā rodās tās satriecoši labās idejas. Tas, ar ko sāk Stīvs ir - idejām nepieciešams laiks, lai nobriestu. Šajā es viņam visnotaļ piekrītu, jo laikam jau nebūtu loģiski, ja es apgalvotu pretējo pats esot pierādījums pretējajam. 
Tas par ko es vēlos šodien runāt - kā mēs zinām, ka ir pienācis laiks, lai ļautu labām idejām izaugt? 
Te atkal ir divas patiesības, kuras ir ekspermentāli pierādītas. 
  1. Ja tiek runāts par patērētāju sabiedrību - jaunās preces ķļūst par grāvēju, konkrētā sabiedrības grupā, ja tiek sasniegti apmēram 15% no cilvēkiem, kas tajā ietilpst. Tā ir robeža, pēc kuras, līdz zināmam punktam, preces pārdošanas apjomi ceļās dramatiski. (dažus rakstus atpakaļ: Officers eat last! ) vienā no video tas ir izskaidrots labāk, nekā es jabkad spēšu)
  2. Demokrātijā lai pieņemtu lēmumus nepieciešams 50% +1 lielākajā daļā gadījumu. 
Tas, ko es esmu secinājis no šiem abiem - demokrātija nav piemērota jauniem risinājumiem, jeb - tad, kad demokrātija to ieviesīs, tas droši vien jau būs iepriekšējais labais risinājums. 

Grāmatā ir rakstīts par 4 tipu tēliem, kas patiesībā pārstāv (vismaz manā galvā) četras patērētāju grupas - innovators + early adapters , early majority, late majority.

No šī ir diezgan skaidrs, kādēļ es iepriekš apgalvoju, ka demokrātija nav gatava jauniem risinājumiem. Tikai mirklī, kad "the next best thing" būs sasniedzis "late majority" par to nobalsos 50% +1 cilvēks.

Kāpēc arī dažās demokrātijās izdodas ieviest jaunus, inovatīvus risinājumus? Man ir tikai pāris varbūtēji risinājumi, kas patiesībā ir viens un tas pats tikai dažādi pateikts:

  • Iespējams lokālā sabiedrības grupa jau ir sasniegusi savu 50% +1 barjeru
  • Cilvēkiem ir spēja pārliecināt - runājot, rādot un pierādot, process iet uz priekšu daudz ātrāk
  • Lielās grupas no mazām atšķirās tikai ar mērogiem, tie, kas ir vienas sabiedrības inovārori iekšēji (iespējams ar nedaudz citu proporcionālo sadalījumu) arī dalās.
  • Dažkārt, nav nepieciešama pārliecība, ka viss būs labi, lai ieviestu jauninājumus jāsāk ar uzticību.
Noslēgumā tikai divi papildinoši citāti no cilvēkiem, kuri man liek mācīties dzīvot vēlreiz!

By building important relationships leaders can achieve better results.
/Peter Fischer/

Dzīve sastāv no riska, mūsdienās it viss ir likts uz spēles un mums ar to jāsadzīvo!
/Claudio A. Rivera/

trešdiena, 2013. gada 13. marts

Par tiem, kuri nostāsies aiz mums

Daudz sanācis domāt - par to, kurš labs, kurš slikts un kurš varbūt tikai nepiemērots šim vai tam. Ziniet daudz jau es pateicu te: Officers eat last! . Pēc šī - jau ļoti krietni pēc šī man nāca ne tikai lekcija (ko vērot video) bet arī praktiskā nodarbība.

1. Kā izvēlēties labāko, ja tāds netiek piedāvāts?

Redziet darbojoties organizācijās, esmu sapratis, ka mirklī, kad jāievēl kādā vairāk vai mazāk svarīgā amatā cilvēki, mums nemaz netiek piedāvāts labākais. (Ar "labākais" es domāju tos, kuriem ir visas spējas, prasmes un zināšanas lai to izdarītu.) Kā izvēlēties starp pārējiem?

Ja izdarot objektīvo salīdzinājumu: pieredze, iepriekšējie darbi, u.c. šāda tipa salīdzinājumi - nav redams, ka kāds cits būtu galvas tiesu pārāks, tad atbilde ir jāmeklē citādi.

Man šķiet, ka pareizā un pavisam vienkāršā atbilde ir - kurš būs tur, kad neviena cita vairs nebūs?

People will stand for his company only if he feel that company will stand for them!
/Simeon Sineck/

Viena atziņa, pie kuras esmu nonācis pēdējo nedēļu ietvaros - Cilvēki nestrādā organizācijām, cilvēki strādā ar cilvēkiem!

piektdiena, 2012. gada 23. novembris

Officers eat last!

