Woke up in London yesterday
Found myself in the city near Piccadilly
Don't really know how I got here
Found myself in the city near Piccadilly
Don't really know how I got here
(One Republic, Good life)
Un viņš domāja par Londonu. Skaista bija doma par pamošanos tur. Kāpēc? Mājās nemaz nevilka. Nebija kaķa, pat kāmītis nesen bija nomiris, nebija neviena, kas bez viņa mirtu. Gludekli viņš bija izslēdzis un arī gāzi aizgriezis, tikai krāns vēl mazliet pilēja. Ja tagad palūkojas atpakaļ, nebija nekas, kas viņu būtu piesējis, tikai cerība, pāris sapņi, vēlme nepazust un pienākumi, kurus pats bija radījis. Kas tas ir, ja pretī ir pasaule, tās virsotnes un bezdibeņi?
Viņš netika līdz Londonai. Lidostā stāvot, acīm pavērās tas fascinējošais skats. Ar asarām uz acīm cilvēki apkampa viens otru, un nelaida vaļā. Tā viņi tur stāvēja laiku, ko nevajag mērīt minūtēs vai sekundēs. Viņiem, ar to vienmēr būtu par maz, pat ja pārējiem tā šķistu mūžība. Tas ir mirklis, kurā maigi sērīgā lidostas dispečeres balss "Last call for Mr. James Dear .." šķiet kā lāsts.
Asaras un skūpsti redzami lidostā ir daudz patiesāki par tiem, kuri redzami baznīcā.
Nekas vairāk nebija nepieciešams, lai H2O un NaCl2 maisījums sāktu kņudināt acu kaktiņus. Viņš atminējās Londonu.
Pie biļešu kasēm viņam atbildēja: "Lidojums būs garš. Kad pamodīsieties būsiet jau Londonā!" Pirms pacelšanās viņš tikai nosūtīja SMS:
Cerībai: Dažreiz ar Tevi tik, cik man esi, ir par maz!
Sapņiem: Es ceru, ka pievienosieties, bet sapratīšu, ja būs jāatrod jauni!
Vēlmei: Es jau vienreiz atradu, gan atradīšu arī otrreiz!
Pienākumiem: Nav drošāka cietuma, kā tas, ko paši veidojam. Es atradu iespēju izlauzties!
Ir mirkļi, kad turēt kaķus diemžēl ir tas, kas liek nolaisties. Un dažkārt tas, kas, par laimi, neļauj pacelties! Bet pilošiem krāniem nevajadzētu būt tam, kas mūs attur no debesīm.
