Šodien, braucot mājās no Rīgas iedomājos, cik gan daudz ideju man rodas dzerot tēju. Ja sākšu tās pierakstīt varbūt kādreiz pts, vai kāds uzņēmīgāks par mani no tām, kaut ko gūst.
Pirms vēl tēja bija gatava man radās jautājums, kā viss var tik ātri mainīties. Cilvēks, ar kuru man vidusskolā bija vislielākais kontakts, nu ar mani gandrīz nerunā, lai gan intereses, vismaz vadlīnijās nemaz nav mainījušās. Briesmīgi, ja tā notiek, jo tad abi ir pazaudējuši, kādu, kurš viņus saprata.
Ja jau sāku ar jautājumiem, tad turpināšu ar banālo variantu. Kādēļ cilvēkam ir jāzaudē, lai apzinātos cik daudz viņam bija. Uz šo domu mani aizveda Līvu jaunā dziesma „Nezāles neiznīkst”. Es gan ceru, ka tā ir taisnība, un ir cerība vienmēr labot kļūdas.
Šīs tējošanas pēdējais domu grauds. Mārtiņ, es tā arī netiku pie tavas lapiņas. Vajag, lai sakārtotu savas domas un sevis vispār. Ieteicams, lai citiem ir vieglāk ar mani. Un varbūt vēl kāds izlems paņemt lapiņu un uzrakstīt savas apņemšanās jaunajam gadam. Manām būs datumi ar deadline, tas tā lai disciplinētu, un cerams, būs nopublicēti rezultāti. Manā plānā ir 12 apņemšanās (nu tā, katram mēnesim pa vienai). Ceru ka neradīsies problēmas ar to izdomāšanu.
