Par maģiju

Viņš stāvēja un skatījās, kā saules stari uz viņa galda veidoja varavīksnes aplīti. Precīzu un pilnu varavīksnes aplīti, kura krāsu pārejas bija pilnīgas un  sekoja viena otrai tik satriecoši, ka viņš viņš domāja, ka tas ir maģiski.

Kādā pavisam pieklājīgā pasākumā, kura galvenā doma bija pastāstīt par to, kādi mēs latvieši esam malači un cik daudz naudas varam savākt, ja vien pieliekam tam drusku (protams, ka tā domāja tikai sanākušie viesi) darbu es dzirdēju frāzi, kura man jau toreiz likās patiesa, bet ejot laikam izrādījās ļoti daudznozīmīga.

"There is no magic"

/Edgars Rozentāls/

Kopš tā brīža man katru reizi dzirdot šo vārdu neviļus nākas aizdomāties par to, kāpēc šo vārdu lietojam ikdienā. Es pats, to atkārtoju nemitīgi. 

Skatoties uz mazo aplīti, viņš atsauca atmiņā reizi, kurā viņš skatījās uz gleznu, kas bija veidota no diezgan biezas krāsas, kas noteikti nebija klāta ar otu. Viņu fascinēja tas, kā ar šīs papildus dimensijas palīdzību bildei ir piešķirts vēl vairāk dzīvības un īstuma nekā viņš būtu gaidījis. Kad viņa vēlējās toreiz paskaidrot, jo acīm redzami zināja, kā to iespējams izdarīt, viņš teica "Nē! Tu izjauksi maģiju!"

Sev jau esmu pieņēmis kā patiesību, pat ja gadās mirkļi, kuros lūdzu kādam nebojāt maģiju. Pasaulē nav maģijas, ir tikai izvēle, kaut ko nesaprast, lai tas vēl joprojām paliek nedaudz brīnumaini un sagādā piedzīvojuma mirkli.

Lai arī viņš zināja, ka pasaulē nav maģijas, dažreiz viņam patika palikt neziņā. Tiesa, šoreiz neziņa nebija viņa sabiedrotā, jo viņš skaidri zināja, ka stikls var sadalīt gaismu spektrā un aplītis to tikai pierāda.

"Pasaulē nav maģijas, viss ir kombinācija no pieredzes jeb zināšanām, spējām un apstākļiem."

Priecāties, un novērtēt arī to, ko saprotam - tas ir kas maģisks. Mēs bieži aizmirstam to darīt, jo saprotamais sāk likties triviāls. Labi, ka arī lietu jaunatklāšanā ir palikusi daļa maģijas.

Par bezgalībām

 Viņš ievilka dūmu no nedaudz kūpošās cigaretes -  viņš zināja - tas lēnām beidzas. Viss lēnām beidzas. Bija palikuši vēl tikai daži mirkļi, kuros piepildīt plaušas ar nikotīna apreibinošo spēku, kas ļāva aizmirsties - aizmukt no realitātes, kura stāvēja tieši priekšā. 

Viss reiz beidzoties. pasaulē visam esot jābūt sākumam un beigām, dažreiz vienkārši tās ir tik tālu, ka mēs spējam par tām nedomāt, un ticēt, ka viss turpināsies mūžīgi. Dažkārt tikai paskatoties uz citu dzīvēm izdodas ieraudzīt tās nenoveršamības, kuras ir tepat blakus. 

if the inevitability of human oblivion worries you, I encourage you to ignore it. God knows that’s what everyone else does.

/The Fault in Our Stars/

Dažkārt šķiet, ka tieši tas ko meklējam ir iespējas sajusties tā, ka viss nekad nebeigsies. Katrs mazais mirklis, ko izdzīvojam no tā sākuma līdz beigām nedomājot par to, ar ko tas sācies un neskatoties uz to, kā tieši šim mirklim ir jābeidzas. Iespējams, to var nosaukt arī par mīlestību, tikai droši vien pret sevi. 

"You gave me a forever within the numbered days, and I'm grateful."

/The Fault in Our Stars/

Ir reizes, kurās pavisam netīši cilvēki mums parāda, ka varam būt labi ar sevi, ir labi, ja to parādam paši. 

Momentu pa momentam viņš pildīja plaušas ar nikotīnu un ļāva tam atkal izplūst ārā. Baudīja sekundes simtdaļas vai tūkstošdaļas. Bija.

Dažkārt - laikam jau visai bieži mums šķiet, ka mēs kontrolējam dzīvi. Mēs nosakām, kas no tās mūs ietekmē un kas nē. Gadās, ka mēs gribētu, lai to spētu, neapzinoties vai aizmirstot, ka to varam. 

"It's a metaphor, see: You put the killing thing right between your teeth, but you don't give it the power to do its killing."

/The Foult in Our Stars/

Manā galvā laikam tieši spēja izvēlēties nozīmē būt cilvēkam. Spēt izvēlēties, ko un kāpēc pieņemt  par svarīgu sev, zinot, ka viss uz šīs pasaules ir gaistošs, vai vismaz laicīgs.

"You don't get to choose if you get hurt in this world...but you do have some say in who hurts you. I like my choices."

