Ciemos

Viņam nebij dots daudz laika, patiesībā tikai mazs mirklis uz skrienošās nedēļas fona. Kā parasti, viņi jau gaidīja , smaidot savu mierīgo smaidu. Satikšanās, kā vienmēr saldsērīga, jo pārāk retas ir tikšanās reizes. Šoreiz viņam trūka jautājumu, kā negadās bieži. Viņi arī pacietīgi gaidīja, jo laiks, bija tas, kā viņiem noteikti nerūka. 

It is not enough to be busy. So are the ants. The question is: What are we busy about?

Henry David Thoreau 

Var jau būt, ka pārsteidzoši, taču klusēšanas laikam beidzoties, nekas daudz nebija mainījies un viņš tur tāpat arī stāvēja ar mīklām savā galvā, kas tur bija iesprūdušas uz palikšanu. Viņam bija jādodās prom, paliekot sev parādā. Viņiem neatlika nekas cits, kā vērot viņu aizejam, viņi jau sen vairs nespēj neko vairāk. Labākais veids, kā atrast atbildes ir jautājot. 

Labākais veids, kā kaut ko izdarīt - darot.

No egoistiskā skatu punkta...

Vai tev ir nācies visu dienu konstanti vērtēt vairākas lietas? Patiesībā, ja jānovērtē vairāk kā viens aspekts, kas iesaista vairākus kritērijus, ranžēšanas  kļūst ļoti sarežģīta. Pat ja mēs visu spējam sakārtot prioritārā secībā, ko mēs patiesībā iegūstam?

Šodien visu dienu domāju, kas nav labi. Citiem. Mans uzdevums bija novērtēt un sniegt komentārus, dot ieteikumus. Tā nu es visu dienu meklēju visu, ko uzlabot, idejas, kas palīdzētu un, protams, mēģināju nākt klajā ar ierosinājumiem, kas liktos skaidri un vērtīgi, kā arī būtu lietojami.

Paradokss - cilvēki, kas iegūtu no kvalitātes uzlabošanās ne vienmēr sadarbojas. Un es tā arī nesapratu kādēļ. Mani minējumi ir 1) viņi nevēlās darīt vairāk (jo tāds ir viens no iespējamajiem rezultātiem) 2)viņi nevēlās uzzināt, patiesību, nevēlās atzīt trūkumus.

Jealousy is the fear of comparison.
Max Frisch

Mans uzdevums bija novērtēt. Kādēļ es jūtos, kā viens no dienas lielajiem ieguvējiem?

Realitāte - vienā brīdī gribot vai negribot sāc salīdzināt. Tas droši vien ir iemesls, lai mēģinātu vērtēt biežāk. Bez kritikas pret atšķirībām, bez iedomības un pazemības, bez aizspriedumiem. Ja atšķirības nav pārlieku lielas, tad domāju, ka pat pēc dienas, kurā būsi ieguldījis lielu daļu savus spēkus, lai kādam tiešām palīdzētu, jutīsies ieguvis ko jaunu sev, un tā būs dienas vērtība.

Un tikai šī raksta pēdējos teikumos sapratu, cik ideāli tas sasaucas ar reiz tik mīļu dziesmu un vido, kuru skatījos vakar.

Varbūt tikai atmetot spītīgo(ās) toni (domas) mēs kļūstam labāki ... 

Melnbals - mana mīļākā krāsa

Reiz viņš no kāda, kurš šķita ļoti gudrs, dzirdēja frāzi: 

Labie darbi tikai dažreiz paliek nesodīti...

Arī toreiz, tāpat kā tagad viņš turpināja jautāt: 

Tad kādēļ?

Pēc neilga mirkļa, večuks atbildēja: 

Jo dažreiz tikai tā var tikt uz priekšu.

Bet viņā vēl palika jautājums: 

Un kā ir ar sliktajiem?

Pavisam neliels smīns iezagās lūpas kaktiņā:

Tie parasti domā, ka sods ir pašsaprotams.

Bet viņš vēl nedaudz nesaprata: 

Un kāda tad ir atšķirība?

Viņi nevēlās uzzināt kādēļ, bet parasti Tas nemaz nav par To! 

Koncentrāts. Atšķaidīts, lai būtu baudāmāks.

Mēs visi, pēc mirkļa, kurā šķiramies (Un nav svarīgi, kāda rakstura šķiršanās tā ir!) no kāda, mēdzam palūkoties atpakaļ . Tas ir tāds dīvains mirklis, kurā nedaudz sajūtamies vāji, meklējam pēc kaut kā, ko neesam pamanījuši, vai vienkārši vēlamies vēlreiz paraudzīties uz palicēju. Mēs,parasti, dodamies tālāk, ja nesastopam otra skatienu.

Taču dažreiz ir savādāk.  Dažkārt, to izdarām abi reizē. Mūsu skatieni sastopas. Tajā mirklī, mēs ļoti pārdomājam nākamo soli. Mūsu kājas un domas mēdz saļodzīties.Un pēkšņi, mēs vairs neesam pārliecināti.

Kas Tev liek apšaubīt izvēli, kura pirms sekundes bija labākā?

Kāpēc mēs mēdzam mainīt viedokli, nejaušības pēc?

Man tās ir mīklas, kuras jau kādu laiku jauc manu galvu. Nespēju atrast atbildes vai arī negribu tās saprast.