"Tici visam, ko tev stāsta: uzraksti uz sienas, TV un internets."
Patiesībā šis būs pavisam īss ieraksts, jo es tiešām vēlos vienkārši padalīties ar saviem atradumiem no visu varenā interneta dzīlēm. Tas palīdz daudz ko uztvert citādi un pamāca pats par sevi. Tas, kas no visa man palika visvairāk:
"I just started to opening up, and I found out that the more open I was the more open people were back. "
/ Mark Suster /
Ir pavisam daži, kas šo pēdējā laikā dzird pavisam bieži - bet atklātība ir tas, kas mums var palīdzēt. Jo mēdz teikt, ka:
Rudenī, man bija fantastiska iespēja piedalīties pāri skolniekiem domātos semināros. Semināri bija par uzņēmējdarbību, bet ir vismaz 1 doma, kas palika, līdz šodien to atkal atcerējos.
Bija vakars. Ne īsti vēls, bet gana lai viņš jau atrastos gultā. Tikai vēl 2 domas atradās viņa prātā. Rītdien bija viņam nozīmīga diena, bet tai viņš nebija veltījis vairāk kā minūti šodienas - noliekot uzvalku kaujas gatavībā. Tās bija citas domas.
Tās nebija atdalāmas, un nebija iedomājamas bez otras. Pirmā bija vienkārša - palikt guļot vai sagaidīt rītdienu, kas viņam nozīmēja ļoti daudz. Iespējams, tas bija vērtīgākais, kas viņam bija. Otrā - ja celties, tad kurp doties? Bija vairāki mērķi, vairākas lietas ko zaudēt, neesot klāt...
Tā viņš gulēja - domājot par ieguvumiem un zaudējumiem. Tas nebija pārāk grūti - tikai jāizlemj tas, ko vēlies iegūt un tas, ko nevēlies pazaudēt. Plusiņu un mīnusiņu sistēma, what if analīze un visādas citādas metodes tika izmantotas prātā ar ātrumu, kādā neironi ceļo pa nervu šūnām. Viss tas tikai, lai izlemtu pareizi, zinot, ka pareizu vai nepareizu izvēļu nav.
Kāds, kurš teicis, ka viņam tur jābūt, pret kādu, kurš teicis pretējo. Paļāvība pret spītu. Atriebība pret greizsirdību.
Viņš jau bija kājās un saģērbies. Zābaku rāvējslēdzis un atslēgas pagriezšana bija palikuši viņa ceļā. Tikai viena izvēle ko izdarīt. Viena izvēle, ko viņš atstāja ceļam....
"Pasaulē viss ir risks. Kad ej gulēt, tev jāsadzīvo ar risku, ka pa nakti kaut kas mainījies!"
/Šis raksts var aizņemt līdz 2 stundām no tavas denas/
Pēdējā laikā daudz esmu domāji un prātojis, kā labi vadīt - kā ļaut saviem cilvēkiem justies pēc iespējas labāk, pilnīgāk, un patīkamāk lai mums kopā izdotos vairāk. Pirmo reizi, man šķiet, to uzzināju apmēram pirms gada redzot šo video:
Toreiz šis jautājums mani nodarbināja visai daudz, jo lai gan par motivēšanu un motivāciju biju dzirdējis no daudziem, un pat likās, ka tas "meiko sensu." Grūtākais bija to pielietot. Šis video man atvēra pavisam citu pieeju - kas šķita arī vienkāršāka.
Pavisam nesen uzgāju vairākus video ar Saimonu, kuri šķita ļoti līdzīgi, taču pavisam citādi. Šajā patiesībā ir vairāk par to, kā mēs esam pārpratuši motivācijas jēdzienu, un kā ar to cīnīties.
Pēc šī - patiesībā es būtu apstājies. Šobrīd, man šis video bija pateicis, it visu, lai es spētu darīt labāk, un pilnīgāk. Līdz vakardienas vakaram, kad sapratu, ka man vēl pietrūkst kaut kā. Pavisam vienkārša. Tad es atradu šo:
Starp visu, kas šajā video ir viena no frāzēm, ko patiesībā esmu dzirdējis jau ļoti daudz reizes dažādās kombinācijās un variācijās:
Simon Sineck: Officers eat last!
Snow dogs (2002): Drivers eat after dogs are fed!
Kaspars Salenieks (SPA): Dalībnieki ir pirmajā vietā!
Pašam man pirmais no šiem šķiet ideāli skaidrs, tādēļ laikam to visvairāk atbalstu.
Tas, ko esmu izvilcis patiesībā arī ir apkopojams tiesī 4 frāzēs, kuras iespējams ir vērts arī pielikt pie sienas rāmītī:
People buy not what you do, but why you do it!
