Par garajiem rītiem

Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.

Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam  to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām. 

Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.

/Remember me/ 

Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam,  kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties. 

If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.

/Remember me/

Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.

Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule. 

Mazākais, ko varu darīt

Vienu dienu viņš pamodās. Auksti sviedri, bija šī rīta modinātājs. Bija palikušas skaitītas stundas līdz mirklim, kuram nekad nevajadzēja pienākt. Saule vēl jo projām atradās aiz kaimiņu mājas, kas viņu sargāja no agrā rīta saules stariem. Rīts ausa skaidrs, kā viens no tiem kalnu avotiem, līdz kuriem civilizācijas netīrā roka vēl nav tikusi. Viņš zināja, ka tas ir tikai tas mazais mierinājums, vai arī parastais sarkastiskais joks, pie kuriem pēdējā laikā nācies pierast. Tā nu viņš gulēja nekustot - īsti neapzinoties vai jau ir nomodā. Vēl pāris stundas tikai tā.

Diena skrēja, kā parasti. Mazi sprinti un maratona triatlona posmi mijās viens ar otru nesaprotamā murskulī. Pitstopi tikai, lai iekostu un atjaunotu šķidrumu - katra minūte patērē aizvien vairāk no enerģijas un kā  emociju puteklusūcējs iztukšo rezerves.

Dienas beigās - kad palicis tikai pieredzes mierinājums, un negribas neko vairāk, kā kādu pinti auksta un putojoša dzēriena viņš stāvēja ar skatu pret māju, kura vēl no rīta aizsedza sauli. Tagad tā kā tumšs atgādinājums atgādināja visu to, kas netika sasniegts, kad tam vēl bija iespēja.

Epilogs. Ir tikai 2 veidi, kas liek atvadīties: izvēle, apstākļi. Tikai tad, kad saproti, ka izvēle ir konstruktīvāks, vari doties tālāk, un iegūt no tā.

Līst sniegs

Bija rīts.. tukšs, un diemžēl arī vēss, jo ziniet ziema jau nav tas siltais gada laiks. Cilvēki apvelk mēteļus, uzauj zābakus un uztraucas tikai lai nepakristu. Nav brīnums, ka ārā snieg, ūdens nemaz nevarētu tam visam pa vidu palikt silts.

Vispār jau rīts bija tāds pats kā nākamie, tikai viņš, domāja, ka vēsāks, jo sen nebija pamodies viens un atgriezies teiksim, ka mājās. Kādēļ tad tik vēsi?

Dažreiz, un žēl ka tā, cilvēki neatrod laiku. Sāpīgi, ja tie ir darbi, kuri netiek padarīti. Traģiski - ja nav laika cilvēkiem. Reiz viņš teica, ka House sērija nedrīkst būt par šķērsli, vakardien viņam nebija laika to pat pateikt.

Tā nu viņš dzēra savu rīta kafiju ar pienu un skatījās, kā ūdens kļūst par pārslām. Sen jau lietus nebija lijis, viņam pie kājām līst tikai sniegs. Tikai viena doma jaucās pa galvu: Vai tā var būt pareizi? 

Vai tas var būt nepareizi? bija viņa atbilde. Laiks, ir tam, lai to tērētu, tērētu, cik labi vien māki. Divi sliktākie laika pavadīšanas veidi ir skatīties filmu n-to reizi un būt ar lūzeriem. Šo viņš bija paspējis.  Ja viņš nespēja atlicināt pat mirkli no tā, tad droši vien tas neietilpst viņa pa, pa pa. (Par tiem citreiz)

Kad Tev pēdējo reizi kārojās zemenes ar pienu, glazētas ar kripatiņu laimes?

Vienkārši rīts. Nekā sevišķa, ja neskaita neparasti vieglo sajūtu krūtīs. Divas somas uz pleciem šķiet neesošas, soļi izgaist pat nesasnieguši ledaino ceļu zem kājām. Zemu levitēt, ir tas, ko viņš prot, un tas viņam sanāk brīžos kā šis.  / True story

They say that oure fingerprints don't fade from the lifes we touch. What if yours hit the last spot on mine.

Ko darīt, ja tev ir kaķis maisā?  Ir tik sasodīti kruti nebidīties. Un varbūt tad arī dabūsi ko gribi, vai vismaz normāli pa pirkstiem...

Success is a lousy teacher. It seduces smart people into thinking they can't lose.