Rāda ziņas ar etiķeti Krustdēls. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Krustdēls. Rādīt visas ziņas

sestdiena, 2014. gada 16. augusts

Eksperimentāli pārbaudāms saturs

Es nerakstu grāmatu atskatus. Parasti nē. Arī šis nav grāmatas atskats, vairāk gan ieteikums, kā papildināt savu lasīšanas pieredzi. 

Es nu jau esmu ticis tālu  ar "The Mastery of Love" jeb A Toltec Wisdome Book (nezinu, gan cik īsti tālu, jo šajā grāmatā ar tādiem sīkumiem, kā lappušu skaitīšana neviens neaizraujas). Tā stāsta par mums, pasauli un kā vēl uz to skatīties. Es lasu jau otro dienu, un vakardien, lai arī spēcīgi, bet ne pilnīgi spēju ieslīgt detaļās. Šodien, ir citādi. 
Šodien, esmu pavadījis vismaz 3 stundas ar krustdēlu un viņa māsu un redzējis to, ko, līdz šim lasot, man nācās tikai atsaukt atmiņā. Tas ir neaprakstāms skaistums ar kādu bērni spēj izbaudīt ikkatru lietu pasaulē, un atklāt, kāda tā ir. 
1) Saprast, ka skaļi bļaujot "Ēzel!" tas nekādā veidā nerosina skumjo, zirgam līdzīgo dzīvnieku pienākt tuvāk.
2) Ar 10 reizi pārvarēt bailes un tomēr nolaisties pa cauruli no neprātīgi augstās bērnu laukuma konstrukcijas.
3) Pārbīlī atraujot seju no vitrīnas stikla, pēc tam kad tajā ielecis trakais naktspērtiķis, saprast, ka dzīvniekus, iespējams, var vērot arī no lielāka attāluma. 
Viss, kam ir jāpietiek spēkam un pacietībai - ar savām bailēm, aizspriedumiem un citām pieaugušā nepilnībām nestāties ceļā tai neizmērojami lielajai enerģijai un priekam par to, ka šodien izdosies atklāt kaut ko jaunu. 
Pēc šī, visai plašā ievada, kā esmu nonācis, pie, manuprāt, ļoti laba padoma, pats padoms ir visai īss:

"Izdzīvo mirkļus, ikkatru!"

Īpaši, ja esi ar bērniem. Viņi vēl ir šodienā, nevis nākotnē, vai pagātnē, kā parasti mēs. Varbūt tieši no viņiem ir jāmācās vienkāršība un mirkļa mīlestība.

Protams, nobeigumā man jāsaka arī, ka lasot šo grāmatu un ļaujot ieraudzīt tās saturu acu priekšā, nāk vēl domas, kuras ir vismaz bloga ieraksta vērtas, bet kā jau es rakstīju - šis nebūs grāmatas atskats.

sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Mazliet patiesāk


Tur viņš sēdēja. Viņam pretī raudzījās šīs patiesās acis. Lai cik ļoti viņš centās, taču nespēja saprast ne nieka. Skolā mācījies 2 svešvalodas. Pašmācības ceļā ieguvis sapratni par vēl dažām citām, bet šobrīd, tas viss bijis lieki. Cilvēks viņam pretī no tā visa netapa  saprotamāks. Ik pa brīdim viņam līdz šim ir šķitis, ka viņš saprot cilvēkus. Viņš dažkārt ir ņēmies apgalvot, ka spēj lasīt šo un to no cilvēka ķermeņa valodas. Pupu mizas. Pretī viņam stāvēja cilvēks  neko neslēpjot, neko nemaskējot, ar tīrām patiesām emocijām, bet viņam nebija ne jausmas, kas viņam prātā. Droši vien tā tas arī paliks, līdz tas mazais ķipars iemācīsies slēpt, mānīties un uzliks masku.

 Ar mirkli mēs visi nonākam karnevālā. Ja atsakamies, mūs izmanto. Ja runājam par to pārāk skaļi, sauc par liekuļiem. Mums visiem ir maskas – lomas, kuras nekad nebeidzas, vai arī nekad nav sākušās. Laikam jau mūsdienās lielāko daļu panākumu nosaka tas, cik daudz darba ieguldi un tas, kā to māki pārdot. Ikkatrs mēs esam mazs aktieris.  

Tā viņš tur sēdēja. Jau pusstundu viņu bija apbūris mazais puika, kura vēljoprojām spēja airaut bumbiņas un spīdīgi iepakojumi. Mazais viņā radīja apbrīnu un mulsināja reizē. Tik sen viņam nebija sanācis apstāties. Tik sen viņam nebija sanācis būt. Tikai pusstundas laikā, viņš atcerējās pavisam citādu pasauli un sevi. Viņš atcerējās, kāds reiz vēlējās būt.