/The Foult in Our Stars/

Mēs nenogurstoši izdarām šīs izvēles. Katru dienu dzenamies pēc mirkļiem, kuru beigas iespējams mūs atstās bezdibeņu malā. Mums atkal būs jāmācās piecelties, staigāt, būt un izvēlēties. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Dzīties pēc mazajām bezgalībām, lai pēc katras no tām nostātos uz kājām un darītu to atkal.

"It seemed like forever ago, like we've had this brief but still infinite forever. Some infinities are bigger than other infinities."

/The Foult in Our Stars/

Tas bija beidzies. Nu viņam atlika nolikt izsmēķi pelnu traukā un padarīt pasauli par savu bezgalību. Enjoy. Viņš teica sev un zināja - dažreiz paveicas un viņš var atgriezties, un dažreiz ne. Šoreiz viņš spēra soli lai ļautos kritienam.

Par garajiem rītiem

Viņam bija jābūt satrauktam - šodien bija jānoslēdz 2 nedēļu darbs, bet viņš bija mierīgs. Kafija lēni dzisa un viņš izbaudīja katru vārdu no Renāra mutes. Šodien bija lēnais rīts.

Domām vajagot laiku lai nobriestu. Laiku un enerģiju. Laikam  to vajag ikvienam un ikkatram, lai tiktu uz priekšu. Jāpieliek spēks, un iespējams, iespējams būs pieticis, bet iespējams mēs nonāksim pavisam citur kā domājām. 

Gandhi said that whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it because nobody else will.

/Remember me/ 

Var izklausīties nedaudz bezcerīgi, bet tā nemaz nav - nav vērts padoties. Dzīvi esot jādzīvo sev. Katram no mums tā ir dota, lai mēs atklātu un parādītu sev, kas mēs esam un ko mēs varam. Šis ir ļoti svarīgi - pirmajam cilvēkam,  kas atzīst panākumus un kritizē ir jābūt sev. Visiem pārējiem ir iespēja tajā piedalīties vai atteikties. 

If you could hear me, I would say that our finger prints don't fade from the lives we've touched.

/Remember me/

Kāds man noteikti ir stāstījis par problēmu Pareto principu - 80% no visām problēmām pazudīs vai atrisināsies ar 20% vai mazāk darba. Atlikušajiem 20% vajadzēs vairāk. Bet to, kuras ir kuras mēs mainām ar savu attieksmi.

Nekas no tā, kas šodien, rīt vai jebkad notiks, nevar mainīt to, kā visi citi izvēlēsies reaģēt. Viņam ir viņa kafija un savas izvēles. Tik vienkārša ir pasaule. 

Par izvēlēm

Viņš pamodās no rīta, un jau pavisam pierastā solī devās uz virtuvi, lai uztaisītu kafiju. Nospieda tējkannas slēdzi un un aizdomājās par pieraduma spēku.

Bieži mēs lietas darām tikai tādēļ, ka esam pieraduši - tā šķiet pareizi. Vēl daži lieli iemesli ir sabiedrības (vai dažu cilvēku) spiediens. Vai tiešām tie ir pareizie iemesli?

Kad kafija bija uzvārījusies, viņš to paņēma un izgāja kāpņu telpā. Šodien viņš gribēja citādāk.

Man gribas ticēt, ka katram rītam būtu jāsākas ar izvēlēm darīt to, ko tiešām vēlies. Visai dienai jābūt tādai - jo mazāk pieradumu, un atkarības, jo patiesāk.

Par rēgiem

Viņš bija viens. Tieši tie ir mirkļi, kuros viņa rēgi izlien no ēnainajiem kaktiem un gultas apakšas. Tā arī šodien tie bija klāt, lai atgādinātu.

Katru reizi, kad beidzas kādas attiecības mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas nogāja greizi. Vēlamies saprast un iespējams, vienkārši nevēlamies mainīt to, pie kā esam pieraduši. Motivācijas mēdz atšķirties, bet tas, ko mums tās atstāj ir rēgi - izdomātas atmiņas par to kā bija, vai varēja būt.

Kā katru reizi - tie atgādina par nākotni, par gaidām, kuras nekad nepiepildīsies, nekad nebūs tā, kā izsapņots. 

Katra no šīm atmiņu papildinājumiem (what if) ir tikai mūsu prāta radīta. Patiesība ir tikai tas, kā ir. Jau iepriekš esmu rakstījis - what if analīze ir laba metode pirms lēmuma pieņemšanas, nevis analizējot to, kas noticis.

Šodiena bija atšķirīga - šodien viņš zināja to, ko bija aizmirsis jau ilgu laiku. 

Ir kas tāds,  kas ir kopīgs visām attiecībām un beigām, vai sākumiem. Tie nemaina mūs kā cilvēkus. Tās nepadara mūs labākus, un neliek mums kļūt sliktākiem, ja beidzas. Tās mūs papildina - dod mums pieredzes, cilvēkus un viedokļus, ko mēs paši varam izvēlēties paturēt vai palaist vaļā.

Viņš zināja, ka daži no tiem, ir te uz palikšanu, tikai ne kā rēgi. Tas nebūs what if - viņš paņems to, kas ir viņa, un palaidīs to, kas nav. Šodien viņš zina, ka nevienu attiecību beigas neliek beigties nekam, kas patiesībā ir viņš. 

