Taisnība ir viss, kas rakstīts: internetā, uz sienas un reklāmas stendos

/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./

Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.

Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:

Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.

R.Ķīlis

Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti. 

Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.

Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.

Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.

LU SP

Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara. 

Ar studiju maksu  fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.

Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža.  Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs? 

Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.

Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?

Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.

No egoistiskā skatu punkta...

Vai tev ir nācies visu dienu konstanti vērtēt vairākas lietas? Patiesībā, ja jānovērtē vairāk kā viens aspekts, kas iesaista vairākus kritērijus, ranžēšanas  kļūst ļoti sarežģīta. Pat ja mēs visu spējam sakārtot prioritārā secībā, ko mēs patiesībā iegūstam?

Šodien visu dienu domāju, kas nav labi. Citiem. Mans uzdevums bija novērtēt un sniegt komentārus, dot ieteikumus. Tā nu es visu dienu meklēju visu, ko uzlabot, idejas, kas palīdzētu un, protams, mēģināju nākt klajā ar ierosinājumiem, kas liktos skaidri un vērtīgi, kā arī būtu lietojami.

Paradokss - cilvēki, kas iegūtu no kvalitātes uzlabošanās ne vienmēr sadarbojas. Un es tā arī nesapratu kādēļ. Mani minējumi ir 1) viņi nevēlās darīt vairāk (jo tāds ir viens no iespējamajiem rezultātiem) 2)viņi nevēlās uzzināt, patiesību, nevēlās atzīt trūkumus.

Jealousy is the fear of comparison.
Max Frisch

Mans uzdevums bija novērtēt. Kādēļ es jūtos, kā viens no dienas lielajiem ieguvējiem?

Realitāte - vienā brīdī gribot vai negribot sāc salīdzināt. Tas droši vien ir iemesls, lai mēģinātu vērtēt biežāk. Bez kritikas pret atšķirībām, bez iedomības un pazemības, bez aizspriedumiem. Ja atšķirības nav pārlieku lielas, tad domāju, ka pat pēc dienas, kurā būsi ieguldījis lielu daļu savus spēkus, lai kādam tiešām palīdzētu, jutīsies ieguvis ko jaunu sev, un tā būs dienas vērtība.

Un tikai šī raksta pēdējos teikumos sapratu, cik ideāli tas sasaucas ar reiz tik mīļu dziesmu un vido, kuru skatījos vakar.

Varbūt tikai atmetot spītīgo(ās) toni (domas) mēs kļūstam labāki ... 

Simplicity - overrated

Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:

We should keep it simple. Let's set some ground rules.

/Friends, with benifits/

Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem. 

Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.

Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.

Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.

Re-forma un Re-evolūcija

Man patīk paskatīties uz vārdiem, no cita skatu leņķa. (Re, es pat analizējot latviešu valodu varu izmantot matemātiku.) Paskatoties uz šiem vārdiem, ir skaidrs, ka abi apzīmē pārmaiņas. Vēsturē man reiz mācīja, ka revolūcijas  esot tās, kurās cērt galvas, bet reformas tās, kurās tiek pieņemti lēmumi valdībā. Toreiz man šķita, ka viedoklis, kur man mācīja, bija – atbalstīt reformas, jo revolūcijas ir sliktākas.  Nemāciet cilvēkiem savu viedokli, māciet kā to izveidot pašam.

Šodien, es ticu ka ar formu mainīšanu dažreiz nav gana.  Lai cik mēs mainītu kulītes, nekas jau nemainās, ja pildījums ir tas pats. Dažkārt mirkļi prasa pēc nākamā pakāpiena. Lielais jautājums tikai paliek, kā atrast soli un nākamo pakāpienu?  Kā, lai atšķir vienu no otras.

Manā galvā, reforma ir jaunā radīšana savienojot to ar veco risinājumu, revolūcija ir jaunās metodes ieviešana, un vides pielāgošana tai. Varat saukt mani par ideālistu, bet varbūt mums ir pienācis laiks palaist vaļā to, kas mūs tur pie vecā?

Pasaki man kā jauns risinājums var būt sliktāks par neesošu?