People will stand for his company only if he feel that company will stand for him!
and that is why:
Officers eat last
and
Do good for others and they will do good for others too!
/Man šķiet, ak šī būs pirmā reize, kad tiešām rakstīšu par tā saukto darbu./
Šodien visu dienu lasu. Lasu, lai varētu pabeigt savu pētījumu par to kā plānotās augstākās izglītības reformas varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku. Toreiz, kad piekritu uzņemties šo darbu man bija vairāk vai mazāk stingrs viedoklis, par to, kā tas varētu izskatīties, un ka necik labi tas nebūs. Šodiena nav mainījusi manu viedokli pavisam, taču esmu izlasījis daudz ko tādu, kas šķiet pavisam sakarīgs. Man ir sagatavoti daži izvilkumi, lai arī jūs saprastu, kādēļ tā.
Sākšu ar to, kas man pašam nostājās pareizajā vietā tikai izlasot precīzu citātu. Redziet, mēs visi esam auguši pie sistēmas, kurā mums uzdod mājas darbu, noliek dedline tā izpildei un tad gaida - kas nu mums būs sanācis... Tad katrs no mums, uztraukumā trīcošām rokām, nes savu darbiņu uz vērtēšanu. Nav svarīgi cik labs tas ir - skolotājam ir jāatrod tas veids, kā to nokritizēt, jo tā taču ir labākā mācību forma - atrast vienīgo pareizo atbildi. Muļķības - pat 2+2 var nebūt 4, kur nu vēl runājot par daudz plašākiem apgalvojumiem. Un tad nu es uzgāju:
Par veiksmīgu sadarbību vai sadarbību vispār nav uzskatāma forma, kurā viens izpilda mājas darbu, savukārt otrs novērtē to ar atzīmi.
R.Ķīlis
Ko tu neteiksi. Tik vienkāršs teksts, bet ikdienā neienāk prātā. Jau kopš Oktobra un manas vizītes Tallinā esmu sapratis ka labākais veids kā "barot atpakaļ" ir ar "sviestmaižu palīdzību" apkārt apliekot viegli sagremojamo un patīkamo balto maizi un pildot ar kārtīgu tumšu liellopu gaļas kotleti.
Man šķiet, ka novērtēt kādu ieliekot vienu ciparu par padarīto ir tas pats, kas vakariņās spageti ar Boloņas mērci vietā pasniegt Roltonu ar kečupu.
Otrs dienas atradums bija intervija, kurā studentu pārstāvji pauda viedokli par to, kā būtu jāfinansē augstākā izglītība. Vispār jau raksts ir diezgan vērtīgs, un izteikumi loģiski, tikai žēl, ka ar to arī viss beidzas.
Tieši valsts budžeta vietas ir studentu motivācija studēt to, kas viņiem ir interesantākais un atbilstošākais, par savas izvēles maiņas primāro cēloni neizvirzot augsto studiju maksu.
LU SP
Es neiebilstu, ka ja, darbotos pilnīgās bezmaksas izglītības modelis iespējams, studentu studiju programmas izvēli tiešām diktētu paša vēlmes. Iespējams, ka ja tas eksistētu, tad cilvēki arī vēlētos studēt vēl vairāk. to es nevaru noliegt. Tas ko man pašam šķeit, ka varu apgalvot - šobrīd tā tiešām nav. Ja kāds vēlās studēt to, ko kas viņam patīk - viņš to dara. Ja kāds vēlās studēt vienalga ko ka tikai budžetā - viņš to dara.
Ar studiju maksu fizisku (ne)esamību nav iespējams risināt motivācijas problēmas.
Tas, ko, varētu panākt (bez)maksas izglītība - pieprasījumu pēc izglītības iestādes prestiža. Tieši tā - abos gadījumos pieprasījums radīsies. Sliktākais ir tas, ka tie, kam ir vairāk naudas vēlēsies pirkt labāko. Jautājums - kas atturēs cenas no uzlidošanas debesīs?
Vispār, jau es šodien ne tikai lasīju Delfu rakstus par Ķīli. Atslodzes brīdī mēģināju noskatīties pāris TED video, lai sakārtotu savas domas. Protams, ka es uzdūros, kam tādam, ko iespējams varam pielāgot arī šai situācijai.
Man jau no pamatskolas māca, ka iemācīties varot jebkurā skolā pie jebkura skolotāja/pasniedzēja, vajag tikai attieksmi. Iespējams, mums vairāk jādomā pie domāšanas pārveidošanas, jo ticiet, ar visiem iespējamajiem modeļiem būs studenti, kuri būs izcili un tie, kas nespēs pielāgoties sistēmai. Jautājums, vai to var atrisināt mainot sistēmu?