There is just one life for each of us:  our own.

/Euripides/

https://play.spotify.com/track/2IQvTnOS1sicZ3plBZL6KR

Pacietība. As I know it.

Viņš sēdēja un gaidīja. Ko tieši - viņš nezināja, bet gaidīja. Bija pagājušas jau daudz stundas un iespējams arī dienas. Viņš bezmērķīgi sēdēja un gaidīja. 

Pacietība ir interesants termins - tzaurs saka, ka pacietība ir spēja ilgi (vai samērā ilgi) paciest kaut ko (nevēlamu) vai spēja darīt, kaut ko ilgi un nenogurstoši. Te nu parādās divas nedaudz pretstatītas pacietības formas - tā kurā mēs spējam paciest un tā kurā mēs spējam (un vēlamies) sevi nodarbināt, lai sasniegtu mērķi.

Viņš jutās gandrīz paralizēts. Nekas cits nenotika viņa prātā, tikai vēlme gaidīt vai sagaidīt. Viņš vairs nespēja saprast cik ilgi.

Interesanti, ka pacietība parasti ir izvēle. Katru reizi mums tiek dota izvēle gaidīt, vai darīt kaut ko, lai nebūtu jāgaida. Katrā no reizēm mēs izvēlamies.

"Patience is not simply the ability to wait - it's how we behave while we're waiting."

/Joyce Meyer/

Kā izrādās tā ir arī izvēle, kā Tu gaidi. Nesen lasīju,  ka katrā no reizēm, kad mums ir jāgaida, mums tiek dots nestrukturēts laiks, kas ir gana liels, lai izdomātu jebko, bet var arī to nedarīt. Tikai jāatceras, ka parasti jau prāts nespēj nedomāt, un ja mēs ļaujam iespējams tas mūs aizved uz vietām, kurās negaidījām nokļūt.  

Tad viņš saprata - gaidīšana neko neatrisina. Protams, dažkārt nākas pagaidīt, bet tam nevajadzētu kļūt par vienīgo nodarbi. Viņš piecēlās, lai ietu, lai sāktu - izrādījās par vēlu.

"Have patience with all things, But, first of all with yourself."

/Saint Francis de Sales/

Iespējams, ka vismaz vissvarīgākais, kas jāapzinās par pacietību - mums jāiemācās būt pacietīgiem ar sevi. Pacietīgiem, ļaujot sev tikt galā ar savi un uzmācīgo vēlmi - sagaidīt lietas un rīcības, kurām būtu jānotiek. Pacietīgiem, ļaujot sev kļūdīties, un iespējams smagi, un mācīties no kļūdām, nevis tās noliegt. Pacietīgiem, ļaujot sev būt tādam, kāds esi, jo tas nenāk viegli.

Šajā video iespējams tikai 15 sekundes ir par pacietību, bet iespējams ir vērts gaidīt. 

Par rakšanu

Šodien ienāca prātā situācija par lēmumu pieņemšanu - konkrētāk, par to, kas notiek, ja tie, kas pieņem lēmumu nezina specifiku, vai kopbildi.

***

Bija reiz uzņēmums, kuri raka kabeļus. Darbs ne pārāk sarežģīts - izrakt bedri, ielikt kabeli, aizrakt ciet. Protams, kabeļu rakšanai arī ir standarti - kabelim pēc iespējas jāiet taisnās līnijās (tā lētāk) un metru zem zemes.

Tā arī viss bija labi - līdz bija jāpieņem jaunais darbinieks. Lai nebūtu strīdu - tika sasaukti 3 īpašnieki, kas nu pieņems lēmumu.
Pagāja laiks līdz tie saradās kopā, apsveicinājās un varēja sākt novērtēšanas procesu. Pavisam pieteikumi bija no 4 cilvēkiem - grāvjrača, kaprača, mācītāja, armijnieka un izbijuša kabeļu racēja. Tad nu viņi sāka skatīt pieteikumus. Gravjracis pieteikumā ierakstījis, ka var izrakt 20 m taisna grāvja dienā. Kapracis, ka var izrakt 12 m^3 dienā, mācītājs teicās, ka ātri mācas, un ir labs cilvēks, armijnieka pieteikumā bija teikts, ka varot rakt no rīta līdz vakaram taču kabelists bija norādījis - dienā varot ierakt 10 m kabeļa.
Lielie priekšnieki, lai arī sen kā paši nebija rakuši sāka spriest. Salīdzināja visus pēc pieteikumiem un nolēma, labākie esot grāvjracis, kapracis un armijnieks, kurus varētu mēģināt noprovēt.
Nākamajā dienā iedodot visiem lāpstas teikuši, ka ap mājas stūri jāizrok 5 m tranšeja jāieliek vads, un jārok ciet. Dienas beigas nākuši skatīties rezultātus. Grāvjracis, bija izracis taisnu līniju, gar vienu sienu ielicis kabeli un aizbēris. Kapracis, sēdēja savā piecus metrus dziļajā bedrē, un netika ārā, kamēr armijnieks vēl joprojām raka, jo, kā saka armijā - jārok no šejienes līdz vakaram.
Tā kā atbildes nebija - priekšnieki nolēma pasaukt mācītāju, lai tas izrok. Kā nekā - labs cilvēks. Dienas beigās mācītājs turpat kur atstāts arī sēdēja - viņš visu dienu bija lūdzies, lai Dievs viņam palīdz, bet neesot palīdzējis.
Trešajā dienā pasauca bijušo kabeļnieku un deva to pašu uzdevumu. Pēc pus dienas šis bijis klāt un prasījis vēl darbu.

