Gribu sākt ar diviem vienkāršiem apgalvojumiem, kurus esmu piedzīvojis, un kuri patiesībā ir pamatā šim rakstam.
- mums trūkst līderu
Nedaudz ieskicēšu, ko es saprotu ar pirmo, lai arī tas ir instinktīvi daudz vieglāk saprotams.
Es pazīstu daudz izcilus menedžerus. Viņiem sanāk vadīt cilvēkus, kuriem amatu pakļautības kārtībā viņiem būtu jāklausa. Diemžēl, kad tas vairs nav (izdomātu vai īstu) amatu ietvaros - spēja vadīt pazūd. Es to mēdzu saukt par pārprastām līdera spējām.
Šie cilvēki izcili saprot mērķu, un stratēģijas nozīmi, tādēļ tādas veido, bet ieviešana - to atstāsim kādam, kuram nav jāpieņem šie svarīgie lēmumi par stratēģijām. Dažreiz, paši dzīvojot pret sevis pasludinātajām vērtībām.
Trešā, bet noteikti ne mazāk svarīgā iezīme - noslēgtība. Iespējams, tieši šis visvairāk atšķir līderi no vadītāja manā galvā. Līderi tic, ka spēj pārliecināt par labām idejām citus, tādēļ nebaidās tās paust arī publiski. Viņiem nav bail no atbildības, ko idejas iznešana nes, viņi tic idejām, kuras pārstāv un spēj pārliecināt citus tām ticēt.
- mums trūkst cilvēku, kas radītu līderus
Šis ir vēl nopietnāks trūkums līderu trūkumā. Es pieļauju, ka visas iepriekšējās ir pārvaramas, ja ir cilvēki, kuri vēlētos sekot līderiem. Labas idejas, kontrolētas pārmaiņas, izskaidroti lēmumi - lietas, no kurām atsakāmies, jo tās nesaprast ir vieglāk.
Ja līderi ir tie, kuri uzņemas atbildību par ideju iznešanu- tiem, kas tām tic, būtu jābūt cilvēkiem, kas stāv ar viņiem kopā.
Vara (tāpat kā nauda) strādā tikai tad, ja tai tic. Vai tie, kuriem mēs sekojam ir pelnījuši varu pār mums?
Lai no problēmām tiektos uz risinājumiem - kā panākt, lai cilvēki ticētu līderiem, ko paši ir izvirzījuši? vai kā panākt, ka tiem, kam ticam, kļūst par līderiem?
Ieteikums: House of Cards, Robin Sharma
