Cipars vai ģērbonis?

/Šoreiz tas nav par video, bet par vārdiem/

Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.

Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.

Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.

/Saka ka atkarības protot gaidīt - taisnība?!/ 

Starp + un -

Nebija jau grūti, vienu vakaru neko nedarīt, saritināties mazā kulaciņā palikt uz vietas un aizmirst par pasauli. Žēl, tikai, ka šoreiz pasaule bija izvēlējusies uzvarēt šo partiju negaidīti atklājot papīru. Katrs nākamais solis jau bija aizvien vairāk un vairāk. Kā skrienot no kalna, kad kājas negribot ar katru nākamo atraušanās reizi nolido lielāku gabalu. 

Ikkatrs mēģinājums beidzās ar kārtējo sevis mānīšanu, un pārkāpšanu pāri nākamajam slieksnim. Bet varbūt tieši pus pavērtās durvis ir tās, kas vilina. Varbūt tieši tas, ka uzdevums nav triviāls saista. 

Jau rīt, atkal viņš stāsies pretim tam, no kā nevar aizbēgt, un tam ko nevar uzvarēt. Tam, kas viņu nekad neiznīcinās un vienmēr liks bīties. 

Zini, dažreiz ar tevi ir sasodīti forši, pat neko nedarot, bet dažkārt, Tu man sajauc galvu un es vienkārši neko nesaprotu,*

Ir tikai dažas lietas, kas reibina vairāk, kā grādi, kuri iesprostoti zem šampanieša korķa. Divi pretstati, kas to dara vislabāk pakļautība un brīvība. Tie ir kā poli, magnētam, kurš pievelk abus, katru mirkli mainoties pievilkšanas spēkam. Tas nekad, nepaliks uz vietas.

*bet ir mirkļi, kad pietiek ar vienkārši labi.

Bija vēlme mainīt pasauli

Mainīt, lai, kā dienā būtu, pat naktī gaišs.

Šodien tik daudz kas sadarīts.

Pabeidzu Zitas eseju. Es ceru. Man gan patika, jo kā izrādās Ekszeperī ir ģēnijs, jo tik īsā grāmatā ir iespējams ielikt tik daudz par cilvēku attiecībām, grupu un pāru uzvedības modeļiem. Nemaz nerunājot par filigrāno filozofiju. Lai nu kā tas nu ir galā un es jūtos gudrāks nekā mirklī, kad piekritu uzņemties šo uzdevumu.

Un kurš gan cits to paveikt spēs...
Pirmo reizi biju Bolderājā. Pastaiga bija jauka, spēcinoša un interesanta, bet noteikti ne tāda kā biju iedomājies. Nākamreiz jāņem līdzi ne tikai laba kompānija, bet arī kāds gids, kurš parāda ko interesantāku par mežu, jo biju cerējis ieraudzīt kaut ko pamestu, jo man likās ka tur kam tādam noteikti ir jābūt. Bet citādi, ja nebūtu tik auksta vēja un būtu bijis vairāk laika būtu izvērties superjauks vakars.

ja ne es.
Jau mājās esot izdomāju jaunu veidu kā sadalīt cilvēkus. Tā teikt savu klasifikāciju pēc cilvēku attieksmes pret dzīvi.Lai gan neesmu pārliecināts, ka esmu pirmais, kas ko līdzīgu sadomājis.

1. Čīkstuļi (Whiners) - cilvēki, kuriem liekas ka dzīve ir netaisna pret viņiem. Viņu neapzinātā vēlme ir tikt pažēlotiem, un tātad arī darbības ir vērstas uz apskāviena saņemšanu. Viņi pat spēj dažkārt paši radīt apstākļus lai justos slikti un varētu kādam pastāstīt cik netaisna ir dzīve.
2. Sēdoši (Nothingdoers) - Cilvēki, kuri pārsvarā ir apmierināti ar dzīvi. Viņi neko daudz nevēlās, viņiem ir labi tagad un te. Viņi uzskata, ka ja kādam viņi būs vajadzīgi, tas kāds pats viņus atradīs.
3. Mainītāji (GOandDOers) - cilvēki, kuri vēlas kaut ko sasniegt vai mainīt. Viņi grib kaut ko mainīt, darīt lai jau no rītdienas viss būtu citādi. Darbības var būt vērsta arī tikai personisko interešu apmierināšanai, bet pat tad ja lietas nav glbālas viņi ir gatavi rīkoties te un tagad, dažreiz pat aktīvāk, nekā ja mērķi ir vispārīgi.

Par šo klasifikāciju paldies AmCham diskusijas rīkotājiem, Gustavo, Camillas un manai foršajai Māsai, kura parādīja man šo dziesmu.

Uz akmens šķēres viņa spēlēja ar pasauli.
Un jau šodien vēlāk būs mirklis, kad man būs jāizšķirās, vai vēlos mainīt savu pasauli tā pa lielam. ''Siera'' grāmata teiktu ka izmaiņas ir jāpieņem. Varbūt tiešām pienācis laiks rīkoties, un reaģēt uz pasaules izmaiņām.