Morāle: Kvantitāte nav kvalitāte, tici vai nē.

Par tiem, kuri nostāsies aiz mums

Daudz sanācis domāt - par to, kurš labs, kurš slikts un kurš varbūt tikai nepiemērots šim vai tam. Ziniet daudz jau es pateicu te: Officers eat last! . Pēc šī - jau ļoti krietni pēc šī man nāca ne tikai lekcija (ko vērot video) bet arī praktiskā nodarbība.

1. Kā izvēlēties labāko, ja tāds netiek piedāvāts?

Redziet darbojoties organizācijās, esmu sapratis, ka mirklī, kad jāievēl kādā vairāk vai mazāk svarīgā amatā cilvēki, mums nemaz netiek piedāvāts labākais. (Ar "labākais" es domāju tos, kuriem ir visas spējas, prasmes un zināšanas lai to izdarītu.) Kā izvēlēties starp pārējiem?

Ja izdarot objektīvo salīdzinājumu: pieredze, iepriekšējie darbi, u.c. šāda tipa salīdzinājumi - nav redams, ka kāds cits būtu galvas tiesu pārāks, tad atbilde ir jāmeklē citādi.

Man šķiet, ka pareizā un pavisam vienkāršā atbilde ir - kurš būs tur, kad neviena cita vairs nebūs?

People will stand for his company only if he feel that company will stand for them!

/Simeon Sineck/

Viena atziņa, pie kuras esmu nonācis pēdējo nedēļu ietvaros - Cilvēki nestrādā organizācijām, cilvēki strādā ar cilvēkiem!

Risky

Rudenī, man bija fantastiska iespēja piedalīties pāri skolniekiem domātos semināros. Semināri bija par uzņēmējdarbību, bet ir vismaz 1 doma, kas  palika, līdz šodien to atkal atcerējos.

Bija vakars. Ne īsti vēls, bet gana lai viņš jau atrastos gultā. Tikai vēl 2 domas atradās viņa prātā. Rītdien bija viņam nozīmīga diena, bet tai viņš nebija veltījis vairāk kā minūti šodienas  - noliekot uzvalku kaujas gatavībā. Tās bija citas domas.

Tās nebija atdalāmas, un nebija iedomājamas bez otras. Pirmā bija vienkārša - palikt guļot vai sagaidīt rītdienu, kas viņam nozīmēja ļoti daudz. Iespējams, tas bija vērtīgākais, kas viņam bija. Otrā - ja celties, tad kurp doties? Bija vairāki mērķi, vairākas lietas ko zaudēt, neesot klāt...

Tā viņš gulēja  - domājot par ieguvumiem un zaudējumiem. Tas nebija pārāk grūti - tikai jāizlemj tas, ko vēlies iegūt un tas, ko nevēlies pazaudēt. Plusiņu un mīnusiņu sistēma, what if analīze un visādas citādas metodes tika izmantotas prātā ar ātrumu, kādā neironi ceļo pa nervu šūnām. Viss tas tikai, lai izlemtu pareizi, zinot, ka pareizu vai nepareizu izvēļu nav.

Kāds, kurš teicis, ka viņam tur jābūt, pret kādu, kurš teicis pretējo. Paļāvība pret spītu. Atriebība pret greizsirdību.

Viņš jau bija kājās un saģērbies. Zābaku rāvējslēdzis un atslēgas pagriezšana bija palikuši viņa ceļā. Tikai viena izvēle ko izdarīt. Viena izvēle, ko viņš atstāja ceļam....

"Pasaulē viss ir risks. Kad ej gulēt, tev jāsadzīvo ar risku, ka pa nakti kaut kas mainījies!" 

/Claudio Rivera/

Kāds stāsts, no kādas sestdienas

Šis būs mans pirmais stāsts par to, ko jūs vēl nezināt par mani. Šis būs stāsts par mani un par pašpārvaldi. Tas būs stāsts par to, ko katrs no jums var izdarīt ar mazliet citu pieeju!

Ļaujiet man mēģināt noraksturot pašpārvaldes biedru (topošo) septembra sākumā. 

• Liela daļa ir bijusi pirmkursnieku nometnē, kur jums stāstīja cik pašpārvalde ir forša.
• Daļa no jums (pārsvarā nometnes cilvēki) arī skolas laikā bija aktīvi.
• Katrs no jums pazina vismaz 1 cilvēku, kurš darbojās pašpārvaldē.
• Jums visiem, kāds ir teicis, ka te ir forši.

Ļaujiet man noraksturot dažus no izcilākajiem cilvēkiem, kas ar mani ir darbojušies pašpārvaldē:

• Viņi nebija pirmkursnieku nometnē.
• Skolas laikā, nedarbojās skolas pašpārvaldē.
• Katrs pazina vismaz 1 cilvēku.
• Parasti neklausās, ko viņiem stāsta.

