Tas vakars bija burvīgs. Tieši radīts lai lasītu dzeju. Es nedaudz pielāgoju balsi un manā istabā atskanēja klusa, gandrīz nedzirdama runāšana. Viss sākās ar Vācieti.
Te nu mēs esam.
Debess no perlamutra,
tā ir tā gliemežnīca,
kas pāri.
Bezvēja nopulēts
ezers.
Un te mums ir jākļūst
par pērlēm.
Debess no perlamutra,
tā ir tā gliemežnīca,
kas pāri.
Bezvēja nopulēts
ezers.
Un te mums ir jākļūst
par pērlēm.
/O.Vācietis/
Pie šī mani aizveda, kāds, kurš prot lieliski man parādīt virzienu pēdējā laikā. Bet ja par dzejoli tad man patīk izlasīt tikai pirmo un pēdējo pantiņu pēc kārtas. Tas liek vēlreiz atcerēties par to, ko par patiesību esmu paņēmis sev jau laiku. Tā man radās pēc vienas no reizēm, kad ieskatījos Siera grāmatā. Formulējums ir apmēram tik vienkāršs un sarežģīts: Mums ir dots laiks un vieta, pārējais jārada pašiem, jo laiks kādreiz beigsies. Tagad es šo dzejoli nelaidīšu tālu prom.
Tālāk nāca Čaks. Viņš un viņa sievietes. Man jau liekas, ka kārumnieks viņš ir bijis, vai mācēja baudīt, to, kas pats nāca pretī.
Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.
/A.Čaks/
Kā es dievinu to saldo bezcerību, maskētu pēdējās divās rindiņās. Tiesa, šodien tā tikai palīdz atplaukt kārtējam smaidam. Un tad tā tikai vien gribas atkal sev atkārtot:
Tad stāvēshu dzelzceļa malā
Turp atpakaļ vilcienus vērot
Rītdiena nekad nepienāks.../Prāta Vētra/
Bet arī tai būs vieta, un gana unikāla, lai vienmēr taptu aizpildīta, un nekad netiktu dublēta. Jo patiesībā jau unikalitāte rodas mūsos, atliek tikai to ielikt tajā ko dari, un rezultāts būs neatkārtojams.
Un vai tev nav kāda jauna rinda manam krājumam?