Rīta tējas pārdomas.

Šodien, braucot mājās no Rīgas iedomājos, cik gan daudz ideju man rodas dzerot tēju. Ja sākšu tās pierakstīt varbūt kādreiz pts, vai kāds uzņēmīgāks par mani no tām, kaut ko gūst.

Pirms vēl tēja bija gatava man radās jautājums, kā viss var tik ātri mainīties. Cilvēks, ar kuru man vidusskolā bija vislielākais kontakts, nu ar mani gandrīz nerunā, lai gan intereses, vismaz vadlīnijās nemaz nav mainījušās. Briesmīgi, ja tā notiek, jo tad abi ir pazaudējuši, kādu, kurš viņus saprata.

Ja jau sāku ar jautājumiem, tad turpināšu ar banālo variantu. Kādēļ cilvēkam ir jāzaudē, lai apzinātos cik daudz viņam bija. Uz šo domu mani aizveda Līvu jaunā dziesma „Nezāles neiznīkst”. Es gan ceru, ka tā ir taisnība, un ir cerība vienmēr labot kļūdas.

Šīs tējošanas pēdējais domu grauds. Mārtiņ, es tā arī netiku pie tavas lapiņas. Vajag, lai sakārtotu savas domas un sevis vispār. Ieteicams, lai citiem ir vieglāk ar mani. Un varbūt vēl kāds izlems paņemt lapiņu un uzrakstīt savas apņemšanās jaunajam gadam. Manām būs datumi ar deadline, tas tā lai disciplinētu, un cerams, būs nopublicēti rezultāti. Manā plānā ir 12 apņemšanās (nu tā, katram mēnesim pa vienai). Ceru ka neradīsies problēmas ar to izdomāšanu.

Velns, lai parauj tādu dzīvi.

Tā dziesmiņa man ļoti iepatikās no tā koru dižkoncerta, šodien vien noklausījos pāris desmitus reižu. Lai gan pašam liekas tieši otrādi.
Izrādās, ka Ķegumā esot man atkal sanāca šo to sadzejot.

Suicidāls vēstījums.

Es manīju palodzi 

Pazibam zem kājām.

Es devos kritienā

Un prom no mājām.

Pēc simtdaļām kā gadiem, 

Kas reibināja bez grādiem,

Es atpazinu savu dzīvi

Asfalta putekļos noplukušu.

 Bez draugiem un radiem

Es paliku viens.

Mirklī, kad palodze

kļuva mans pakāpiens.

Es iemigu uz ietves

Pēdējos sirdspukstus skaitot.

Un vēlējos, lai ticiet man vienā,

Ar liftu ceļot lejup ir vieglāk.

Man jau pašam liekas, ka ir sanācis ciešams. Tiesa, ir mazi misēklīši, un par vienu vārdu vēl jo projām šaubos, bet vismaz doma ir, un neskatoties uz depresīvo noskaņu tas ir mans svētku dzejolītis. [Nē, ar mani viss ir kārtībā un nevajag pārbaudīt vai netaisos darīt muļķības :D ] 

Tālāk par Ziemīšiem, kas pat sanāk hronoloģiski. Bija citādi, nekā visus gadus, bet man patika. Pašam jau liekas ka sāku izaugt no mammas un tēta vecuma, un šis bija zīmīgs žests, kas to apliecināja man pašam. Nemaz nerunājot par balli. Bija par ko runāt vēl divas dienas, un galvenais ka pašam bija jautri. Tagad laiks miedziņam, un tad jau rīt lielā balsošanas diena.

Ziema iedvesmo uz labāko, ko protu.

Vilciens ir dīvaina vieta, ja brauc ar kādu, vienmēr pietrūkst laika izrunāt līdz galam. ja brauc viens, vienmēr ir laiks pārdomāt vairāk nekā biji plānojis, dažreiz nobraucot tikai vienu pieturu.

Asara uz loga rūts.

Sniegpārsliņas skūpsts.

Izzūd tā, uz lūpām

Gulbja dziesma sūrā.

Vīna glāze, sausā,

sadrūp miljons lauskās.

Grīdas dēļu skavās

Stikla sapnis samalts.

Rūgtā ziemas rītā

Pazūdu sirds bītā.

Cik gan dažkārt skaļi

Mums apkārt - klusē.

P.S.

Pantu mēram rimstot,

Tajās acīs grimstot,

Izdzirdu es savu prātu

Aizdedzot sev sārtu.

Es atkal spēju rakstīt

Diemžēl lauztās taktīs.

Nav daudz tādu lietu, notikumu vai cilvēku, kas spēj mainīt mūsu uztveri, vakardien redzēju 5us, kuri man lika atskārst dažas jaunas, vai drīzāk, labi aizmirstas patiesības.
1.Mums ir ar ko lepoties. Un šoreiz es domāju, mūs visus. Latvijā ir cilvēki, kuri ar savu darbu, būtību, un pašatdevi spēj aizraut tūkstošus, un par pensionāri ir gatavi celties kājās, dziedāt līdzi un sist plaukstas, no enerģijas, kuru saņēmuši. Man prieks, par to, ka, lai cik slikti ietu, ir kāds kas spēj dot daudz prieka.
2. Labākais veids, kā iesākt jaunu posmu, ir veco atmiņu vietā likt jaunas, kurām nav sakara ar personālijām, vai ko citu pārlieku emocionālu, kas nākotnē varētu likt vilties sevī.Ir patīkami, ka varu atcerēties savu spogulīti, nevis mūsu, un man šī dziesma nav jāpārslēdz katru reizi, kad tā ieskanas manā playliste.