Kapēc tā? Par to es pastāstīšu šī stāsta beigās!

Kad es atnācu uz pašpārvaldi - tā tiešām bija vieta, kurā jutos citādi nekā citur universitātē. Ticiet man - tas nav dēļ universitātes - tas ir dēļ studentiem. Lielākoties attieksme ir tieši tāda - lekcijas ir stulbas, praktiskie ir stulbi, darīt neko negribas. Šeit (jau no paša sākuma) bija draugs, kurš bija citāds!
Ienākot 205. ir citādi! Kāpēc? Te bija vieta kur tā nav. Neatceros, kad cilvēki te nebūtu bijuši priecīgi. Te bija komforta zona ikdienā. Vieta, kurā uzlādēties, un satikt foršus cilvēkus. Lai arī joki bija asi (jo katrā vietā tie ir citādi) tie lika būt priecīgam.
Pavisam nemanot esot šajā telpā tu uzņemties mazus darbiņus, kuri lēnām pāraug lielākos. Tos paveicot tu radi uzticību un pats sev parādi, ka vari vairāk. Nāk jau atbildīgāki darbiņi, līdz pienāk mirklis, kurā jau  saproti, ka tu veido to, kā daļiņa sākumā vēlējies būt. Pa starpu šim visam, tu tiešām jūties labi - apkārt ir cilvēki, kuri ir spējīgi, dara un patiesībā - dod viens otram enerģiju darīt vēl vairāk!
Maģija šajā vietā ir pavisam vienkārša - kāpēc, lai kāds pamestu vietu, kurā jūties labi? Ko gan vēl vajag? Parasti pietiek, bet iedomājieties, kas notiek, ja blakus ir vēl kāds, kurš ik pa mirklim atgādina - tu vari vairāk!
Vēl tikai viens sīkums - vēlme mainīt pasauli! Tieši šo iespēju, šeit bija tik daudz, cik iespējams!
Atliek tikai darīt. Iedomājies, ja katra iespēja, par kuru tu dzirdi - ir tieši tev? Tā man tas šķita! Es ticēju, ka nav sliktu izvēļu - ir tikai tās, kuras mēs neesam padarījuši gana labas! Piedevām idejas nenotiek 1 cilvēkā. Dalīšanās ir tas ko man iemācīja FSP. Runā, stāsti - Laid ideju pasaulē! (nu jau man ļoti patīk šis Ideju Kausa sauklis) un klausies! Katrā no mums ir idejas, kuras ir labas, un izcilas - tās ir jāprot saklausīt un īstenot! Tiesa, īstenot, ir grūtā daļa. Katram ir tik daudz laika cik ir, un parasti - katram ir virziens, kurā darboties, tādēļ, visefektīvākais veids, kā panākt, ka kaut kas notiek - to darīt!
Parasti ap šo mirkli sākas problēmas. Katram, no mums nākas nokļūt situācijās, kurām nezinām atbildes! Šie ir mirkļi, kuros nākas šo un to pārdomāt. Labākais veids, kā atrisināt jaunas problēmas - iet ceļus, kurus nekad neesi gājis, vēl labāk - te ir vieta, kurā tevi ik pa laikam piebikstīs, lai nenoietu no ceļa!

Sākumā solīju pastāstīt savu ideju par to - kāpēc, tā ir sanācis, ka pašpārvaldes vadītāji, vietnieki un vēl un vēl aktīvie, ko es pazīstu nav gājuši parasto ceļu! Patiesība - viņiem jau ierašanās pašpārvaldē ir bijis cits ceļš, cita izvēle!

Es nesaku, ka pašpārvaldes vadītāji un citi aktīvie nevar būt citādi - es tiešām ticu, ka var, bet citas izvēles ir tas, ko viņi spēj izdarīt!

Un man prieks, ka man ir Studiju nodaļa, kuri paši domā, ka viņu himna ir:

Officers eat last!

/Šis raksts var aizņemt līdz 2 stundām no tavas denas/

Pēdējā laikā daudz esmu domāji un prātojis, kā labi vadīt - kā ļaut saviem cilvēkiem justies pēc iespējas labāk, pilnīgāk, un patīkamāk  lai mums kopā  izdotos vairāk. Pirmo reizi, man šķiet, to uzzināju apmēram pirms gada redzot šo video:

Toreiz šis jautājums mani nodarbināja visai daudz, jo lai gan par motivēšanu un motivāciju biju dzirdējis no daudziem, un pat likās, ka tas "meiko sensu." Grūtākais bija to pielietot. Šis video man atvēra pavisam citu pieeju - kas šķita arī vienkāršāka.

Pavisam nesen uzgāju vairākus video ar Saimonu, kuri šķita ļoti līdzīgi, taču pavisam citādi. Šajā patiesībā ir vairāk par to, kā mēs esam pārpratuši motivācijas jēdzienu, un kā ar to cīnīties.

Pēc šī - patiesībā es būtu apstājies. Šobrīd, man šis video bija pateicis, it visu, lai es spētu darīt labāk, un pilnīgāk. Līdz vakardienas vakaram, kad sapratu, ka man vēl pietrūkst kaut kā. Pavisam vienkārša. Tad es atradu šo:

Starp visu, kas šajā video ir viena no frāzēm, ko patiesībā esmu dzirdējis jau ļoti daudz reizes dažādās kombinācijās un variācijās:

Simon Sineck: Officers eat last!

