Zini, ir labi. Ne no kā un no visa. Es nezinu kāpēc, bet ir tā sajūta, ka varētu ne tikai lidot. Nekas un neviens man netraucē. Zini, ja vien Tu būtu man blakus. Tikai tad tu saprastu kā var dziedāt, ejot pāri pilsēteles galvenajā krustojumā, kad luksofors lepojās ar savu sarkano. Tikai tad tu saprastu, kā var priecāties par viegli apsnigušo ietvi, kur citiem slīd kājas. Man tas ir labākais ceļš kādu varu iedomāties. Tikai tad Tu sapratu, kādēļ sniegpārsliņu punktojums uz sejas ir labākais mākslas darbs šovakar. Tikai tad, Tu saprastu, kam patiesībā ir domātas mašīnu bremžu ugunis, aizkavējušies ziemassvētku rotājumi un blāvā zilganā TV gaisma, kas mistiski izlīdusi caur aizkaru spraugu. Tikai tad. Un pietiktu ar mirkli, lai aizmirstu it visu, tieši tā, kā parasti.
Un zini, man šķiet, arī Tu noticētu, ka šis vakars ir radīts Tev. Nevajag jau daudz, un nav jau arī. Man pietika ar tik lielu kripatiņu, kuru bez pūlēm var pacelt ar irbuļiem. Nu varbūt es pārspīlēju. Tā tomēr bija tik maza, lai es to sākumā pat nepamanītu parādamies manā galvā. Tad tā izauga, un zini, es vēlētos, kaut visi mazie izaug ir tik burvīgi. Bet šovakar, es apsolu, būšu laimīgs ne par ko, jo tieši tā man patīk būt.
Lūdzu, apsoli Tu, ka šonakt, vismaz sapnī ļausi sev būt. Dzīvot, kā jūti. Tieši tik daudz vajag laimei. Pietiek ar kripatiņu, vai varbūt - sniegpārsliņu.
Man varbūt palīdzēja šie: The Tourist, Can't fight it, un kas tāds, kas, tā kā man, ir tikai diviem cilvēkiem uz pasaules - mana māsa.