Jebkura sistēma ir vispārinājums, kurai ir izņēmumi. Tas, kas paredzēts vispārējai lietošanai nav domāts indivīdiem.
Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam. (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)
The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night. Herbert Hoover
Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.
It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense. Mark Twain
Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.
Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.
Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.
Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.
Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation. Viktor E. Frankl
Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.
Nebija jau grūti, vienu vakaru neko nedarīt, saritināties mazā kulaciņā palikt uz vietas un aizmirst par pasauli. Žēl, tikai, ka šoreiz pasaule bija izvēlējusies uzvarēt šo partiju negaidīti atklājot papīru. Katrs nākamais solis jau bija aizvien vairāk un vairāk. Kā skrienot no kalna, kad kājas negribot ar katru nākamo atraušanās reizi nolido lielāku gabalu.
Ikkatrs mēģinājums beidzās ar kārtējo sevis mānīšanu, un pārkāpšanu pāri nākamajam slieksnim. Bet varbūt tieši pus pavērtās durvis ir tās, kas vilina. Varbūt tieši tas, ka uzdevums nav triviāls saista.
Jau rīt, atkal viņš stāsies pretim tam, no kā nevar aizbēgt, un tam ko nevar uzvarēt. Tam, kas viņu nekad neiznīcinās un vienmēr liks bīties.
Zini, dažreiz ar tevi ir sasodīti forši, pat neko nedarot, bet dažkārt, Tu man sajauc galvu un es vienkārši neko nesaprotu,*
Ir tikai dažas lietas, kas reibina vairāk, kā grādi, kuri iesprostoti zem šampanieša korķa. Divi pretstati, kas to dara vislabāk pakļautība un brīvība. Tie ir kā poli, magnētam, kurš pievelk abus, katru mirkli mainoties pievilkšanas spēkam. Tas nekad, nepaliks uz vietas.
Dažkārt, bet tikai dažkārt, man šķiet, ka cilvēki pārvērtē patieso ieguvumu no dažām darbībām, lietām. Kādu laiku atpakaļ dzirdēju smieklīgu citātu:
We should keep it simple. Let's set some ground rules.
/Friends, with benifits/
Jau toreiz manī tas izsauca smīnu. Divi teikumi, kuri nolikti blakus ar tik lielu plaisu pa vidu, ka nekas, un nekad nespēj to aizpildīt. Iedomājies sarežģītāko procesu uz pasaules. Man varētu derēt, piemēram, skudru kolonijas uzbūve. Nav ne jausmas, kā tā strādā.Vikipēdijā pat tām ir sarakstīts neiedomājami daudz. Netici paskaties pats. Kādēļ, tas ir tik sarežģīti, manuprāt? (jo droši vien ir biologi, kas specializējas skudrās, kam tas nav nekas īpašs) Tas viss notiek pēc zināmiem noteikumiem, vai likumiem.
Tagad iedomājies pašu vienkāršāko darbību pasaulē. Man varētu derēt gulēšana. Lai gan arī vikipēdijāir vēl vairāk informācijas nekā par skudrām. Lai nu kā, man šķiet, ka šis process ir pakļauts varbūt tikai vienam noteikumam - lai izdzīvotu tev ir jāguļ.
Lai nu kā, man šķiet tendence ir diezgan skaidra jo mazāk noteikumu, jo vienkāršāks process. Kas arī atklāj iepriekš minēto teikumu pretrunu. Tas, kas mani patiešām pārsteidz - cilvēki domā, ka vienkāršība ir labākais, kas ir. Es domāju, ka tā lielākoties ir muļķība. Jo tikai ideālā sabiedrībā anarhija ir izcilākā pārvaldes forma.
Vienkāršais ir skaists, līdz mirklim, kad ir jāpieņem lēmums, vai jāattīstās. Tas šķiet ir mirklis, kurā, nākas saprast likumus, un tālāk ir jāatceras, ka tie tika izveidoti, lai virzītos konkrētā virzienā, ja vēlies to mainīt, maini noteikumus, bet diez vai dzīvot bez noteikumiem, ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Dažreiz tieši zināšanu trūkums par notiekošo, mums traucē, lai atrastu nākamo soli.
Ir mirkļi dzīvē, kuros vairs (atkal/vēl joprojām) nav labi. Šķiet,
ka nav prieka no dzīvošanas un tā ko dari. Šajā brīdī, teorētiski, vajadzētu
darīt, ko tādu, lai situāciju uzlabotu. Smieklīgi, bet šīs ir arī mirklis, kurā
izrunāju paradoksālāko frāzi pasaulē „Ja nu paliek sliktāk?”