Snow dogs (2002): Drivers eat after dogs are fed!

Kaspars Salenieks (SPA): Dalībnieki ir pirmajā vietā!

Pašam man pirmais no šiem šķiet ideāli skaidrs, tādēļ laikam to visvairāk atbalstu.

Tas, ko esmu izvilcis patiesībā arī ir apkopojams tiesī 4 frāzēs, kuras iespējams ir vērts arī pielikt pie sienas rāmītī:

People buy not what you do, but why you do it!

People will stand for his company only if he feel that company will stand for him!

and that is why:

Officers eat last 

and 

Do good for others and they will do good for others too!

/Simon Sineck/

Ceptus vai vārītus? Nē, man salātus!

Pēdējā laikā daudzi cepās. Cepās par visu, kas notiek - politiku, veselību, laiku un naudu. Sajūta, kā pannā, kurā, lai uzceptu popkornu, uzlikts vāks, un tad nu viens otram virsū cepas. Skarbi, bet laikam jau mūsdienās, kādam vienmēr pie dibena silts un tāpēc jācepas.
Bet var jau arī citādi. Ja pie dibena silts, bet ir izolators, ko ielikt pa vidu, tad var arī tikai vārīties. Stulbi, bet ar vārīšanos jau arī, jābūt tā uzmanīgi. Ja vārās tad tikai tikmēr kamēr gatavs, citādi pat no kartupeļa nekas ļoti prātīgs nesanāk. Pārvārās un tāda neizteiksmīga biezputra paliek.
Par daudz sacepoties var piedegt, par daudz vāroties palikt neizteiksmīgs - kādi vel ir varianti? Pārāk bieži paliekam šajā ēdnīcas rāmī - ceptus vai vārītus? Ja nu pietiek ar salātiem - vari salikt kopā gan ceptu, gan vārītu un pielikt klāt arī vēl kaut ko svaigu. Ideāli, ja vel pievieno pareizo mērci/garnējumu, un tad ir bauda vēderam un ne tikai.

Arī parastiem jautājumiem var but neparastas atbildes, ja tās meklē! Labu apetīti!

For all thoes who might matter

Chocolate or vanilla? Choose!

Lai arī cik neforši tas būtu, lai arī cik banāli tas skan. Arī neizdarot izvēli - tu izdari izvēli: http://thelaacis.blogspot.com/2011/06/nevelies-pagaidit-tu-man-jautaji.html

Mazākais, ko varu darīt

Vienu dienu viņš pamodās. Auksti sviedri, bija šī rīta modinātājs. Bija palikušas skaitītas stundas līdz mirklim, kuram nekad nevajadzēja pienākt. Saule vēl jo projām atradās aiz kaimiņu mājas, kas viņu sargāja no agrā rīta saules stariem. Rīts ausa skaidrs, kā viens no tiem kalnu avotiem, līdz kuriem civilizācijas netīrā roka vēl nav tikusi. Viņš zināja, ka tas ir tikai tas mazais mierinājums, vai arī parastais sarkastiskais joks, pie kuriem pēdējā laikā nācies pierast. Tā nu viņš gulēja nekustot - īsti neapzinoties vai jau ir nomodā. Vēl pāris stundas tikai tā.

Diena skrēja, kā parasti. Mazi sprinti un maratona triatlona posmi mijās viens ar otru nesaprotamā murskulī. Pitstopi tikai, lai iekostu un atjaunotu šķidrumu - katra minūte patērē aizvien vairāk no enerģijas un kā  emociju puteklusūcējs iztukšo rezerves.

Dienas beigās - kad palicis tikai pieredzes mierinājums, un negribas neko vairāk, kā kādu pinti auksta un putojoša dzēriena viņš stāvēja ar skatu pret māju, kura vēl no rīta aizsedza sauli. Tagad tā kā tumšs atgādinājums atgādināja visu to, kas netika sasniegts, kad tam vēl bija iespēja.

Epilogs. Ir tikai 2 veidi, kas liek atvadīties: izvēle, apstākļi. Tikai tad, kad saproti, ka izvēle ir konstruktīvāks, vari doties tālāk, un iegūt no tā.

Kas ir noticis jau divreiz, noteikti notiks arī trešo reizi

(Varbūt tādēļ, ka tiešām patīk, vai varbūt tādēļ, ka tiešām mana koncerta dziesma)

Ziniet, man patika. Jau atkal patika. Paldies viņiem par to, un es negribu daudz atkārtoties, jo daudz kas ir pateikts jau šeit http://thelaacis.blogspot.com/2010/12/nav-daudz-tadu-lietu-notikumu-vai.html 

Šoreiz par tām negulētajām naktīm. Dziesma esot par to, ka  par spīti visam - noteikti pienāks rīts. Pienāca - nu un kas tad mainās? Rīti jau ir tikai vakardienas turpinājums, kuram pieķerties ar jaunu skatu - tie nedod jaunu sākumu, tie tikai ļauj vakardienas iespējas izmantot gudrāk, bet sākuma noteikumi paliek tādi paši.  Te nu mēs nonākam pie otras  no koncerta dziesmām:

Nav pasaules mazas, nav pasaules lielas - ir tikai mūsējā!