/Šis raksts var aizņemt līdz 2 stundām no tavas denas/

Pēdējā laikā daudz esmu domāji un prātojis, kā labi vadīt - kā ļaut saviem cilvēkiem justies pēc iespējas labāk, pilnīgāk, un patīkamāk  lai mums kopā  izdotos vairāk. Pirmo reizi, man šķiet, to uzzināju apmēram pirms gada redzot šo video:


Toreiz šis jautājums mani nodarbināja visai daudz, jo lai gan par motivēšanu un motivāciju biju dzirdējis no daudziem, un pat likās, ka tas "meiko sensu." Grūtākais bija to pielietot. Šis video man atvēra pavisam citu pieeju - kas šķita arī vienkāršāka.

Pavisam nesen uzgāju vairākus video ar Saimonu, kuri šķita ļoti līdzīgi, taču pavisam citādi. Šajā patiesībā ir vairāk par to, kā mēs esam pārpratuši motivācijas jēdzienu, un kā ar to cīnīties.


Pēc šī - patiesībā es būtu apstājies. Šobrīd, man šis video bija pateicis, it visu, lai es spētu darīt labāk, un pilnīgāk. Līdz vakardienas vakaram, kad sapratu, ka man vēl pietrūkst kaut kā. Pavisam vienkārša. Tad es atradu šo:


Starp visu, kas šajā video ir viena no frāzēm, ko patiesībā esmu dzirdējis jau ļoti daudz reizes dažādās kombinācijās un variācijās:

Simon Sineck: Officers eat last!
Snow dogs (2002): Drivers eat after dogs are fed!
Kaspars Salenieks (SPA): Dalībnieki ir pirmajā vietā!

Pašam man pirmais no šiem šķiet ideāli skaidrs, tādēļ laikam to visvairāk atbalstu.

Tas, ko esmu izvilcis patiesībā arī ir apkopojams tiesī 4 frāzēs, kuras iespējams ir vērts arī pielikt pie sienas rāmītī:

People buy not what you do, but why you do it!
People will stand for his company only if he feel that company will stand for him!
and that is why:
Officers eat last 
and 
Do good for others and they will do good for others too!
/Simon Sineck/


pirmdiena, 2012. gada 10. septembris

Par citu Dāvidu un citu Goliātu

Kādu nelielu laiku atpakaļ, dzima tāds mazs puisītis - šoreiz Dāvids. Viņš bija īpašs jau no mazotnes, tāds ar skaļu balsi, lai arī pats tāds maziņš. Daudz viņš vēroja un skatījās apkārt - sabiedrības vērošana bija viņa aizraušanās, labākas dzīves ieteikumu izdarīšana - nodarboānās. Nepārprotiet mani - nebija jau arī viņš pārgudrs, nereti kļūdījās un bieži to atzina. Kopumā interesants tipiņš. Tad nu vienā dienā viņs paziņoja, ka ciematiņš, kurā pats viņš bija viens no iedzīvotājiem esot no laika atpalicis un laikam jau sācis pūt. Pārāk daudz tajā esot veca, un pārāk maz moderna. Viņām, protams, bija ideas par to, kas jāmaina, bet galvenais - viņš zināja, ka tās nav tik svarīgas, kā mērķis - pārmaiņas. Kad viņam jautāja kādēļ to dara - lai liktu saprast ka izmaiņas ir neizbēgamas. Cilvēki aizdomājās, jo ideāli jau nebija.
Vienā brīdī no būdas izlīda viens no ciema lielākajiem vīriem - daži pat teiktu pats lielākais, bet par to īsti vēsture klusē. Viņu bija nokaitinājis viss šis jandāliņš un viņš gribēja tikai mieru un gulēt savā būdā. Dāvids, gan skraidīja un bārstīja visādas idejas, gan par to, kā mainīt ēdiena sadales principus, un dot visiem pēc padarītā nevis apetītes un arī, ka vajadzētu, pārskatīt katra uzdevumus un pienākumus ciemata labklājības nodrošināšanā. Lielajam šis ļoti nepatika, kur nu ļoti tas grasījās mazo nomest, no kraujas un patiesībā neko vairāk arī viņš nespēja pateikt - tikai - Mazais, es tevi nometīšu no krujas, jo tu gribi sajaukt manu ciemu.
Laikam jau Goliāts nebija dzirdējis neko, vai vismaz ne to, kādēļ mazais to visu dara. Viņš arī nebija pamanījis, ka cilvēki lēnām sāk tam ticēt.
Mirklī, kad viņš centās to izdarīt cieminieki, viņu pārsteida, un to neļāva. Kāpēc? Jo bija noticējuši, ka izmaiņas vajag. Laikam jau tik ilgi, kamēr Goliāts turpinās runāt par to, ko nevajag, nevis kāpēc, to nevajag, vai kāpēc vajag ko citu, pie Dāvida piepulcēsies aizvien jauni un jauni cieminieki.

People don't buy what you do, but why you do it!
Simon Sinek