I
gotta something to lose, so i have to move.
/Kanye
West/
Cilvēki paliek vietās, kuras viņiem it kā nav labākās jo baidās,
pazaudēt to kas ir, bet varbūt ir vērts paraudzīties, kas jau ir zudis no tā,
ka atrodies te? Varbūt pazudīs arī pārējais, ja nedosies prom.
Zini,
nevienam labāk nav kļuvis no stāvēšanas.
Man jau sen nav ko zaudēt, un jau sen man šķiet, ka ja būtu devies
tālāk, kaut mirkli agrāk, man vēl būtu kaut kripata ideāla. Man kādreiz mācīja,
atrodi savu ideālo vietu un paliec tur, jo labākais ar tevi ir noticis. Tagad
es ticu, ka apstāties ir vērts tikai vienreiz dzīvē, bet līdz tam tā ir tikai iespēja kāpt, un savu
kalnu izvēlamies mēs paši. Dižākie, tā arī nekad nesasniedz virsotni.
You miss 100% of the shots you
don't take. /Wayne Gretzky/
Vai tiešām tu domā, ka arī stāvot lietū paliec sausāks?
Jau ilgs laiks pagājis kopš izlasīju šo, vienā no interneta zelta bedrēm:
Kad viņš spēs to visu pateikt viņai vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.
Autoru, man tā arī nav sanācis atrast. Nekas, tas man ļauj šo citātu piedēvēt dažādiem tēliem. Un tas varbūt šoreiz bija pat svarīgākais, jo pēc nedēļas es to ieraudzīju citādu, nekā uztvēru pirmajā lasījumā.
Kad viņš spēs to pateikt vārdos, es palikšu pie tukšas lapas ar neredzamu tinti.
Tas manī atsauca atmiņas, kuras patiesi labi iederējās šis nedēļas beigās.
Nemaz vairs nevar zināt ir vakars, vai rīts. Visdrīzāk, kaut kas pa vidu, ko šonakt visai pārliecinoši sauc - bezmiegs. Roku vieglās trīsas liek manīt, ka ir jau gandrīz ziema . Kāda maza balstiņa pakauša daļā atgādina, ka nav prāta darbs tādā laikā stāvēt treniņbiksēs un T-kreklā uz balkona.
Gandrīz pat šķiet smieklīgi, ka tā runā par saprātu. Nav pat diena pagājusi, kopš mirkļa, kurā šķita, ka rīkojos pavisam prātīgi. Zini, melot Tev tiešām sanāk, esi sevi pirmklasīgi apvedis ap stūri.
Un tagad, stāvot te, tu jautā, ko darīt tālāk?
Tavas rokas ir piesalušas pie balkona margas, galvenokārt, lai būtu grūtāk tās atraut, kad būs jāiet atpakaļ, jo atzīsti, tu nekad neesi bijis tik gļēvs, lai ietu līdz galam. Tu tikai pagaidīsi vēl mirkli, lai tās atraujot sāp vairāk. Vienmēr būs cerība, ka līdz ar fiziskajām sāpēm, kas rodas atstājot daļu savu plaukstu uz metāla margas tiksi vaļa arī no daļas sāpju, kas lika tev vispār iznākt ārā.
Tikai domāju, ka tāpat saproti, tā ir tikai kārtējā porcija liekulības pret sevi. Zini, brokastīs pārmaiņas pēc labāk derētu stipra kafija un pāris maizītes. Varbūt tad, ap vakariņu laiku nevajadzēs domāt, kādēļ ir tāda iekšēja tukšuma sajūta.
Šodiena ir citāda, brokastīs parasti ir bulciņas, un vakari nemaz nav tukši. Tajos parasti ir darbības, kuru process ir nenovērtējams. Šodiena ir mirklis, kurā ir mērķis, bet neparedzēti pagriezieni nenozīmē kļūdu. Tikai to, ka iespējams iepriekš virziens nebija pareizais, toties ceļu baudīt var arī dodoties uz citu pusi. Patiesībā, jau jo tālāk tas kļūst, jo labāk, jo ko gan darīt, ja esi aizgājis līdz pasaules malai?
..tikai lūdzu nemāciet mums apstāties mums jāzin tikai to kā ieskrieties.
/Mārtiņš Freimanis/
Lapas, kas man ir dotas jau ir sāktas, turpinājums ir tas, kas ir jāmeklē, un jāatstāj vieta, kaut uz lapas malas, lai lasot, var piezīmes izdarīt.
