Ir brīži, kad pamosties ir labāk, kā turpināt sapņot

Tas bija pārsteigums atverot acis. Salds pārsteigums, kas lika man sajust smaržu tā, it kā, tai būtu spēja mani apdullināt, un likt manai galvai griezties neprātībā. Manas maņas sadega pus sekundes laikā atstājot mani tikai ar instinktīvu apziņu, kura murmināja nesaprotamu monologu, par mirkļa izbaudīšanu. Diemžēl, jau mirklī, kad atguvu spriestspēju, tas viss bija kaut kur prom. Bija palicis tikai muļķīgs smīns uz manas sejas.

To jautājumu jūra, kas mani slīcināja, parādījās jau nākamajā sekundē. Mans prāts pārplūda, un vēlējās visas atbildes uzreiz, bet vienīgais, ko es varēju bija mazliet muļķīgi smaidīt, un pazust tajā atspulgā, kuru logs radīja gandrīz nemanāmi, lai tikai es to atkal varētu redzēt.

Var jau būt, ka būtu spējis, pateikt pareizo zilbi, un viss beigtos citādi. Varbūt, bet, patiesībā, es jau biju ieguvis it visu.

Dažreiz, es brīnos, par to cik patiesībā daudz spēj izdarīt tavs smaids.