3.Gara, gara dziesma. Katrai dziesmai reiz pienāk beigas, Bet man ir šī diena, Kuru nodzīvot ar prieku bez steigas. /R.Kaupers/ Un to mumsvajadzētu paturēt prātā.
4.Es gribu sajukt prātā no slavas, un neprātīgi šķiesties ar naudu. /arī viņš/ Bet dievs nedod man aizmirst vai pavirši sveicināt draugus.

Koncerts bija tiešām superīgs. 

Pasaka par Draugu, kurš man reiz bija.

Stāsts ir par draudzību, kuras vairs nav. Varbūt nedaudz bēdīgs, bet tā jau mēdz gadīties dzīvē.

Reiz sen atpakaļ, ka kaijas vēl karoja ar kurmjiem, pazinu kādu ļoti interesantu cilvēku.Viņš bija cilvēks, kas spēja vienlīdz labi gan smīdināt citus, gan uzrunāt vairāk nekā jebkurš ko pazīstu. Viņš bija viens no spējīgākajiem jaunajiem talantiem visā, ko cilvēki sauca par pasauli. Neiedomājams intelekts, kas savienots, ar savdabīgāko apkārtējā redzējumu, kāds iespējams. Sirds, kuras plašums mulsina, bet tās izvēlība lika tiekties pēc pilnības. Neskatoties uz visu jau minēto, pasaule bija viņam devusi arī superspēju neredzēti precīzi un viegli ietērp vārdos savas jūtas un domas. Nekas un neviens nevarēja viņam stāties pretī, tikai pats viņš varēja sev, kaut ko aizliegt vai neļaut. Bet lai pasaulē valdītu līdzsvars, tieši viņš pats arī bija tas kurš sev neļāva to pārņemt. Līdz šim nav īsti skaidrs, kāpēc īsti, bet viņš no tā atturējās. Daži to sauc par kautrību, daži par nevēlēšanos vai audzināšanas vainu, bet patiesību neviens nezin. 

Lai nu kā arī būtu reiz  viņš bija mans draugs. Viens no tiem, kuru pielaidu sev klāt. Kā nu ne, viņš bija visuvarens manās acīs. Mana izvēle atmaksājās, 2/3 no dzīves, un pat vairāk pēc tās viņš bija man blakus, sniedza palīdzīgu roku, kad pakritu. Toreiz, zāle vēl nebija tik zaļa, sivēni bija gardāki un kaijas vēl karoja ar kurmjiem. 

Bet tad kaut kas notika. Man sanāca iekāpt diezgan dziļā bedrē, no kuras tā arī netiku ārā. Trepju nebija, un malas bija slidenas. Man nācās tur pavadīt kādu mirkli, bet roku viņš tā arī nepasniedza, tikai pamācīja kā labāk izkāpt no tās. Kad man likās, ka tūlīt būšu jau ticis ārā, netīšām, vai mazliet apzināti pieķēros pie citas palīdzīgas rokas. Laikam pārlieku stipri parāvu, un nu jau bedrē bijām abi. Te nu mūsu pasakas varonim apnika, vai vienkārši bija piegriezusies mūsu lūgšana pēc palīdzības un viņš ar vienu mājienu dabūja mūs ārā, kā to varēja izdarīt jau sen.

Tad es kādu laiku centos izvairīties no nepatikšanām, jo bija bail, ka atkal nesanāk kļūdīties, līdz es vairs nespēju izturēt. Pēc laika atkal pievērsos aizliegtajai baudai, taču šoreiz jau man bija iekšējas bailes, ka neatkārtojas iepriekšējais scenārijs. Tā nu sanāca, ka šīs bailes bija ļaunākas par to, no kā es baidījos. Un šoreiz, lai gan atkal paspēju noraut no kājām citu cilvēku, biju bedrē viens. Nekas, un neviens nebija blakus. Man nācās pašam izrakt pakāpienus, lai tiktu ārā. Daudz spēka tas prasīja, bet galu galā spēju atkal pacelt acis virs bedres malas.Tiesa mana drauga vairs nebija. Viņš bija aizgājis, un es nezināju kurp.

Tikai krietnu laiku vēlāk, man nāca ziņa kur viņš ir palicis. Viņš palīdzēja piecelties, tiem, ko nogāzu krītot. Un pēcāk, tikai pārliecinājās, lai viņiem viss kārtībā, kas aizveda viņu uz citu pusi. Protams, šajā laikā bija mirkļi, kad likās ka draugs mīlīgā seja pazib pūlī, taču nezinu, vai tā bija tikai manas iztēles radīta spēle, vai tiešām viņš bija tuvumā, un pats vien biju vainīgs, ka nepasniedzos pretī. Šobrīd, man ir žēl, ka viņu pazaudēju, esmu nedaudz dusmīgs, ka viņš pazuda, un nožēloju, ka radīju iemeslu, lai tas notiktu.

Morāle. Draugi, nav lai pēc jums sakoptu to, kas palicis. Draugi, ir lai kopā radītu grautiņus.