/Prāta Vētra/

Ticēsiet, ja pēdējo pāris dienu summary ietveršu vienā teikumā: 

Mūsu šodienas lēmumi spēj atstāt pavisam citādu iespaidu, kā vēlējies.

Tikai nelaid vaļā ...

Viņš tikko bija sācis. Viss vēl izskatījās it kā kārtīgs, bet ne uz ilgu laiku. Viņa uzdevums - atrast lieko, paturēt vērtīgo. Viņš sāka no vienkāršākā zināšanām. Tās tika šķirotas 3 kaudzēs vērtīgās, nepieciešamās, liekās. Gāja ātri. Visas kaudzes slējās viņam priekšā. Mazā - vērtīgā, lielākā - nepieciešamā, un paliela - liekā. 

Tālāk viņš ķērās pie daudz grūtākajām sentimentālajām vērtībā. Gandrīz ikkatrai no lietām bija savs stāsts un notikums. Katra bija pelnījusi palikt. Protams, tieši tad PC viņam uzlika:

Tā nu viņš sāka šķirot. Paša sasniegumi - protams, paliek. Citu dāvanas - tikai tās, kuras netraucē jaunām. Tā nu arī šis lēnām gāja uz priekšu. Lai gan paņemot rokās vai nolemjot iznīcībai ikkatru bija jāizdzīvo kāds notikums - kas tieši tik svarīgs, kas licis nonākt lietai sentimentālo plauktā. Pat tam, kas kādreiz bijis labā simbols, šoreiz jaunu vietu nevarēja atrast.

Nu viss bija pāris daļās sadalīts. Ir pavisam nedaudz svarīga, kas jāsaglabā. Ir tas, ko nepieciešams saglabāt, jo tas noderēs, un tā ir daudz. Žēl, bet projām metamā ir vairāk nekā svarīgā. 

If you're not holding to anything how could you expect to hold to people?

Šī atbilde un jautājums atnāca pēc pāris dienām un Beginners noskatīšanās. bet tas jau ir cits stāsts. 

Oglekļa savienojumu skaistums

Gana zīmīga diena šogad ir 13. maijs. Bez visa cita, man šķiet, ka es to varētu atzīmēt, kā dienu, kurā sākās plastikāta diktatūra manā pasaulē. Nepārproti, es jau nekad neesmu bijis zaļais, vai neadekvāti uztraucies par to, cik CO2 ir atmosfērā. Man šķiet, ka patiesībā pasaulē ir iestrādāts pretiznīcināšanās plāns, un diez vai cilvēki to spēs tā vienkārši sagraut. Šodiena pavisam vienkārši man lika saprast - laikam jau skaistums ir mainījies līdz ar daudz ko citu šajā pasaulē, daļa no tā kļuvusi pārlieku komerciāla un lēta.

Stāsts sākās un beidzās tur, kur man šķita, līdz tam ir vēl tālu - svētkos, kuri manā atmiņā vēl bija palikuši netraumēti ar brīvā tirgus pamatnosacījumu - pelnīt. Viss, ko vēlējos izdarīt - nopirkt pāris mazus pušķīšus māmiņām, kuras biju iecerējis satikt. Vienmēr ir šķitis, ka šāda vēlme jau nu tiešām vēl ir piezemēta. Taču izrādījās, ka tas ir sarežģīti. Ceļā uz staciju, manās atmiņās ap šo laiku parasti bija vismaz 4 vietas, kur es būt varējis tikt vai nu pie pavasara puķēm, vai vismaz kāda tantiņa būtu centusies man pārdot, mazu rokām salasītu pušķīti. Izrādās, ka šis pieņēmums ir gaužām aplams - tā vairs nav. Starp tramvaju un staciju es gan manīju divas puķu pārdevējas, kuras sākotnēji šķita tieši meklētais. mirklī, kad vēlējos iegādāties kaut nelielu kā sākumā šķita gerberu pušķi izrādījās, ka tie ir tikai plastmasas ziedi. Tā tas bija ar it visu, ko viņas piedāvāja. Vienīgā atbilde uz jautājumu - Kāpēc nav īstu puķu?

Plastmasas izskatās perfekti, stāv ilgāk un ir lētākas.

Tajā mirklī es sapratu, ka ja neatradīšu īstas puķes, tad labāk šodien iztikšu ar saldumiem. Bija gan pāris mēģinājumi, kur ziedi vismaz bija dzīvi, taču bez smaržas un ar tādu nedzīvu krāsu, ka izlēmu palikt pie sava. Vecmamma tika pie plūmēm šokolādē un mammai ir šokolāde ar ogu gabaliņiem. Tie vismaz kairina arī garšas kārpiņas.

Es tiešām ceru, ka vismaz vasarā, es vēl satikšu kādu večiņu ar mazu margrietiņu vai mājpuķīšu pušķīti, kuri saplūkti un ar smaržu piepilda gaisu ap tiem. Ja tā labi padomā, mammas noteikti ir pelnījušas ko daudz vairāk par plastmasas gerberu.

Cipars vai ģērbonis?

