Mazākais, ko varu darīt

Vienu dienu viņš pamodās. Auksti sviedri, bija šī rīta modinātājs. Bija palikušas skaitītas stundas līdz mirklim, kuram nekad nevajadzēja pienākt. Saule vēl jo projām atradās aiz kaimiņu mājas, kas viņu sargāja no agrā rīta saules stariem. Rīts ausa skaidrs, kā viens no tiem kalnu avotiem, līdz kuriem civilizācijas netīrā roka vēl nav tikusi. Viņš zināja, ka tas ir tikai tas mazais mierinājums, vai arī parastais sarkastiskais joks, pie kuriem pēdējā laikā nācies pierast. Tā nu viņš gulēja nekustot - īsti neapzinoties vai jau ir nomodā. Vēl pāris stundas tikai tā.

Diena skrēja, kā parasti. Mazi sprinti un maratona triatlona posmi mijās viens ar otru nesaprotamā murskulī. Pitstopi tikai, lai iekostu un atjaunotu šķidrumu - katra minūte patērē aizvien vairāk no enerģijas un kā  emociju puteklusūcējs iztukšo rezerves.

Dienas beigās - kad palicis tikai pieredzes mierinājums, un negribas neko vairāk, kā kādu pinti auksta un putojoša dzēriena viņš stāvēja ar skatu pret māju, kura vēl no rīta aizsedza sauli. Tagad tā kā tumšs atgādinājums atgādināja visu to, kas netika sasniegts, kad tam vēl bija iespēja.

Epilogs. Ir tikai 2 veidi, kas liek atvadīties: izvēle, apstākļi. Tikai tad, kad saproti, ka izvēle ir konstruktīvāks, vari doties tālāk, un iegūt no tā.

Mēs neesam tie, kas kādreiz bijām

Protams, esmu pirmais, kurš apgalvo, ka cilvēki nemainās. Atlieka man drusku uzspēlēt futbolu. Tagad šķiet tie ir lielākie meli pasaulē un arī tīra patiesība, sauciet, kā gribat. 

Stāvēt uz vietas ir tas pats, kas atpakaļ iet.

Tieši pati doma, noved pie fatālas kļūdas. Ja mēs uzskatām, ka cilvēki nemainas, tad jau nav jēgas pat mēģināt kļūt labākam, sasniegt ko jaunu. Ja nemēģinam, tad apstājamies attīstībā.

Mēs virzamies uz priekšu, caur darbu un kļūdām.

Tikai tas pierāda, ka mēs maināmies – darbs, ko ieguldām. Tieši ar tik pietiek – reizi pa reizei izdarīt profilaktiskus vingrinājumus – lai neaizmirstu, lai paliktu formā. Ja mēs neaugam – mēs degradējamies - maināmies negatīvajā virzienā. Markovs ir teicis:

Nākotnes notikumi nav atkarīgi no pagātnes (sasniegumiem un pieļautajām kļūdām).

(Es vispār ticu matemātiķiem, īpaši gudriem.) Stāsts ir par to, ka viss ir mainīgs, piedevām neatkarīgs no iepriekšējā. Tā kā manā izpratnē vienīgais, par ko vispār ir jēga runāt, ja runā par varbūtībām ir cilvēks, tad mēs varam turpināt. Jebkas, ko daram var tikt interpretēts kā gadījuma lielums – tas, vai mums izdosies atkarīgs no prasmes, vēlmes un vēl daudz daudz lielumiem, ko var saukt par varbūtību. Tad jau laikam esmu ieguvis savu panākumu formulu:

P=(e^S-e)*V*I

 P-panākuma iespējamība , S – spējas [1;∞), I – iespēja[0;1), V – vēlme[0;1]

Secinājumi:

·         Tikai ar veiksmi pietiek, tad, ja tev ir visas pasaules iespējas un kaut drusku vēlmes.

·         Spējām, bez motivācijas nav jēgas.

·         Dažreiz pietiek tikai ar satriecošu vēlēšanos, bet spējas panākumu iespēju palielina grandiozi.

Atliek tikai pilnveidoties un spēlēt, jo futbolā no spēles iegūt tikai pieredzi nozīmē, iegūt par maz.

(man jau sen šo gribējās ielikt blogā)