Tie pilda un veido viņa dzīvi. Šis ir kļuvis par jauno key point. Tā viņš sēž pie galda. Vīna glāze jau pus stundu glabā nemainīgu saturu un pudele tā arī stāv puspilna. Vai drīzāk pustukša. Vārdi ekrānā patiesi, bet klaji meli, jo pasaka tieši tik maz, lai nepateiktu neko. Ziniet, kā tas ir runāt, bet neko nepateikt - viņš zina. Viņš vairs neskaita ne laiku ne rindiņas. Būt blakus, tāpat kā iepriekš, bet ar vēlmi vairs nekad. Cik daudz spēka prasa pateikt dažus atklātus vārdus? Viņam, vairāk, nekā ieejams.
Interesanti. Atgādina grāmatu no Remarka, par kara gaitām, kuru reiz lasīju. Kāpēc? Situācija līdzīga, tikai karš notiek pašam ar sevi . Dīvainākais, ka tādā karā tu nekad nezini, vai pretinieki (ne) dara to pašu, vai tikai gaida, līdz spēlīte būs galā.