/Šoreiz tas nav par video, bet par vārdiem/

Pagājuši jau pāris gadi, kopš viņš spēlēja. Patiesībā, ir sācies jau pavisam cits laiks. Žēl, ka tik daudz ir palicis. Tās dienas atmiņās - nebija slikti. Kā gan varētu būt slikti? Varbūt viņš ne vienmēr prata spēlēt, bet uzvarēt (lasīt - sasniegt mērķi) gan. Runa nebija par likmēm, bet par uzvarām, ko viņš kolekcionēja. Sākot ar mazām un apaļām atmiņu zīmītēm, ko pakārt, lai visi var redzēt, līdz rētām, viņam bija kaut nieciņš no ikkatras, pat tām, kuru izcīnīšana lika zaudēt vairāk nekā iegūt. Līdz pat pēdējai, kura prasīja visu, kas viņam bija, un atstāja tikai tik, lai viņš nekad neaizmirstu, ka tāda bijusi. Nebija slikti - bija ļoti labi vai briesmīgi.

Šodien viņš sācis pārāk daudz partiju un drīzāk prot spēlēt nekā uzvarēt. Vēl joprojām viņš domā, ka abi parasti kopā neiet. Izņēmumi viņam šķiet tikai izvēles, kuru autori vēlas palikt noslēpumā. Diemžēl, labi spēlējot pārāk daudz spēles nekad netiek pabeigtas.

Tā viņš šodien sēž, raugoties uz spēļu kauliņiem viņa rokās. Jauni. Viņa šodienā, partija noslēdzās.

/Saka ka atkarības protot gaidīt - taisnība?!/ 

Lietot no rīta.

Šī ir kafijas pauze. Pauze, lai sāktu jaunu dienu. Cilvēkiem ir jāietur pauzes pirms jauniem sākumiem, lai nepaskrietu garām, kam svarīgam.  (Muzikālajā fonā Adele un pēdējās 20 minūtes)

The pause between the errors and trials of the day and the hopes of the night.
Herbert Hoover

 Pārsteidzoši pelēka diena ir sākusies. Nekas aiz loga nav krāsā, kas, kaut drusku piesaistītu uzmanību. Pelēks. Baltie bērzi ir netīri no ziemas. Šķiet, ka tā paņēmusi viņu baldo cēlumu un pārvērtusi dubļos. Pat krāsaino dvieļu komplekts pretējās mājas balkonā škiet izbalējis, pēc daudzajām mazgāšanas reizēm, un šim balējumam diez vai pat Pertwoll varētu palīdzēt. Tā bija diena, kura nemaz neizskatījās pēc 16. marta. Es tiešām negribu pieskārties šīs dienas politiskajam fonam, jo man jau šķiet, ka dienas, kurās pieminēt cilvēkus, kas vismaz ticēja idejai ir labas, iespējams, tikai idejas, kurām viņi ticēja bija maldinošas, bet tas jau atkarīgs no apskates lenķa.

It's no wonder that truth is stranger than fiction. Fiction has to make sense.
Mark Twain

Tieši priekšā, tepat, pirms loga, pelēkā fona ziedēja četri ziedi, kuri domājas, ir akcents, kas dienai nepieciešāms, lai par spīti visam pēc šīs kafijas pauzes pieceltos un dotos tālāk. Tālāk jau nav svarīgi, cik lielas lietas piešķir dzīvei krāsu, svarīgi, ka spēj tās saskatīt. Jo ziniet, patiesībā jau mēs redzam to, uz ko koncentrējamies. pārējais ir tikai izplūdis fons un ilūzija.

Reiz, kāds man stāstīja, ka dzīve nav izvēļu summa, bet tas, ko mēs izdarām ar izvēlēm, jo neesot sliktu izvēļu, tikai neprasme tās izmantot pareizi.

Šīs dienas pauze ir beigusies. Paldies, ka pievienojies uz kafiju.

Nekas jau nemainās, tikai viss.

Tas notika parastā gandrīz pelēkā dienā. Viņam bija tikai nedaudz laika, lai pakavētos pie debesu radītajām ainām, jo tramvajs kustās ar ātrumu, kurš neļauj tās izbaudīt līdz galam. Nekam nebija jānotiek, ceļā bija jāpavada tikai 15 minūtes.
Viņš sēdēja, un ceļoja caur portālu uz dažādākajām pasaulēm. Blakus kāda nostājās. Nebūtu bijis nepieklājīgi palikt sēžot, jo vietas bija arī aizmugurē, un viņai bija jābūt tikai drusku vecākai, kā viņš. Viņš piecēlās, un ne tādēļ, ka pietura tuvojās, viņš vienkārši to vēlējās.
Sieviete izkāpa vienu pieturu pirms viņa. Viņa smaidīja. Nekas cits jau nebija mainījies. Turpmāko dienu, smaidīja arī viņš. Nekas cits jau nebija mainījies, tikai visa viņa diena.

Everything you have in life can be taken from you exepct one thing your freedome to choose how you will respond to the situation.
Viktor E. Frankl

Jums kādreiz ir bijusi iespēja vairākas naktis nokļūt vienā sapnī? Manos parasti beigas ir vienādas. Tikai no rīta izjūtas ir dažādas. Vienīgais, kas mainās - manas izvēles sapņa laikā. Nekas jau no tā nemainās, tikai visa diena.